VI Epifānijas laika svētdiena

Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – viņa vaigs mirdzēja kā saule, un viņa drēbes tapa baltas kā gaisma. Un, redzi, tiem parādījās Elija un Mozus – tie sarunājās ar Jēzu. Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi, ja tu gribi, es šeit uzcelšu trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.”  Kad viņš vēl runāja, redzi, spožs padebesis tos apēnoja, un pēkšņi balss no padebeša atskanēja: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” Mācekļi, to dzirdēdami, ļoti nobijušies krita uz sava vaiga. Jēzus pienāca tiem klāt un pieskāries teica: “Celieties un nebaidieties!” Acis pacēluši, tie vairs nevienu citu neredzēja kā vienīgi Jēzu. (Mt. 17: 1-8)

Ar Svētā Gara iedvesmotiem vārdiem evaņģēlists Matejs mūs šodien kopā ar apustuļiem Pēteri, Jēkabu un Jāni ved uz Jēzus apskaidrošanas kalnu. Iepriekš Jēzus bija stāstījis mācekļiem par savām gaidāmajām ciešanām un nāvi. Pēc tam viņš bija piebildis, ka “daži no tiem, kas šeit, nāvi nebaudīs, pirms nebūs redzējuši Cilvēka Dēlu nākam savā Valstībā”. Šie daži bija trīs viņa īpaši izvēlēti apustuļi, kas tika paņemti līdzi uz Apskaidrošanas kalnu. Viens no viņiem – Pēteris vēlāk rakstīja: “Nevis sagudrotiem stāstiem sekodami, bet kā viņa varenības aculiecinieki mēs jums atklājām mūsu Kunga Jēzus Kristus spēku un atnākšanu. Kad viņš no Dieva Tēva saņēma godu un slavu, varenās godības balss atskanēja, pavēstīdama viņam: šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts. Šo balsi mēs dzirdējām no debesīm atskanam, kad kopā ar viņu bijām uz svētā kalna.” (2. Pēt. 1: 16-18) Turpat tālāk, norādīdams veidu, kā arī mēs varam kļūt par šā notikuma līdzdalībniekiem, Pēteris raksta: “Turklāt mums ir praviešu vārds, kas ir vēl stiprāks, un jūs darāt labi, tam pievēršoties kā degošai lāpai krēslainā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs.” (2. Pēt. 1: 19) Ko tad mēs kopā ar apustuļiem un visu svēto Kristus baznīcu varam redzēta šajā svētajā kalnā?

Pirmā lieta ir Jēzus pārveidošanās. Mūsu pestīšanas labad Dieva Dēls bija pieņēmis cilvēka dabu un ārēji izskatījās kā parasts cilvēks. Apustuļa Pāvila vārdiem sakot: “Dieva veidā būdams”, Jēzus Kristus ierobežoja savu dievišķo godību un “sevi iztukšoja, pieņēmis kalpa veidu, un, tapis pēc cilvēka līdzības un būdams tāds pats kā cilvēks, viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.” (Fil. 2: 6-8) Apustuļi bija redzējuši ne tikai Jēzus varenos darbus un dzirdējuši viņa tikpat vareno sludināšanu, bet redzējuši arī viņu nogurušu, izslāpušu un izsalkušu, bēdīgu un pat raudam, tāpat kā ikvienu cilvēku. Tādēļ tagad, pirms savas krusta nāves Jēzus nolemj saviem mācekļiem atklāt ne tikai pieņemto cilvēka dabu, bet arī to saistībā ar savas personas būtību – dievišķo dabu. Un tā apustuļi pārsteigti redz Jēzus vaigu mirdzam saules spožumā un drēbes kļūstam baltām kā gaismai. Tā joprojām ir tā pati cilvēka miesa, kas piedzima no Jaunavas Marijas un kas mirs pie krusta, bet tagad dievišķā daba vairs netiek ierobežota kā tas parasti notika Jēzus zemības stāvoklī. Kad viens no viņiem – Jānis pēc augšāmcelšanās un debesbraukšanas redzēs Jēzu atgriezušos Dieva godībā, viņš par to rakstīs: Es pagriezos, lai ieraudzītu, kas ar mani runā tādā balsī, un pagriezies ieraudzīju septiņus zelta gaismekļus  un šo gaismekļu vidū kādu līdzīgu Cilvēka Dēlam garā tērpā līdz pat zemei un ap krūtīm apjozušos ar zelta jostu.  Viņa galva un mati bija balti kā vilna – kā sniegs un viņa acis kā uguns liesmas,  un viņa kājas kā kvēlojoša, krāsnī kausēta bronza un balss kā bangainu ūdeņu balss. Labajā rokā viņš turēja septiņas zvaigznes, un no viņa mutes izgāja abpusgriezīgs ass zobens, un viņa vaigs mirdzēja kā saule visā tās spožumā.  Viņu ieraudzījis, es nokritu pie viņa kājām kā miris, un viņš uzlika man savu labo roku un teica: nebīsties, es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris, un redzi – es esmu dzīvs mūžu mūžam, un man pieder nāves un elles atslēgas. (Atkl. 1: 12-18) Arī mēs debesīs redzēsim Jēzus godību visā pilnībā un ne tikai, jo arī mēs paši būsim viņam līdzīgi (1Jņ. 3:2). Tieši tā, kā dzirdējām pagājušajā svētdienā: “Tad taisnie mirdzēs kā saule sava Tēva valstībā.” (Mt. 13:43) Tādējādi mēs tiekam ne tikai informēti par gaidāmo nākotni, to kādus Dievs mūs iecerējis, bet vienlaicīgi ieraugām arī grēka sekas – savu patreizējo fizisko un morālo pagrimumu. Salīdzinot ar gaidāmo nākotnes godības spozmi, mēs pašreiz esam bāli un pelēki zemes bērni, kas salīkuši zem briesmīgās grēka nastas velk savu dzīvi. Grēks mūs padara līdzīgus pīšļus rijošajai, pa zemi lienošajai čūskai, bet Dieva godības evaņģēlijs pārvērš un pārveido mūs, arvien un vairāk apveltot ar debesu spožumu, līdz kādu dienu mēs būsim līdzīgi savam Kungam, kura vaigs spīdēja kā saule un drēbēs kā gaisma. Ak, kas tā būs par grandiozu svētku dienu, kad ieraudzīsim to, ko Kristus mūsos būs paveicis!

Evaņģēlists Matejs tālāk saka, ka Jēkabs, Jānis un Pēteris redzējuši arī Mozu un Ēliju sarunājamies ar Jēzu. Te nu skeptiskais cilvēka prāts atkal sajūtas varens un triumfējoši jautā – kā gan viņi varēja zināt, ka tie, ar kuriem Jēzus runājis, bijuši Mozus un Ēlija? Ir vairākas iespējas, bet Svētais Gars nav uzskatījis par vajadzīgu to īpaši atklāt. Tomēr teksts saka pietiekoši, proti, apustuļi ne tikai redzēja, bet arī dzirdēja Jēzus sarunu ar Mozu un Ēliju. No šīs sarunas tiem nebija grūti izsecināt, ar ko īsti Jēzus sarunājas.

Šajā brīdī Pēteris jutās kā debesīs, un kā vienmēr daudz nedomādams, viņš ir gatavs rīkoties – uzcelt teltis gan priekš Jēzus, gan viņa debesu viesiem. Pēteris runāja vienmēr, kad labāk būtu bijis klusēt. Interesanti, ka Marka evaņģēlijā lasām, ka pārbīļa dēļ Pēteris, to sacīdams, nav bijis pie pilnas sajēgas (9:6). Tā kā Marka evaņģēlijs ir sarakstīts balstoties paša Pētera liecībā, tad ir skaidrs, ka tas būs bijis paša Pētera vēlāks paskaidrojums. Neesam izbrīnīti, ka Jēzus ignorē šos Pētera vārdus un neko uz tiem neatbild. Tajā pašā brīdī, Pēterim vēl klāstot savu ideju par telšu celšanu, notika kaut kas daudz svarīgāks – viņus visus apēnoja spožs padebesis vai mākonis. Šādā veidā ne reizi vien Dievs bija parādījies saviem ļaudīm Vecās Derības laikā. Pēkšņi no padebeša atskanēja balss: “Šis ir mans mīļotais Dēls, uz ko man labs prāts, klausiet viņu!” Pēteris, Jēkabs un Jānis bija bijuši Jāņa Kristītāja mācekļi un viņi droši vien būs dzirdējuši šos pašus debesu Tēva vārdus Jēzus Kristību laikā. Tikai tagad tiem tiek pievienoti vārdi – klausiet viņu! Vienmēr klausiet viņu! Kā gan kāds lasot šos vārdus var palikt pie domām, ka Jēzus nav bijis patiess Dievs, ir pāri par manu saprašanu. Intereses pēc ieskatījos Jehovas liecinieku skaidrojumā, un viņi saka, ka Jēzus, kā gara radīta būtne esot Dieva dēls pēc savas cilvēciskās dzimšanas, attiecinot uz Jēzu Jāņa vārdus: “Tiem, kuri viņu uzņēma, kas ticēja viņa vārdā, viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva.” (1:12) Bet šis pants taču neko nesaka par Jēzus dzimšanu, bet runā par to cilvēku garīgu dzimšanu, kas uzņem Jēzu un tic viņam. Šādus cilvēkus Jēzus dēļ Dievs pieņem, adoptē par saviem bērniem. Tas ir viens no daudzajiem piemēriem, ka Jehovas liecinieki ar Bībeli darbojas kā kurpnieks ar savām ādām – griež, šķērē un šuj kopā, kā vien iegribās.

Kādēļ tad mācekļi tik ļoti izbijās dzirdot Tēva balsi no debesīm? Tādēļ, ka viņi savām acīm redzēja un dzirdēja tik brīnumainas un pārdabiskas lietas, ka viņu nabaga grēcīgā, samaitātā cilvēka daba to nespēja panest. Ar Pēteri tā bija noticis arī tad, kad pēc Jēzus ieteikuma viņš bija noķēris daudz zivju. Tad viņš sacīja – ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks. Tagad viņš kopā ar pārējiem ir nokritis pie zemes un dreb bailēs. Jēzum nākas tos atkal mierināt un iedrošināt, un piecēlušies tie neredz vairs nevienu citu kā tikai Jēzu tādu, kādu viņi pieraduši viņu redzēt. Pēc tam Jēzus tiem piekodina nevienam neko nesacīt par šo notikumu, līdz viņš būs augšāmcēlies no nāves. Mācekļiem atkal nācās brīnīties – ko Jēzus īsti vēlas sacīt ar vārdiem augšāmcēlies no nāves? Mums ir vieglāk, jo mēs varam skatīties atpakaļ uz Jēzus krusta nāvi, un kā katru gadu pēdējā Kristus Epifānijas laika svētdienā mums tiek dota iespēja atkal no jauna pārliecināties, kā asinis tās bija, kas tika izlietas Golgatas kalnā. Apskaidrošanas kalna notikumi atbild – tas, kura vaigs mirdzēja kā saule un kura drēbes bija baltas kā gaisma – patiess cilvēks, patiess Dievs. Āmen.