25. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bet, kad jūs redzēsiet svētā vietā izpostīšanas negantību, kā caur pravieti Daniēlu ir pasludināts – kas to lasa, lai saprot, – tad tie, kas ir Jūdejā, lai bēg kalnos.  Kas ir uz jumta, lai nekāpj lejā paņemt kaut ko no sava nama. Un, kas ir uz lauka, lai negriežas atpakaļ paņemt savas drēbes. Bet vai! grūtniecēm un zīdītājām tajās dienās! Un lūdziet Dievu, lai jūsu bēgšana nenotiek ziemā vai sabatā.  Tādas bēdas nav bijušas kopš pasaules iesākuma līdz pat šim laikam un nekad arī nebūs. Ja šīs dienas netiktu saīsinātas, neviens dzīvais neizglābtos; bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas. Ja kāds jums tad sacīs: redzi, te ir Kristus, redzi, tur – neticiet! Jo celsies viltus kristi un viltus pravieši un rādīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja tas iespējams, arī izredzētos. Redzi, es jums to esmu pateicis jau iepriekš.  Ja tie jums sacīs: redzi, viņš ir tuksnesī, – tad neejiet ārā; redzi, viņš ir kambaros, – tad neticiet. Jo, kā zibens nozibsnī austrumos un atplaiksnī līdz pat rietumiem, tāda būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.  Jo, kur maita, tur salido ērgļi. (Mt. 24: 15-28)

Kā vienmēr pēdējās trīs baznīcas gada svētdienās arī šodien mums jāsāk pārdomāt jautājumi par pēdējām lietām un pasaules galu. Pirmā lieta, no kā Jēzus brīdina savus mācekļus, ir – Jeruzalemes un tās tempļa nopostīšana. Rūpēdamies par saviem ļaudīm, viņš tiem dod noteiktu zīmi, pēc kuras glābšanās vairs nebūs iespējama. Laiku, kad tas notiks, nenoteiks romiešu karavīri, bet cēlonis būs paši jūdi. Nevis romieši, bet neticīgie jūdi būs tie, kas nolems izpostīšanai paši savu galvaspilsētu un tās dārgumu – templi. Vēstures grāmatas apraksta burtisku šo briesmīgo paredzējumu piepildīšanos 70. gadā pēc Kristus.

Pēdējā zīme, pēc kuras kristiešiem jābēg no pilsētas būs „izpostīšanas negantība svētajā vietā”, tas ir, pašā jūdu templī. Jēzus runā par šo zīmi, kā ticīgajiem viegli atpazīstamu un nekļūdīgi nosakāmu. Šī zīme ir garīga rakstura zīme - „negantība svētajā vietā”, kam sekos izpostīšana. Izpostīšana nozīmē, ka templī vairs nebūs dievlūdzēju. Israēla lepnums tiks pārvērsts drupās un iemesls tam būs viņu pašu garīgais pagrimums, kas vainagosies ar pēdējo, lielo „negantību”. Tas būs brīdis, kad Dieva pacietības mērs būs pilns. Lai palīdzētu ticīgajiem orientēties, Jēzus saka, ka šī pēdējā zīme būs līdzīga tai, par kuru jau agrāk runājis pravietis Daniēls. Daniēla pravietojums piepildījās, kad otrajā gadsimtā pirms Kristus Jeruzālemes templī pagānu ķēniņš ierīkoja savu altāri un vēl citādi apgānīja jūdu templi. Par to, kā tas notika varam lasīt Makabeju grāmatā 1: 20-68. Par pašu „izpostīšanas negantību” ir rakstīts un runāts daudz, bet lielākā tiesa no skaidrojumiem nav pieņemama. Mēs neapskatīsim tos visus šeit, bet vienkārši konstatēsim, ka tas nebija pagānu, bet pašu jūdu noziegums. Tieši tā, kā iepriekš bija pasludinājis pravietis Hoseja – Israēls iznīcināja pats sevi (13, 9). Tas ir iemesls, kādēļ šī izpostīšana ir tik traģiska, pilnīga un galīga. Katrs pats var pārbaudīt vēstures notikumus, lai secinātu, kāda tieši šī zīme ir bijusi: pirmkārt, tai bija jābūt tādai zīmei, kas skaidri liecinās, ka šāda apgrēcība Dievam vairs nav panesama; tā notiks pašā templī, kā pēdējā un galējā tempļa samaitāšana; tas būs noziegums, ko pastrādās paši jūdi, īsi pirms tam, kad romieši pilnīgi aplenks Jeruzalemi. Visticamākais šķiet, ka tas bija fanātisko nacionālistu - zēlotu dumpis, kas ar ieročiem rokās bija sagrābuši Jeruzalemi un templi un uzsākuši valdīšanu ar terora palīdzību. Zēloti nogalināja ikvienu, kas grasījās padoties romiešiem. Zēlotus atbalstīja Ēsava pēcnācēji – edomieši, piemēram, Hērods Lielais bija edomietis. Viņi tika ielaisti Jeruzalemes templī un tur kopā ar zēlotiem nokāva tūkstošiem jūdu, tā apgānot templi ar masu slepkavību. Jēzus īpaši brīdināja, ka šī būs pēdējā zīme, pēc kuras visiem jābēg no Jūdejas kalnos. Viens no pirmajiem baznīcas vēsturniekiem Eisēbijs (ap. 260-340) raksta, ka mazā Jeruzālemes kristiešu draudze šajā laikā aizbēgusi pāri Jordānai uz Pellu, Perejas provincē. Daudzus jūdus, kas mēģināja bēgt vēlāk, romieši noķēra un piesita krustā visas aplenktās Jeruzālemes acu priekšā. Jēzus bija īpaši brīdinājis savus mācekļus, lai kristieši lūdz Dievu, lai viņš savu tiesas dienu noliek tā, ka viņi spēj aizbēgt. Lūgšanai arī šajā sakarībā ir liela nozīme. Dieva tiesai gan ir jānāk, bet uzklausot ticīgo lūgšanas, viņš darīs tā, ka tie spēs paglābties. Vēsture liecina, ka Jēzus brīdinājums piepildījās burtiski – Jeruzāleme un tās templis tika pilnīgi nopostīti, bet kristiešiem izdevās laicīgi aizbēgt. Tas ir apstiprinājums, ka tikpat noteikti piepildīsies arī tas, ko Jēzus tālāk savā runā stāsta par pasaules galu.

Izpostīšanas negantība, kas notiks baznīcā ir atteikšanās no Dieva vārda, cilvēka paaugstināšana pār Dieva vārdu. Austrumos tā notika kā Dieva vārda pakļaušana baznīcas koncilu spriedumiem; Rietumos, kā Dieva vārda pakļaušana baznīcas amata jeb pāvesta varai. Tas pavēra ceļu noslēpumainajam ļaunumam, netaisnības spēkam, “ļaunuma cilvēkam”, ar kura palīdzību Sātans darbojas pilnā spēkā ar melu zīmēm un viltus brīnumiem (2. Tes. 2: 7-11) Šodien mēs apskatīsim kādu traģisku notikumu baznīcas vēsturē, kas notika tādēļ, ka Dieva vārds tika atmests un tā vietā tika likta cilvēku griba, plāni, mērķi un nodomi.

Spriedze starp austrumu un rietumu baznīcu pastāvēja jau sen. Iemeslus būtu grūti saukt par teoloģiskiem, jo strīdi bija par tādiem jautājumiem kā diena, kad jāsvin Lieldienas, gavēšana sestdienās, raudzētas vai neraudzētas maizes lietošana Vakarēdienā. Austrumu baznīca arī iebilda pret frāzes “un no Dēla iziet” pievienošanu Nīkajas ticības apliecībai. Tomēr tas nebūt nebija baznīcu šķeļošs jautājums. Galvenais iemesls bija Romas pāvesta pretenzijas uz vadošo lomu baznīcā, ko austrumi nevēlējās atzīt. Pāvests Leons IX vēlējās izvest baznīcā reformas. Tam vajadzēja juridisku un politisku varu, un tādēļ pāvests izveidoja no ietekmīgiem vīriem sastāvošu Kardinālu kolēģiju, kas kalpoja kā viņa tuvākie padomdevēji.

Politisku izkārtojumu dēļ Konstantinopoles patriarhs uzskatīja pāvesta Leona IX apgalvojumus par pāvesta vadošo lomu kristietībā par atklātu provokāciju. Patriarhs arī slēdza latīņu jeb Romas baznīcas draudzes, kas atradās Konstantinopolē. 1054. gada aprīlī pāvesta sūtņi kardināli Humberts un Frederiks devās uz Konstantinopoli. Pēc vairākiem mēģinājumiem panākt patriarha pakļaušanos, pāvesta sūtņi 1054. gada 16. jūlijā visas draudzes priekšā demonstratīvi nolika uz Svētās Sofijas katedrāles altāra bullu par Konstantinopoles patriarha izslēgšanu no baznīcas. Šajā laikā pāvests Leons IX jau bija miris, bet tam vairs nebija nozīmes, tā kā bulla bija jau iepriekš sagatavota. Dažas dienas vēlāk Austrumu baznīcas sinode nosodīja Romas baznīcas maldus un izslēdza pāvesta sūtņus no baznīcas. Austrumu baznīcas pārstāvji uzbruka rietumu baznīcām Konstantinopolē, apgānīja Eiharistiju un liturģiskās grāmatas. Ar bruņota karavīra palīdzību austrumu patriarhs latīņu baznīcās lika atvērt Tabernākulus, kur glabājās iesvētītas Vakarēdiena maizes un izkaisīt tās uz ielas, sabradāšanai. 1182. gadā šausmīgā slaktiņā, kurā netika žēlotas ne sievietes, nedz bērni, nedz vecie, nedz slimie, ne priesteri, nedz mūki, pāvesta pārstāvim kardinālam Jānim tika nocirsta galva un piesieta pie suņa astes tā tika vazāta pa visu pilsētu. Bērni tika izņemti no uzšķērsta mātes klēpja; līķi izrakti no kapiem un mirušo ķermeņi apgānīti; kādi 4000 latīņu kristiešu tika pārdoti verdzībā turkiem. Ja 1054. gada ekskomunikācijas netika ņemtas pārāk nopietni, tad šie notikumi liecināja, ka saspīlējums rietumu un austrumu baznīcā kļuvis biedinošs.

2002. gadā pēc pāvesta Inocenta III aicinājuma sākās Ceturtais Krusta karš. Tā mērķis, līdzīgi iepriekšējiem krusta kariem, bija svētās pilsētas Jeruzālemes atkarošana no musulmaņiem. Tomēr neparedzētu politisku un ekonomisku apsvērumu dēļ krustnešu karaspēks pavērsās pret kristīgo austrumu galvaspilsētu Konstantinopoli un pēc vairākiem mēģinājumiem tā tika ieņemta 1204. gada aprīļa vidū. 13. aprīlī Konstantinopoles reliģiskā vadība tērpta svinīgos tērpos ar krustiem un Kristus ikonām rokās devās pie krustnešiem, cerot, ka parādot tiem pienācīgu godu, pilsētu varētu paglābt no izlaupīšanas. Tomēr austrumu baznīcas pārstāvji, šādi cerot mīkstināt krustnešu sirdis, rūgti maldījās. Grieķu baznīcas pārstāvji tika pastumti malā un sākās Konstantinopoles izlaupīšana. Viens no galvenajiem mērķiem bija baznīcas, kur atradās dārgas svētbildes un relikvijas. Vakarēdiena trauku saturs tika izgāzts uz zemes un Kristus miesa un asinis burtiski bradātas kājām. Diženākā Konstantinopoles celtne Svētās Sofijas baznīca, visas Bizantijas impērijas sirds tika izlaupīta un apgānīta. Svētās Sofijas altāris un ikonu siena tika salauzti gabalos, lai katram laupītājam tiktu kāda daļa. Ne viss, protams, tika salauzts, par ko liecina, piemēram, tas, ka daudzi dārgumi, kas kādreiz atradās Svētās Sofijas katedrālē, tagad atrodas Svētā Marka baznīcā Venēcijā. Dārgumu bija tik daudz, ka Svētās Sofijas katedrālē tika ievesti nastu nesēji dzīvnieki, kas turpat tika apkrauti ar nolaupīto. Katedrāles spožās marmora grīdas drīz klāja dzīvnieku mēsli. Izlaupīšanā piedalījās ne tikai bruņinieki un karavīri, bet arī Romas baznīcas garīdznieki, kas pavadīja krusta karotājus. Piemēram, Abatu Martinu neinteresēja zelts un sudrabs, bet bezgalīgā cinismā, ar nāves draudu palīdzību viņš no kāda grieķu mācītāja izspieda ziņas par to, kur atrodas baznīcas relikvijas. Kad viņš smagi apkrāvies ar dažādām mantām, kuras slēpa zem sava mūka tērpa, atgriezās krusta karotāju nometnē, viņš tika sagaidīts ar zobgalīgiem jautājumiem par savu guvumu: “Mums ir veicies, labi”, aci piemiedzis atbildēja Martins. – Paldies Dievam! – sekoja pārējo atbilde. Martins turpināja svētumu vākšanu visu vasaru, beigu beigās savācot neiedomājami daudz dažādu relikviju. Un viņš nebija vienīgais – arī bīskaps Nivelo drīz nosūtīja vairākus dārgumus uz savu katedrāli – ieskaitot mocekļa Stefana galvu, ērkšķi no Kristus kroņa un to apustuļa Toma pirkstu, kuru tas bija licis Jēzus sānos. Tam sekoja Jaunavas Marijas josta un Jāņa Kristītāja delna. Pēc gada atgriežoties Francijā, bīskaps Nivelo sev līdzi veda Jāņa Kristītāja un apustuļa Toma galvas, kā arī divus krucifiksus, kas bija pagatavoti no Kristus krusta. Savukārt bīskaps Konrāds kopā ar zeltu, sudrabu un purpura audumiem pārveda ne tikai atlikušās Kristus krusta daļas, bet arī Jēzus brāļa Jēkaba galvu un citu apustuļu ķermeņu daļas. Venēcijas un Ziemeļeiropas klosteri, katedrāles un pilis pildījās ar neskaitāmiem Konstantinopolē nolaupītiem dārgumiem. Beigu beigās Svētās Sofijas katedrālē ieradās kāda no prostitūtām, kura pavadīja rietumnieku karotājus, jāteniski uzsēdās uz patriarha troņa un tad dejodama un dziedādama riņķoja ap altāri, kājas mētādama un iepriecinādama skatītājus. Laupīšana, izvarošana un dzīrošana turpinājās vairākas dienas, un uzdzīves laikā netika šķiroti baznīcu piederumi no citiem traukiem, soliem un galdiem. Pēc kāda aculiecinieka apraksta: “Jaundzimušie tika nokauti, matronas nogalinātas, vecākās sievietes izģērbtas, un vecas lēdijas apkaunotas; Viņi spīdzināja mūkus, dauzīja tos ar savām dūrēm, sita pa vēderu, pātagoja viņu godājamās miesas ar pātagām. Mirušo asinis lija pār svētajiem altāriem, un daudzi, par pasaules glābiņu upurētā Dieva Jēra vieta, tika vilkti kā avis un tiem tika nocirstas galvas, un uz svētajiem kapiem vājprātīgie slepkavoja nevainīgos.” Pūpolsvētdienas un Lieldienu svinības atnesa īsu atelpas brīdi, bet tad Konstantinopoles izlaupīšana turpinājās ar jaunu sparu. Beigu beigās 16. maijā Flandrijas marķīzs Baldvins Svētās Sofijas katedrālē, greznots bagātāk par jebkuru rietumu valdnieku, tika kronēts par Bizantijas impērijas imperatoru. Tagad, kad pār Bizantiju valdīja Romas katoļu ķēniņš, viņa garīdzniekiem vien atlika rast pienācīgus izskaidrojumus, kādēļ viņi bija pārkāpuši visus solījumus un likumus – tā protams, bija brīnumaina Dieva griba un žēlastība, kas bija likusi lietām notikt tā, kā tās bija notikušas. Dievs bija izvēlējies krusta karotājus, lai ar viņu rokām sodītu austrumu baznīcu par tās grēkiem. Laupīšana un apgānīšana ar to vēl nebeidzās. Akres bīskapa Jona vadībā tika izlaupīts Svēto Apustuļu Baznīcas mauzolejs, kur atradās agrāko Bizantija imperatoru, tajā skaitā Justiniāna mirstīgās atliekas. Sarkofāgi tika atvērti un dārgumi nolaupīti – netika saaudzēti ne dzīvie, nedz mirušie. Rotas un dārgumi, kas reiz greznoja diženāko kristīgās pasaules pilsētu tika noplēsti un pārkausēti. No agrākās Konstantinopoles pāri palika vairs tikai ēna. Aprakstot briesmīgos notikumus, austrumu baznīcas hronisti ne tikai šausminājās par rietumu barbarismu, bet atzina arī, ka tas tomēr bijis pelnīts Dieva sods par viņu pašu grēkiem. Lai gan pāvests Incents III kopš paša sākuma bija iebildis pret kristiešu uzbrukumu kristiešiem, nedaudz vēlāk viņš cildināja Kosntantinopoles ieņemšanu kā “varenu brīnumu”; Tas Kungs bija pakļāvis austrumu baznīcu un padarījis grieķus no šķeltniekiem par katoļiem. Pēc Inocenta III rīkojuma iekarotās austrumu zemes tagad atradās tiešā pāvesta aizsardzībā, kas bija īpašas labvēlības zīme. Vēlākās krustnešu neveiksmes gan spieda pāvestu izteikt kritiskas domas par nežēlīgo varmācību, kas tika pastrādāta Konstantinopolē, bet viņš nedarīja neko, lai vainīgos sodītu vai atsauktu no Konstantinopoles, vien piemitināja, ka šā vai tā tas ir bijis Dieva sods, un kurš gan galu galā ir izpratis Tā Kunga prātu. Latīņu valdīšana austrumos bija ne tikai jāpatur, bet pat jāpaplašina. 1261. gadā, pēc nedaudz vairāk kā piecdesmit gadiem grieķi tomēr bez lielām pūlēm atkaroja Konstantinopoli, paziņodami, ka pats Dievs to tiem atdevis atpakaļ. Tomēr pēc nepilniem 200 gadiem, 1453. gadā turki ieņēma Konstantinopoli un šoreiz tas bija uz visiem laikiem. Tagad Konstantinopole kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu, un līdz ar to beidzās Bizantijas impērijas pastāvēšana, bet turki kļuva par briesmīgu draudu kristiešiem vairāku gadsimtu garumā. Lai gan 1965. gadā 1054. gada lāsti tika atsaukti, austrumu un rietumu katoļu baznīcas joprojām ir sašķeltas.

Ko lai par to visu sakām? Nav šaubu, ka šos baismīgos notikumus ir jāsauc par “izpostīšanas negantību svētajā vietā”. Tad, kad baznīca iejaucas politikā un Dieva vārda vietā ņem rokās laicīgo zobenu, nekas labs nav gaidāms. Tāpat nekas labs nav gaidāms, ja laicīgā vara iejaucas ticības lietās. Šodien arī baznīcās daudz tiek runāts par tautu un tēviju, bet apustulis Pāvils saka, ka kristieši nepieder šai pasaulei, bet “mēs piederam debesīm” (Fil. 3:20). Par mūsu ticības tēvu Ābrahāmu un viņa bērniem tiek sacīts, ka viņš ticībā “paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto; viņš gāja, pat nezinādams, kurp dodas.  Ticībā viņš mitinājās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem – Īzaku un Jēkabu; viņš gaidīja pilsētu, kurai ir drošs pamats, kuras meistars un veidotājs ir Dievs. Ticībā arī neauglīgā Sāra savā ievērojamā vecumā saņēma spēku, lai varētu kļūt māte, jo viņa uzticējās tam, kas viņai bija devis solījumu. Tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā.  Tie visi dzīvoja ticībā līdz pat savai nāvei. Viņi nesaņēma apsolīto, bet tikai iztālēm to skatīja un sveica. Tie apliecināja, ka viņi virs zemes ir vienīgi svešinieki un viesi. To apgalvodami, viņi rādīja, ka meklē citu tēviju. Ja vien tie būtu domājuši par to tēviju, no kuras izgājuši, tiem būtu bijis tik daudz laika, lai varētu turp atgriezties. Bet tie ilgojās pēc labākas – pēc debesu tēvijas. Tādēļ arī Dievs nav kaunējies saukt sevi par viņu Dievu; viņš pats taču bija sagatavojis tiem pilsētu.” (Ebr. 11: 8-16) Tad nu, lūk, šī pilsēta – jaunā Jeruzāleme ir visu mūsu patiesā tēvija, ko ar ilgām un nepacietību gaidām. Ne Roma, nedz Konstantinopole, ne Parīze, nedz Londona, ne Rīga, nedz Liepāja nav mūsu īstā mājvieta. Šeit mēs esam tikai viesi, kas ilgojas pēc labākas – pēc Dieva apsolītās debesu tēvijas. Āmen.