20. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un tolaik es jums teicu: “Par smagu man vienam jūs nest! Kungs, jūsu Dievs, jūs ir vairojis, un, redzi, šodien jūsu ir daudz, cik zvaigžņu debesīs! Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai pieliek tam, cik jūs esat, vēl tūkstoš reižu klāt un lai svētī jūs, kā solījis! Kā lai es viens panesu jūsu smagumu, slogu un strīdus?! Izvēlieties sev gudrus, saprātīgus un pieredzējušus vīrus pēc ciltīm un es tos iecelšu par galvenajiem. Tad jūs man atbildējāt: tas ir labi, ko tu mums liki darīt!” (5. Moz. 1:9-14)

Runājot par diženāko Vecās Derības vīru Mozu, Dievs saka, ka viņš bijis pats pazemīgākais cilvēks virs zemes. Ko tas nozīmē? Vai tad Mozus nebija vienkārši Dieva vēsts nesējs, Dievs runasvīrs, Viņa vārda sludinātājs – Dieva rīks un instruments, kam jāpilda savs uzdevums? Patiesi, Mozum bija uzticīgi jāpilda sava misija. Viņam bija jābūt rūpīgam un ļoti piesardzīgam, lai nekādi nesagrozītu vārdus, ko Kungs Dievs viņam bija uzticējis nest tautai. Bet kādēļ Dievs saka, ka Mozus bija pazemīgs, pat ļoti pazemīgs? Pārdomājot Mozus dzīvi, jāsaka ka ne gluži vienmēr viņš tāds ir bijis. 

Atcerēsimies Mozus bērnību un jaunības gadus. Mozus vecāki piederēja pie Levija, tas ir, priesteru cilts, un Mozus piedzima Ēģiptē. Tajā laikā tur valdīja faraons, kurš neko vairs nezināja par Jāzepu – ebreju, kurš bija ieņēmis ļoti augstu stāvokli iepriekšējā faraona galmā. Jaunais faraons šaubījās par Jāzepa pēcnācēju – ebreju uzticību Ēģiptes valstij un pārvērta ebrejus par vergiem. Taču katorgas darbs nemazināja ebreju skaitu, un, bīdamies no viņu ietekmes, faraons pavēlēja noslīcināt Nīlā visus jaundzimušos ebreju zēnus. Tanī laikā Amrama sievai Johebedai piedzima dēls, un viņa slēpa savu dēlu trīs mēnešus. Tomēr nevarēdama viņu vairs ilgāk slēpt no faraona dusmām, māte ņēma niedru grozu, nozieda to ar piķi un, ielikusi puiku iekšā, palaida pa Nīlas straumi. Puisēna māsa Mirjama no tālienes noraudzījās, kas notiks ar bērnu. Netālu no tās vietas peldējās paša faraona meita. Sapratusi, ka tas ir viens no "ebreju bērniem", viņa iežēlojās par raudošo puisēnu un pēc bērna māsas Miriamas lūguma nodeva Mozu ebreju zīdītājai – viņa paša mātei. Kad bērns bija paaudzies, viņa veda to pie faraona meitas. Tā viņu pieņēma par savu dēlu un nosauca par Mozu, sacīdama: "Es viņu no ūdens esmu izvilkusi". Mozus uzauga faraona galmā, kā augsti dzimis, spoži izglītots, pašapzinīgs jauneklis. Daži pētnieki pat spriež, ka Mozus audzis kā faraona draugs un pietuvinātais, - augstu stāvošs pēc visas pasaules mērogiem. Bībele gan par to neko nesaka. Tradīcija vēsta, ka, būdams vēl pavisam mazs zēns, sēžot faraona klēpī, Mozus noņēmis no faraona galvas kroni un nometis to zemē. Galma priesteri to uzlūkojuši kā sliktu zīmi un pieprasījuši veikt pārbaudi: viņi nolikuši zēna priekšā vienu pannu pilnu ar zeltu un otru - pilnu ar kvēlojošām oglēm. Ja Mozus paņemtu zeltu, viņu vajadzētu nonāvēt. Eņģelis esot licis Mozum paņemt ogli, ko viņš tūdaļ iegrūdis mutē, ar to izraisot runas traucējumus uz visu mūžu. Cik daudz šajā stāstā taisnības, mēs nezinām.

Tāpat kā citi augsti dzimušo ēģiptiešu bērni Mozus būs sācis iet skolā četru gadu vecumā, kur pavadījis laiku no agra rīta līdz pusdienām. Disciplīna ēģiptiešu skolās bija ārkārtīgi stingra, un plaši tika lietoti arī miesas sodi. Paruna saka: "Skolnieka ausis ir uz muguras - viņš labi dzird, kad viņu sit." Skolā mācīja rakstīt, lasīt un lika no galvas mācīties garus tekstus. Mozus tika iepazīstināts ar "visu ēģiptiešu gudrību", tas ir, ar visiem Senās Ēģiptes reliģiskā un politiskā pasaules uzskata noslēpumiem. Tomēr Mozus nezaudēja saites ar savu vecāku namu: Jau pieaudzis būdams, viņš ievēroja, cik smagos apstākļos atradās viņa tautas brāļi, un “noskatījās viņu spaidos." Mozus labi zināja, ka pats ir ebrejs un redzēdams, ka vergturis sit kādu no strādniekiem, viņš ātrās dusmās nosita ēģiptieti un apraka smiltīs. Citā reizē Mozus redzēja, kā ķildojas divi ebreji, un nostājās vājākā pusē. Tomēr strādnieki par to nemaz nepriecājās, un no asās vārdu apmaiņas Mozus saprata, ka ēģiptieša slepkavība nav palikusi bez lieciniekiem. Viņu gaidīja atbilstošs sods, un, lai glābtu savu dzīvību, Mozus bēga uz Midiāna zemi. Tur, reiz pie akas tuksnesī redzēdams, ka stiprākie gani pagrūž malā Midiāna priestera meitas, viņš atkal nostājās vājāko pusē. Mēs redzam vīru kas ir taisnīgs un spēj iedegties pēkšņās dusmās, tomēr par pazemīgo un pacietīgo Mozu neko vēl nedzirdam. Viņa dzīves pirmais posms beidzās Midiāna priestera Jetrus teltī - Mozus apprecēja vienu no Jetrus meitām Ciporu, kuras vārds tulkojumā ir "dūja" un viņiem piedzima divi dēli Gešroms un Eliēzers. Mozus tur dzīvoja parasta cilvēka dzīvi, strādājot un audzinot bērnus.

Dažreiz neievērots paliek fakts, ka Mozus nesāka savu lielo misiju, pirms pats jau bija kļuvis vecs, sirms vīrs - 80 gadus vecs! Kādu dienu, ganot avis Horeba, Sinaja kalnā, pēkšņi viņš ieraudzīja ērkšķu krūmu, kas dega un nesadega un no ērkšķu krūma atskanēja balss, aicinot Mozu izvest ebreju tautu no Ēģiptes verdzības. Mozum toreiz tātad jau bija 80 gadu, laiks kad atpūsties, izbaudīt mūža augļus un gatavoties mūža mājām. Taču nē! Mozus dzīvē viss tagad tikai sākās! Veciem cilvēkiem parasti netīk pārmaiņas, tie kļūst konservatīvi un pat iesīkstējuši. Taču Mozus savu jauno misiju no Dieva saņēma 80 gadu vecumā. Acīmredzot, Dievam bija savi iemesli – viņš vēlējās, lai bez ēģiptiešu gudrībām Mozus būtu iemācījies vēl daudzas citas lietas un ieguvis tādas rakstura īpašības, kas bija nepieciešamas šim Dieva iecerētajam darbam. Vispirms Mozum bija jāzaudē savs stāvoklis Ēģiptes zemē, ilgus gadus klusībā jādzīvo svešumā, lai mācītos nebūt vairs tik karsts, straujš, nepacietīgs - kā tad, kad viņš izrīkojās ar ēģiptieti. Tikai tad Dievs savā gudrībā sauca Mozu pie darba. Jūdu izmisums bija uzkāpis līdz pat debesīm, tas ir, viņu lūgumi, un kliedzieni sauca Dievu rīkoties. Dievs iežēlojās par Savu tautu un Mozum bija jādara tas pats. 

Jau tad, kad Dievs aicina Mozu, redzams, ka Mozum tiks piešķirta īpaša loma. Mozus nav tikai ziņnesis vai - Dieva pastnieks. Viņam jākļūst par daudz ko vairāk. Un tā mēs lasām par veselu “diplomātisku pasākumu”, kā Dievs viņu pārliecina. Mozum ir atrunas, bet Dievam visos gadījumos ir atbildes. Viņam patiešām jāpieliek lielas pūles, lai pārliecinātu Mozu. Protams, kurš gan spētu Dievam pretoties? Tomēr Tas Kungs negrib piespiest. Viņš negrib kalpu, vergu, bet drīzāk partneri un līdzstrādnieku, un Mozus vēlāk tiek pat saukts par Dieva draugu. Tas ir pārsteidzoši, cik personiskas un dziļas ir attiecības starp Dievu un Mozu. Dievs ir lēnprātīgs un pacietīgs – viņš pierunā, pārliecina, iedrošina un dod visa veida zīmes un liecības, lai padzītu visas Mozus šaubas un neziņu. 

Minēsim tikai vienu lielāko - iepazīšanos pie degošā krūma! Lai arī Mozum šī lielā uguns priekšā ir bijīgi jānovelk sandales, taču šī iepazīšanās ir vairāk nekā tikai formāla, vairāk nekā tikai vizītkarte.  Šajā brīdī Dievs Mozum pastiepj Drauga roku. Kā to var zināt? Vienkārši, nevienam citam pirms Mozus Dievs nebija atklājis savu personas vārdu: Jahve, Es esmu, kas esmu. Kad no Mozus mutes vēlāk izskan šis vārds, Dievs vienmēr pievēršas savam draugam, lai uzklausītu viņa sacīto. Ar šo Vārdu Mozum tiek piešķīra īpaša pilnvara - pastāvīga pieeja Dievam, jebkurā lietā viņš var stāties Dieva vaiga priekšā. Viņš tagad ir draugs visas debess un zemes Radītājam, pie kura Mozus var vienmēr nākt, jautāt, runāt un saņemt Dieva atbildes. Tik personiska ir šī saite, ka Raksti patiesi saka: Mozus runā ar Dievu kā draugs ar draugu. 

Ir apbrīnojami vērot Mozus turpmāko ceļu. Protams, beigu beigās Mozus piekrita Dieva dotajam uzdevumam! Bet ko domāja un kā jutās šis 80 gadus vecais vīrs? Kā viņš iedomājās šo misiju? Cik daudz viņš pats saprata un apzinājās, kādam darbam bija piekritis? Tik daudz viņš saprata, ka uzdevums nav parasta cilvēka spēkos. Tomēr viņš to uzņēmās un nevis lepnības vai iedomības, bet pazemības vadīts. Mozus pazemīgi paļāvās uz savu jauno Draugu. Tā nebūt nebija veca, prātu izkūkojuša vīra pārgalvība. Tur nebija iedomības un lepnuma par izredzēto, paaugstināto stāvokli. Tā bija pazemīga galvas noliekšana Dieva priekšā, kurš kā Tēvs, Labais Gans un Pestītājs bija viņu personiski pārliecinājis. Mozus labi apzinājās cik, cilvēciski raugoties, traka un neprātīga ir šī misija. Tikai Dievs to var paveikt. Tikai uz Viņa ērgļa spārniem var tautu iznest no Ēģiptes verdzības. Un šī attieksme pret Dievu - Kungs, Tu zini, ko dari. Tavā spēkā viss ir iespējams, - bija pazemība.

Kopš tā brīža Mozus atradās neiespējamā situācijā. Viņš atradās vidū starp neredzamo Dievu, starp spuraino un mežonīgo jūdu tautu, pēc ilgstošas verdzības gadiem un Ēģipti, pasaules lielvaru.  Mozum bija jākļūst par vidutāju starp šķietami nesavienojamiem spēkiem. Tā bija milzu spriedze. Nesamierināmas puses. Nemitīgs spiediens. Kurš gan spēj kaut ko tādu izturēt? Mozum bija jāpārstāv savas tautas dziļākās rūpes un vajadzības, jānes šī smagā nasta, un turklāt Mozus pārstāvēja tautu, kura pati nezināja, ko vēlas.  Viņam bija jāpanes arī tautas pretošanās Dievam, jāglābj tā, kad tā kurnēja, dumpojās, prasījās atpakaļ uz Ēģipti. Mozum bija jāpanes savu tuvāko palīgu - Ārona, Mirjamas - skaudība un šaubas. Un tajā visā Mozum bija jāpaliek uzticīgam Dievam un savai misijai un jākalpo visas tautas labā, jādarbojas tautas interesēs. 

Savā atvadu runā Mozus smagi nopūšas: Par smagu man vienam jūs panest. Kā lai viens panesu jūsu smagumu, slogu un strīdus!? Tautas ķildīgums, savstarpējā naidošanās, neuzticība un bieži vien atklāta bezdievība noveda Mozu tuvu izmisumam. Turklāt no otras puses Mozum bija jātiek galā ne tikai ar tautu, bet arī ar Dievu! Kā vidutājam – starpniekam tam bija jāmēģina apturēt Dieva ugunīgās dusmas, Dieva svētums, kas vērsās pret tautas grēku. Visās šajās sasvstarpējās sarunās Dievs, kurš reiz bija pierunājis Mozu uzņemties šo misiju, arī pats ļāvās pierunāties un paklausīja Mozus aizlūgšanas par tautu. Bija pat brīdis, kad Dievs saka Mozum: šīs tautas grēki ir tik lieli, ka Es atteikšos no tās; mana pacietības ir galā, ļaušu tai iznīkt, - - un tad no tevis, Mozu, darīšu jaunu tautu, labāku, uzticīgāku. Bet Mozus ņemas visādi pierunāt Dievu - citas tautas, pagāni smiesies, Tu Kungs, gan izvedi tautu no verdzības, bet ļāvi tai iznīkt tuksnesī… Mozus iestājas, lūdz, aizlūdz, un Dievs tiešām paklausa! 

Tas, ka Mozus bija Dieva draugs nozīmē ko vairāk nekā tikai parastu pazīšanos. Mozus bija arī Dieva prāta un sirds pazinējs. Mozus vienmēr ir pa vidu: Dieva dēļ Mozus bija gatavs cīkstēties ar tautu; un tautas dēļ viņš bija gatavs cīkstēties ar Dievu. Tā bija neiespējami smaga nasta, bet viņš to nesa! Dieva vārds saka: pazemīgākais starp cilvēkiem. Un tas nav jāsaprot kā kāda ārēja, svētulīga poza, bet kā vissmagākās iespējamās nastas nešana - Dieva nastas, Dieva tautas nastas nešana. 

Lasot šos tekstus, arvien pārsteidz, cik ļoti Mozus ir līdzīgs mūsu Kungam un Pestītājam Jēzum Kristum! Jo kurš cits tādā mērā ir nesis tautas nastas, vainas un sērgas? Kurš vēl visu tik vietnieciski ir uzkrāvis sev – citu vietā, visu labā? Un kurš vēl ir starpnieks un vidutājs starp grēcīgo cilvēku un svēto Dievu? Kurš ir starpnieks starp debesīm un zemi? Kuram ir tāda sirds un prāts, kas savā sirdsprātā patur rūpi par visiem? Mozus šai atvadu runā atzīst: Es viens to nespēju. Šī nasta man ir par smagu. 

Tomēr Mozus visādos veidos rādīja uz nākotni, solīja ko labāku, kam jānāk pēc viņa. Viņš arī tiešā tekstā saka, ka kāda lielāka, labāka un pilnīgāka glābšana nāks vēlāk. Nāks pravietis kā viņš, ko visiem jāklausa. Tāpēc arī vārdus, ka Mozus nespēj viens panest, varam saprast arī kā apsolījumu: Nāks Viens, kurš spēs panest šo nastu, kaut arī tas viņam maksātu dzīvību! Nāks Viens, kurš savā sirdī un prātā paturēs gan svēto Dievu, gan katru cilvēku, nevienam grēciniekam neļaujot pazust. Un kad viņš būs atnācis, viņš sacīs, aicinās un sauks:  Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi un nesat smagas nastas, Es jūs gribu atvieglināt, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. 

Viņš patiesi ir mūs panesis un turpina panest. Visas mūsu nastas, un mūsu grēkus. Un kad esam nākuši pie Viņa un tapuši atviegloti, Jēzus saka, mācieties no Manis, jo esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Mācieties no Manis! Un tas ir aicinājums visiem, - mācīties un likt lietā savu dāvanu, jo Raksti saka, mums visiem ir Gara velte, katram savā veidā.  Saņēmušiem Kristus kalpošanu, mums pašiem ir jākļūst par kalpotājiem viņa lēnprātībā un sirds pazemībā. Kā Kristus ir kļuvis mums par Vidutāju, tā arī mēs saviem tuvākajiem - katrs ar savu kalpošanu esam vidutāji. Mēs visi esam  starpnieki, lai citus pievestu un pienestu Jēzum, kurš ir visu cilvēku, mūsu visu vidutājs. Šajā ziņā mēs visi esam Dieva draugi un palīgi, rādīdami apkārtējiem uz Dieva žēlastību, vezdami pie tās. Lai to paveiktu, arī mums jābūt patiesi lēnprātīgiem un no sirds pazemīgiem,  tādiem, kas panes citus, panes viņu vainas, neapsūdz, neaprunā, bet aizlūdz. Tas ir tas, ko savā cilvēka nespēkā centās darīt Mozus un tas ir tas, ko savā Diev-cilvēka spēkā darīja Kungs Jēzus. Viņam līdzināties esat aicināti arī jūs. Āmen.