12. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

“Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un priecājamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs priecājamies, mēs priecājamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs.” (Rom. 5:1-5)

Dzīve mūsdienu trauksmainajā un informācijas pārblīvētajā pasaulē rit savu mīklaino gaitu ar saviem priekiem un savām bēdām. Tas, kas vieno lielāko daļu sadrumstalotās rietumu cilvēces ir vēlme patērēt. Iespēja šo vēlmi apmierināt vai tās trūkums tad arī ir prieka un bēdu iemesls. Dažas lietas, protams, cilvēkam ir nepieciešamas: gadā katrs cilvēks vidēji patērē 200 000 litru tīra skābekļa; vismaz 36 000 litru saldūdens; apmēram 700 kilogramus pārtikas. Bez tā būtu grūti iztikt. Vai tikpat nepieciešams ir patērēt aptuveni 16 miljardus litru naftas gadā, jau ir grūtāks jautājums. Turklāt, bez tā mēs patērējam vēl daudz dažādu lietu un pakalpojumu, par kuru nepieciešamību varētu vismaz diskutēt. Dažas lietas ir dārgas, dažas lētas, piemēram, līdzdalība Eiropas Savienībā Latvijas iedzīvotājam maksā apmēram 38 eiro centus dienā, tikpat cik pus tase kafijas. Nepieciešamāka par kafiju un līdzdalību ES šķiet ir veselības aprūpe. Tomēr arī tai mēs tērējam samērā maz 2.6 eiro dienā, gandrīz 7 reizes mazāk nekā, piemēram, Šveice. Vidēji katrs cilvēks Pierīgā tērē 17 eiro dienā. Nopelnīts Latvijā vidēji tiek 733, Šveicē 4500 eiro mēnesī. Lai iespējami daudz nopelnītu un tērētu, vieni pēta biržu indeksus, ekonomikas rādītājus, iztaujā speciālistus, mācās un pūlas, citi velta ne mazāk pūļu, lai plānotu un veiktu darbības, kas ir ar likumu aizliegtas, bet sola lielu un ātru peļņu. Īsi sakot, cilvēki ir stipri aizņemti ar naudas iegūšanu, lietu un pakalpojumu pirkšanu. Tādām lietām kā Bībeles lasīšanai, dievkalpojumu apmeklēšanai vai vispār domāšanai par lielajiem dzīves jautājumiem laika, protams, praktiski nav. Nav arī lielas intereses, jo Bībeli lasot mūsdienās jau bagāts un slavens nekļūsi. Turklāt katrs jau pats labi zina, kas ir debesis un kas ir elle – ja ir ko tērēt, tad ir debesis, ja ko tērēt nav, tad ir elle. Šādi spriežot, Šveice ir paradīze, bet Latvija kaut kas līdzīgs purgatorijam. Saprotams, ikviens cenšas izkļūt no purgatorija un nokļūt paradīzē.

Dažs labs tomēr dīvainā kārtā aizdomājas arī par to, no kurienes viss tērējamais rodas; kas to uztur; ko tas viss nozīmē; kā arī - cik ilgi tērēšana var turpināties? Vēl viena problēma, kas dažiem raisa bažas ir tas, kas paliek pāri pēc patēriņa, proti, katrs mēs “saražojam” vismaz kādu tonnu atkritumu gadā. Tomēr kopumā cilvēki par šīm lietām daudz nedomā, jo ir aizņemti ar patērēšanu, kas tagad sāk jau pieņemt patoloģiskus apmērus. Patēriņš tagad nosaka visu. Tā ir galvenā ideoloģija – jo vairāk tērēsim, jo labāk dzīvosim! Tas ir tas, pēc kā cilvēki tiecas un ko meklē, par ko sapņo guļot un nomodā. Tas, kurš ir pietiekoši gudrs, tādu gan ir ļoti maz, tomēr saprot, ka mums ir vajadzīgs nevis kāds, kurš palīdzētu mums vairāk tērēt, bet gan kāds, kurš mūs no šīs tērēšanas sērgas glābtu. Citādi vienīgais, kas varētu ierobežot cilvēka alkatību un neprātīgo tērēšanas orģiju ir nāve. Tomēr nāve jau nav nekāds glābiņš. Tā ir tikai punkts, ko Dievs pieliek cilvēka morālajai lejupslīdei, neļaujot tai turpināties bezgalīgi. Tātad cilvēku ir jāglābj un jāglābj no tā, ko tas uzskata par galveno un pašu vērtīgāko savā dzīvē – savu kārību apmierināšanu. Acīmredzot, šāda glābšana arvien būs sāpīga.

Dieva glābšanas darbs mūsos sākas ar svēto Kristību, kurā dzimst Dieva bērns. Kas ir tas, kas raksturo šā jaunā cilvēkbērna dzīvi? Mazgājot no grēka, šķīstot un dziedinot ar savu vareno vārdu, Kristus rada jaunu cilvēku, kura dzīves mērķis tagad ir nevis iespējami vērienīga tērēšana, bet gan visa Radītājs – Dievs. Savukārt viss, ko Dievs ir radījis un devis cilvēkam pārvaldīšanā, tiek nevis izšķiests, bet lietots saudzīgi, ar vislielāko rūpību un gādību. Kristus savu glābšanas darbu veic tik labi, ka nāvei tiek atņemta tās vara, velna postošā vara satriekta un aug jauns cilvēks mūžīgai dzīvošanai kopā ar Dievu. Tātad jau šīs zemes dzīves laikā mūsu samaitātā sirds un prāts tiek pamazām atjaunoti. Nāves dzelonis tiek izrauts. Nāve vairs nav patērēšanas iespēju beigas, bet pilnīga atbrīvošanās no samaitātās dabas un tās tieksmēm, - jaunas un svētas dzīves sākums.

Pirms šīs dienas Kristībām mēs dziedājām skaisto un aizkustinošo dāņu mācītāja Grundtviga dziesmu: “Kas gan tev, bērniņ, var gadīties, ja tevi sargā pats Dievs debesīs? Laipna Tam sirds un labs Tam prāts, Bērns Tēva rokās pasargāts.” Tomēr šajā pasaulē ne viss notiek tā, kā dziedājām šajā dziesmā. Mēs labi zinām, ka bērniņam var gadīties daudz kas. Bērniņus, tāpat kā visus citus cilvēkus šajā kritušajā pasaulē, var piemeklēt dažādas briesmas un nelaimes. Dažreiz Dievs iejaucas brīnumainā veidā, dažreiz viņš to nedara, bet, lai ko viņš darītu vai nedarītu, kā dzirdējām pagājušajā svētdienā – viņš dara ļoti labi. Un tas ir svarīgais – tas, kas ir patiess šajā dziesmā, proti, ka Dievam ir laipna sirds un labs prāts, un viņš pasargās bērniņu īstenā ticībā mūžīgai dzīvošanai, jo bērna vārds tagad ir ierakstīts debesīs, un tad, kad saulīte norietēs, debess spožums patiesi atmirdzēs. Ne mats no bērniņa galvas nenokritīs bez Dieva ziņas!

Dievs patiesi ir labs, un mūsu Kungs Kristus patiesi visu labi izdara, lai gan mēs neviens neesam to pelnījuši. Cilvēku nelaime ir tā, ka tie īsti neaptver, ka mēs dzīvojam kritušā pasaulē, un ko šāda dzīve īsti nozīmē. Tādēļ tie kaļ plānus un veido savas dzīves tā, it kā šeit mums būtu paliekoša mājvieta, it kā šajā pasaulē mēs varētu dzīvot mūžīgi. Pasaulīgi, neticīgi cilvēki dzīvo tā, it kā nāves nebūtu vai, pareizāk sakot, tie visi cer, ka tiem kaut kādā brīnumainā veidā izdosies izsprukt no nāves ķetnām un turpināt nodarboties ar patērēšanu mūžīgi. Ja ne vairāk, tad tie vienkārši cenšas ignorēt nāvi, nedomāt par to, dzīvot tā, it kā nāves nemaz nebūtu, lai gan nāve ir vienīgā drošā un nenovēršamā lieta šajā nepastāvīgajā pasaulē.

Atšķirībā no pasaulīgiem cilvēkiem kristieši ir reālisti. Viņi labi pazīst grēka un nāves varu; tie zina, ko tā nozīmē, bet tie arī zina, kur atrodams glābiņš no grēka un tā sekām - nāves. Viņi zina, ka Dievs visu dara labi, arvien paturēdams vērā cilvēka dzīves augstāko un patieso labumu – mūžīgo dzīvošanu jaunajā pasaulē. Kristieši zina pašu galveno – viņu dzīve nav, tēlaini sakot, pagarš ceļš lopu ekspresī pretī bezjēdzīgam noslēgumam - nāvei Sibīrijas plašumos, bet tā ir jēgpilna virzība pretī pilnīgai, mūžīgai dzīvei. Un šajā ceļā var gadīties tā, ka dažreiz ir labāk būt slimam, nekā veselam; labāk nabagam, nekā bagātam; labāk neveiksminiekam, nekā veiksmīgam. Slimības un trūkums šiem savādajiem ceļiniekiem neļauj kļūt lepniem un pārgalvīgiem, atgādina par dzīves nepastāvību un nīcību un spiež tuvāk pie Dieva. Visu darīdams labi, Dievs pat ļaunām lietām liek kalpot viņa bērnu augstākajam labumam. Tie, kuri ir izbriduši pasaules bēdu purvu ar ticību sirdī, labāk kā jebkurš cits zina, ka viņu bēdām un nelaimēm ir bijusi dziļa jēga. Tā atklājas apustuļa Pāvila vārdos: “Tā nu starp mums, ticībā attaisnotajiem, un Dievu ir iestājies miers caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, caur viņu mēs ticībā esam mantojuši ceļu uz šo žēlastību, kurā mēs stāvam un priecājamies par cerību uz dievišķo godību. Bet ne par to vien mēs priecājamies, mēs priecājamies arī ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – uzticību Dievam, uzticība Dievam – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo Dieva mīlestība caur Svēto Garu, kas mums dots, ir ielieta mūsu sirdīs.”

Patērētāju kultūras pārstāvim Pāvila sacītais, ka cilvēks rod prieku ciešanās, šķiet bezjēdzīgs murgs. Ja mūsdienu cilvēks ir gatavs ticēt Dievam, tad vienīgi tādēļ, ka Dievs varētu palīdzēt viņam apmierināt viņa alkatību, neremdināmo kāri pēc arvien lielākas miesīgas baudas. Tomēr tas, ko saka Pāvils ir raksturīgs kristīgajai vēstij, kas ciešanas redz kā normālu kristieša dzīves pieredzi. Piemēram, Apustuļu darbu grāmatā Pāvils brīdina jaunatgrieztos kristiešus, ka “Dieva valstībā mums jāieiet caur daudzām ciešanām” (14:22). Ciešanas šeit netiek saprastas kā nenovēršama nelaime, kas raksturo kristieša dzīvi, bet kā zīme, apliecinājums tam, ka Dievs viņus atzinis par viņa valstības un mūžīgās dzīvošanas cienīgiem (2. Tes. 1:5). Turklāt bezdievīgo radītās ciešanas atstāj svētīgu morālu ietekmi uz tiem, kas tās piedzīvo, proti, rada izturību, rakstura norūdīšanos, kas kopā ar kristieša ticību veicina paļāvību un uzticību Dievam. Vēl vairāk, nākošo godību Pāvils saprot nevis kā atalgojumu par ciešanām, bet drīzāk kā ciešanu augli (Rom. 8: 17). Ikviens, kurš ciešanās saskata nākošo godību, nevis krīt izmisumā, bet priecājas un priecājas ar prieka pilnu sajūsmu (Ps. 43:4). Tas nav miesīgs prieks, bet Svētā Gara auglis, kuru Gars briedina tajos, kas ir attaisnoti ticībā Kristum. Pagātnes vainas ir dzēstas, godības pilna nākotnes cerība dāvāta un Svētā Gara klātbūtne rada un uztur mīlestību. Viņiem tagad ir viss, kas nepieciešams, lai tie izturētu un panestu pārbaudījumus, pretotos ļaunumam un dzīvotu tā, kā pieklājas dzīvot tiem, kurus Dievs pasludinājis par taisniem. Un pat tad, ja savā nespēkā un vājumā klūpam, mums ir miers ar Dievu, jo esam taisnoti ticībā tam, ko mūsu Kungs Jēzus Kristus ir paveicis mūsu labā un dāvājis mums Kristībās. Āmen.