Lācara pamodināšana



Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā. Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims. Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: "Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims." Jēzus, to dzirdējis, sacīja: "Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts." Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru. Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās. Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: "Iesim atkal uz Jūdeju!" Mācekļi Viņam saka: "Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?" Jēzus atbildēja: "Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas." To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt." Mācekļi Viņam sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies." Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu. Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris; un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!" Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!" Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā. Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju. Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli. Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot. Tad Marta sacīja Jēzum: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos." Jēzus viņai saka: "Tavs brālis celsies augšām!" Marta saka Viņam: "Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā." Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" Viņa saka: "Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē." Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: "Mācītājs ir atnācis un tevi sauc." Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un un dodas pie Viņa. Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta Viņu bija satikusi. Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris." Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma un sacīja: "Kur jūs viņu esat likuši?" Tie Viņam saka: "Kungs, nāc un redzi!" Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: "Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!" Bet daži viņu starpā sacīja: "Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?" Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: "Noņemiet akmeni!" Marta, mirēja māsa, saka Viņam: "Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas." Jēzus viņai saka: "Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?" Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: "Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis." Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: "Lācar, nāc ārā!" Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: "Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet." Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt. (Jņ. 11: 1-45)

Baznīcas gada gājumā stāsts par lēnprātīgo Ķēniņa Jēzus iejāšanu Jeruzālemē nedēļu pirms viņa krusta nāves tiek apskatīts divas reizes Pirmajā Adventa svētdienā un Pūpolsvētdienā. Ir vēl kāds cits notikums, kurš labi kalpo par ievadu Klusajai nedēļai, proti, Lācara uzmodināšana no nāves. Šodien mēs apskatīsim šo tekstu.

Jēzus laikabiedri parasti bija ļoti ieinteresēti tieši viņa brīnumdarbos, kurus tie pieprasīja atkal un atkal no jauna. Tomēr Jēzus brīnumus evaņģēliji sauc arī par zīmēm, kas liecina, ka svarīgākais ir ne tikai pats brīnums, bet tas, uz ko šis brīnuma norāda. Mēs varam to saukt par brīnuma pārpasaulīgo līmeni. Tā ir augstāka jēga vai nozīme tam, par ko liecina kāds ikdienišķajā pasaulē vērojams notikums. Tātad šis līmenis ir kaut kas augstāks, kaut kas vairāk, nekā tas, ko vērotājs redz savām acīm.

Ar savām acīm ļaudis redzēja Jēzus brīnumdarbus, kas būtiski izmainīja atsevišķu cilvēku dzīvi, piemēram, kāds nedziedināmi slims cilvēks pēkšņi kļuva vesels vai kā šīs dienas stāstā - pat tika augšāmcelts no nāves. Tā patiesi bija būtiska, pat satriecoša pārmaiņa. Tomēr pārpasaulīgā nozīmē šis notikums tāpat kā daudzi citi Jēzus brīnumdarbi norāda uz kaut ko vairāk, uz kaut ko, kas pārveido ne tikai atsevišķā cilvēka dzīvi, kurš piedzīvo brīnumu, bet uz visu pasauli. Lācara uzmodināšana šajā nozīmē ir brīnums, kas norāda uz dzīvības pārvēršanu mūžīgā dzīvē, jeb mūsu ikdienišķās dzīves paaugstināšanu līdz tādiem augstumiem, ka mēs līdzi dalāmies Dieva dzīvē, viņa mūžīgumā, ko saņemam no viņa kā nepelnītu dāvanu. Lācara augšāmcelšanās norādīja uz brīnumu, kurš pēc neilga laika sekos – Jēzus augšāmcelšanos no nāves. Jēzus augšāmcelšanās nav parasts brīnums, bet tas ir unikāls, neatkārtojams, pasauli pārveidojošs notikums ar kosmisku raksturu. Tā kā Jēzus augšāmcelšanās nav viegla lieta mūsu prātam, tad Lācara augšāmcelšana, kam ir citāds raksturs, palīdz mums labāk saprast Jēzus augšāmcelšanās vienreizējo raksturu.

Evaņģēliju stāsti par Jēzus brīnumdarbiem arvien sākas pavisam ikdienišķās, parastās cilvēku dzīves situācijās, situācijās, kuras raksturo šai pasaulei ierastas cilvēku dzīves nepieciešamības. Laiku pa laikam mēs visi tādas piedzīvojam, kad vaigu vaigā sastopamies ar dzīves traģisko pusi – ciešanām, slimībām, karu, epidēmijām, postu un nāvi. Tieši dzīves traģiskā puse palīdz mums aptvert to, ko mēs saucam par pestīšanu. Tā vispirms ir mūsu glābšana no mums pašiem, no grēka un ļaunuma, ko nesam sevī, bet tā sniedz arī cerību uz pilnīgu dzīves pārveidošanu, proti, ka tas drausmīgais posts, kas nereti raksturo cilvēka dzīvi šajā pasaulē, atņemot pat ikdienišķai dzīvei pašas nepieciešamākās lietas – ēdienu, pajumti, veselību, draudzību, citu cilvēku cieņu, sapratni un mīlestību reiz beigsies. Tomēr vārds pestīšana sniedzas pat pāri par to, pat daudz, daudz tālāk pār to. Patiesi, tik daudz pāri visām mūsu dzīves nelaimēm, un pat visam tam, ko mēs saprotam ar ikdienišķo cilvēka dzīvi, ka mums nav viegli ar prātu aptver pestīšanas saturu.

Pievērsīsimies tagad stāstam par Lācara pamodināšanu no nāves. Mēs sāksim ar ikdienišķo notikuma pusi, ja vien pamodināšanu no mirušajiem var saukt par kaut ko ikdienišķu, un uzreiz jāsaka, ka pat šajā līmenī stāsts ir brīnišķīgs. Tas ir stāsts par Jēzus mīlestību pret saviem draugiem, kādu ģimeni no Betānijas, kuru ar Jēzu saistīja īpaša savstarpēja pieķeršanās. Tā kā Jēzus bija ne tikai patiess Dievs, bet arī patiess cilvēks, tad viņam tīri cilvēciski bija arī draugi, kuri rūpējās par viņu, un par kuriem īpaši rūpējās arī viņš.

Stāsts par Lācaru ir arī stāsts par sērām, kuras nāve ienes jebkurā ģimenē vai draugu pulkā. Tas ir cilvēcisku emociju pilns stāsts. Un neviens šajā stāstā nav vairāk noskumis par pašu Jēzu. Evaņģēlists stāsta, ka Lācars bijis Jēzus draugs, un viņš tik ļoti mīlējis savu draugu un viņa ģimeni, ka viņš licis lietā savu dievišķo varu un spēku, lai mainītu situāciju. Viņš liek Lācaram atgriezties atpakaļ dzīvē. Notikums ir satriecošs un stāsts spilgti atklāj tā brīnumaino jeb pārpasaulīgo raksturu. Tā laika cilvēki, tāpat kā mēs mūsdienās, zināja, ka dažreiz var izrādīties, ka mirušie par tādiem tiek uzskatīti kļūdaini. Kāds var šķist pilnīgi miris, bet pēc tam izrādīties, ka viņš patiesībā ir dzīvs. Bet tā tas nebija Lācara gadījumā. Lācars bija nepārprotami miris, miris jau trīs dienas, un no kapa jau nāca trūdu smaka. Jēzus atgriež dzīvību šajā pilnīgi mirušajā un jau trūdēt sākušajā miesā, kas vēl ietīta līķautā visu acu priekšā nāk ārā no kapa. Un tas šokēja visus šā notikuma aculieciniekus, un tas pārsteidz arī mūs. Sakot, ka tas ir šā stāsta ikdienišķais aspekts, mēs protams nevēlamies ar to sacīt, ka šādas lietas notiek bieži, dzīves ikdienā, bet ar to mēs saprotam to, ka Lācars no nāves atgriežas atpakaļ šajā pasaulē, savā ikdienas dzīvē. Tas ir brīnums, pēc kura varētu ilgoties ikviena sērojoša ģimene, bet tas nav nekas vairāk, kā tās dzīvības atjaunošana, kāda tā bija pirms nāves. No nāves pieceltais Lācars nav nemirstīgāks par jebkuru no mums.

Šim stāstam ir vēl citi ar ikdienas dzīvi saistīti aspekti. Tas ir pats iespaidīgākais no visiem Jēzus veiktajiem brīnumiem un tam ir atbilstoša rezonanse. Visā Jeruzālemē un tās apkaimē cilvēki ir šā notikuma iespaidoti un saviļņoti, un arī jūdu reliģiskā vara ir satraukta. Tieši šis notikums ir tas, kurš noteikti virza notikumu gaitu pretī paša Jēzu nāvei, jo jūdu valdības vīriem sapulcējoties, lai lemtu kā rīkoties šajā sakarībā, tiek nolemts parūpēties, lai Jēzus tiktu nonāvēts. Tā pavisam burtiskā nozīmē Jēzus mīlestība pret viņa draugiem ir tā, kas ved pašu Jēzu pretī nāvei. Bet tieši šeit atklājas arī šā brīnuma pārpasaulīgā nozīme. Tieši tāpat kā šis notikums ir visu Jēzus brīnumdarbu kulminācija, notikums, kas apzīmogo Jēzus likteni, tā tas vienlaicīgi ir arī notikums, kurš vistiešākajā veidā vēsta par Jēzus nāves un augšāmcelšanās nozīmi. Tas ir brīnums, kurš mums visvairāk stāsta par to, ko šie pasauli pārveidojošie notikumi – Jēzus nāve un augšāmcelšanās - nozīmēs.

Ikdienas līmenī Jēzus mīlestība pret viņa draugiem - Lācara augšāmcelšana no nāves - tiek dāvāta par paša Jēzus dzīvības cenu. Jēzus nevar piecelt Lācaru no mirušajiem neierosinot to notikumu gaitu, kas nenovēršami vedīs viņu pretī viņa paša nāvei. Uzceldams Lācaru no nāves, Jēzus patiesā šā vārda nozīmē pats dodas nāvē, lai Lācars varētu dzīvot. Jēzus to dara tādēļ, ka viņš mīl Lācaru. Bet tas nav viss, jo tas norāda uz kaut ko daudz vairāk: Jēzus mirst ne tikai par Lācaru, bet arī par ikvienu no mums. Viņš dodas nāvē tās mīlestības mudināts, ar kuru Dievs mīl mūs visus. Viņš to dara, lai glābtu no nāves visu mirstošo Dieva radību. Tā Jēzus ar varenu zīmi parāda, ka viņš grasās pieliekt punktu nāvei uz visiem laikiem, atņemot tai tās varu.

Mēs varētu domāt, ka Lācara augšāmcelšana ir grūti ticama. – Vai pat Dievam kaut kas tāds ir pa spēkam? Vai fizikas un ķīmijas likumi neliecina, ka nāve ir neatgriezeniska un neviens te nevar neko mainīt? Bet Jēzus augšāmcelšanās gaismā šīs brīnums ir gandrīz nekas. Tā ir tikai atjaunošana dzīvē, atgriešanās dzīvē, pār kuru joprojām valda nāve, izvairīšanās uz laiku no tās, nāves atlikšana uz neilgu laiku. Lai cik pārsteidzoši tas būtu, Lācara piecelšana no nāves rāda uz kaut ko daudz, daudz lielāku: nāves aprīšanu Dieva mūžīgajā dzīvē, tādas dzīvības dāvanu, kura vairs nav pakļauta nāvei un nav tai vairs aizsniedzama. To ir tik grūti aptvert, ka Jēzus pats stāstā par Lācaru neatstāj mūs minējumu varā par šā notika dziļāko nozīmi. Viņš saka to tieši sēru pārņemtajai Martai, un viņa vārdi ir satriecoši: „Es Esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut ar viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!” Tā nav vairs tikai atgriešana atpakaļ no nāves šajā iznīcībai pakļautajā dzīvē, kā tas notiek ar Lācaru, kā tas notika ar jaunekli pie Naines un Jaira meitiņu. Jēzus nāve un augšāmcelšanās ir tādas dzīves dāvana, kas ir mūžīgi brīva no nāves, notikums, kas uzvar un atceļ nāvi. Tas ir iespējama tikai tādēļ, ka pats Jēzus ir augšāmcelšanās un dzīvība, tādēļ, ka viņš ved sev līdzi savus draugus caur nāvi uz augšāmcelšanos – uz jaunu dzīvi, kas līdzi dalās mūžīgajā Dieva dzīvē. Tādēļ par kristiešiem nav īsti pareizi sacīt – viņš nomira. Nē, viņš pārgāja dzīvē, mūžīgajā dzīvē! Satura ziņā šis stāsts ir ļoti bagāts un mums jāpārdomā nedaudz vairāk tas, ko nozīmē augšāmcelšanās, bet sāksim to, vēlreiz pievēršoties ikdienišķajam notikuma aspektam un pievērsīsim vairāk uzmanības tām emocijām, kas virmo visa šā stāsta notikumos.

Emociju ziņā šis stāsts ir līdzīgs citiem evaņģēlijos aprakstītajiem brīnumiem. Emociju te netrūkst. Tās ir Martas un Marijas sēras, un tajās atklājās vidējo austrumu tautām raksturīgā sērošana, kur nav vērojama tā savaldīgā atmosfēra, kas valda mūsdienu rietumu pasaules bērēs. Tās ir skaļas žēlabas un vaimanas par aizgājēju un viņa nāvi. Kaimiņi un draugi nāk ar savu mierinājumu un pat gandrīz sveši cilvēki līdzi dalās zaudējuma sāpēs. Sērotāji vēl visi ir kopā ceturtajā dienā pēc bērēm. Viņi sniedz bēdu pārņemtajai ģimenei mierinājumu, skaļi un atklāti sērojot, tieši tāpat kā to dara abas Lācara māsas. Kad Jēzus ierodas Betānijā, viņš ienāk šajā skumstošo ļaužu pulkā. Viņam ir vēl viens papildus, personisks iemesls skumjām – abu māsu vilšanās. Tās nav dusmas, bet vilšanās, ka Jēzus nav ieradies nedaudz agrāk, lai glābtu Lācaru no nāves. Un tad evaņģēlists stāsta par paša Jēzus emocijām, kas nekur citur evaņģēlijā nav aprakstītas tādā mērā, tas ir viens, īss, sāpīgs teikums – Jēzus raudāja! Visu šo vaimanu un raudu vidū, arī Jēzus raud. Iespējams tās ir ne tikai asaras, bet arī briesmīgu, dziļu skumju pilna nopūta un Jēzus arī neslēpj savas emocijas. Viņš ir dziļi aizkustināts un uztraukts. Te ir vesela virkne jauktu emociju, par kurām stāsta evaņģēlists: garā aizgrābts, dusmās vārīdamies un no uztraukuma drebēdams. Tās visas norāda uz neparasto emociju spēku, emocionālo sakāpinātību. Grieķu oriģinālvalodā šis vārds skan līdzīgi tā nozīmei - drebēšana, kas norāda uz redzamu trīcēšanu pārdzīvojuma dēļ. Kad Jēzus sasniedz kapu, mums atkal tiek sacīts, ka viņš vārījās no dusmām. Mūsu tulkojumi diemžēl šīs emocijas neparāda tieši un skaidri. Jēzus dusmas, protams, bija dusmas uz nāvi, dusmas par to, ko nāve nodara cilvēka dzīvei, dusmas par Dieva radības iznīcināšanu. Jēzus pilnībā līdzi dalās to sērās, kuri raud par sava brāļa nāvi un vēl vairāk – viņš ir dusmu pārņemts, ka tādas lietas var notikt ar tiem, kurus viņš mīl. Ko tas viss palīdz mums, kad mēs cenšamies saprast šo stāstu? Tas atgādina, ja vien tas ir nepieciešams, ka nāve ir cilvēka ienaidniece, dzīvības ienaidniece. Mēs tiekam ierauti šajās emocijās tādēļ, ka mēs visi pazīstam tās paši un pazīstam arī spītīgo nāves nepieņemšanas, noliegšanas faktu, arī bezcerīgumu, ko sev līdzi nes nāve. Tas ir veids, kā nāve aptumšo dzīvo dzīves.

Nāve kā drauds dzīvībai apdraud jebkuru jēgu, kuru atrodam dzīvē. Tas ir vērā ņemams fakts, ka tikai retā kultūrvidē cilvēki ir dzīvojuši bez kaut kādām cerībām uz dzīvi pēc nāves. Laicīgā, moderno rietumu pasaule ir izņēmums, bet varbūt nemaz ne tik liels izņēmums, kā tas varētu šķist, vērojot tās publiski redzamo dzīves daļu. Piemēram, pārsteidzoši daudz mūsdienu cilvēku tic reinkarnācijai, ignorējot visu pārējo, ko māca indiešu reliģijas. Ne Dievs, bet kaut kāda nenoteikta cerība uz citu dzīvi pēc nāves, ir raksturīga daudziem mūsdienu cilvēkiem. Bet neņemot vērā šos cilvēkus, kā īsti laicīgi cilvēki cīnās ar nāvi?

Pirmkārt, tie cenšas vienkārši ignorēt nāvi, nedomājot par to, dzīvojot tā, it kā nāves nemaz nebūtu. Rietumu pasaulē mums nav pieņemts parādīt savas sēras publiski, kā tas notiek citās kultūrās. Mēs uzskatām, ka tas nav atļauts, ka tas varētu uztraukt un aizvainot citus, liekot tiem skaudrāk apzināties nāves šausmīgumu. Otrs veids ir senā hedonisma filozofija – ēdam, dzeram un priecājamies, jo rīt mēs mirsim. Pārmērīgā dzīves baudīšana, uzdzīve, kas vērojama rietumu kultūrā, ir tieša reakcija uz nāvi. Viens no veidiem, kā nāve ietekmē dzīvi, ir tas, ka tā padara dzīvi triviālu, banālu – ja tas ir viss, kas ir, tad mums jācenšas baudīt visu, kas vien nobaudāms, kamēr vēl varam to darīt, kamēr vēl dzīvojam. Patērētāju kultūra ir dzīvesveids, kas pavada izmisumu nāves priekšā. Pārmērīga pieķeršanās šīs pasaules priekiem arvien liecina par slēptām bailēm no nāves, izmisumu nāves priekšā. Ja nāve ir visa beigas, tā visu dzīvi padara bezjēdzīgu. Visas cilvēku kultūras to ir zinājušas. Tā dažādās emocijas, ar kurām sastopamies lasot stāstu par Lācaru, liek mums ieskatīties nāvei acīs, ieraudzīt to, kas tā patiesībā ir.

Patiesi būt cilvēkam nozīmē, nevis samierināties ar nāvi, bet protestēt pret to, atpazīt to kā dzīves iznīcinātāju, kas posta cilvēku dzīves ar savām šausmām jau ilgi pirms pats cilvēks vaigu vaigā sastopas ar savu nāvi. Nāves ēnā mēs pavadām savas dzīves, ko psalmists trāpīgi sauc par staigāšanu nāves ielejā. Šajā traģiskajā, nāvei nolemtajā pasaulē, Jēzus nāk glābt cilvēci no nāves vienīgajā reāli iespējamajā veidā: dāvājot cilvēkiem dalību Dieva mūžīgajā dzīvē. Viss pārējais ir bezcerīgi cilvēku sapņi, idiotu mierinājums.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka cerībai, kuru Jēzus sniedz nav nekā kopēja ar cilvēkiem raksturīgo domu par kaut kāda veida dzīvi pēc nāves, kas ļautu mums turpināt eksistenci pēc tās. Jēzus sniegtā cerība, nav cerība par pēcnāves dzīvi, bet visa dzīves gājuma pavēršana pretējā virzienā - uzvara pār nāvi, nāves iznīcināšana. Tā nav cerība uz kādas mūsu garīgas daļiņas eksistenci kaut kur pēc nāves, bet gan visa tā, kas esam, miesā dzīvojošo cilvēku pārcelšana mūžībā. Augšāmcelšanās dienā cilvēki nebūs mazāk miesīgi kā Lācars, kad tas parādījās no kapa, bet pretēji Lācaram viņu miesas dzīve vairs nekad nebūs pakļauta nāvei. Tā līdzi dalīsies Jēzus augšāmcelšanā, kurš pirmo Lieldienu rītā cēlās no miroņiem kā pilnīgi patiess cilvēks, ar pārveidotu, bet īstu cilvēka miesu. Bet tagad vēlreiz ieklausīsimies vārdos, ko Jēzus saka Martai: „ES Esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam!”

Mūžīgā dzīve, kuru Jēzus dāvā, nav domāta tikai nākotnei, dzīvei pēc nāves, bet tā ir domāta arī tagadnei. Ko tas nozīmē? Tieši tāpat kā nāve apēno visu dzīvi, pārvēršot to par ceļu pretī iznīcībai, par miršanu jau no šūpuļa, tā Jēzus mūžīgā dzīve uzvar nāves varu arī mūsu tagadējās dzīves laikā. Tādējādi nāvei, ar ko mēs sastapsimies, ir atņemts tās spēks un vara. Ēna, ko nāve met pār dzīvi ir zudusi. Mums tiek dāvāta cerība, kas uzvar nāvi un mīlestība, kas ir stiprāka par nāvi. Nāve joprojām ir mūsu ienaidnieks, bet tas ir uzvarēts, sakauts ienaidnieks. Jēzus ir augšāmcelšanās un dzīvība, un tas ļauj mūsu sirdīs uzplaukt patiesam, īstam un nezūdošam priekam, ko nespēj laupīt baismīgā nāves vara. Nāve ir aprīta uzvarā! Un paldies Dievam, kurš mums uzvaru devis Jēzū Kristū, saka Pāvils. Un tie nav tukši vārdi, bet tie liecina, ka sākot ar Svēto Krisrību mēs jau esam iegājuši dzīvībā. Tas ir jauns ceļš, jauna kultūra, ne vairs mūsdienu nāves kultūra un ikviena cilvēka ceļš no šūpuļa uz kapu. Būt, dzīvot Kristū viņa vārdos un sakramentos, baznīcas liturģijā un ikdienas lūgšanās nozīmē atrasties uz dzīvības ceļa. Un tieši no šejienes, no mūžīgas dzīvības, kurā jau esam mums jāraugās uz pasauli, uz visu, kas tajā notiek. Cilvēki mēdz darīt otrādi, tie mēģina salīdzināt to, ko tie zina par pasauli, ar to, ko tie lasa Bībelē, lai izvērtētu Bībeles patiesumu. Tas ir absurds! Nāve nevar izskaidrot dzīvību. Tā nevar ne apstiprināt, nedz izskaidrot neko. Tā, kas skaidro, dod gaismu un rāda ceļu ir dzīvība, tas ir dzīvais Dieva vārds, Kristus evaņģēlijā, jo Kristus ir gan dzīvība, gan gaisma. Un tad, kad viņš ir mūsos un ar mums, nāve attiecas vairs tikai uz mazāko mūsu personas daļu, grēcīgo miesu un pat tā tiks pārveidota un augšāmcelta mūžīgai dzīvošanai. Šī pārveidošana mūsos jau noris un tiek stiprināta baudot zāles pret nāvi – Svēto Vakarēdienu, kas ir vienlaicīgi krustā sistā un augšāmceltā Jēzus miesa, pēc kuras līdzības mēs topam pārvērsti, pārvērsti mūžīgā, nezūdošā dzīvībā. Kad senā baznīca aicināja Dieva svētos pie Vakarēdiena, tā zināja, ka aicina tos no pasaules, no nāves pie dzīvības. Tādēļ šo aicinājumu arvien pavadīja arī aicinājums uz atgriešanos, ar atgriešanos saprotot ne tikai atteikšanos no viena vai otra grēka, bet atteikšanos no nāves, no visas pasaules, no savas miesas un tās iekārēm, jo nekam no tā, kas saistīts ar nāvi, nav un nevar būt daļas pie dzīvības, pie tās dzīvības pārbagātības, pāri plūstošās dzīvības, kas kā varena straume plūst no dzīvības kausa, pildīta ar svētajām Dieva Dēla asinīm. Nāciet, un baudiet un redziet, ka tas Kungs ir labs. Āmen.