XXII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tādēļ Debesu valstība ir salīdzināma ar ķēniņu, kas nolēma prasīt norēķinu saviem kalpiem. Kad viņš sāka to darīt, viņam pieveda kādu, kas viņam bija parādā desmit tūkstošus talantu. Un, tā kā viņš nespēja samaksāt, viņa kungs pavēlēja pārdot gan viņu pašu, gan viņa sievu un bērnus, gan visu, kas tam bija, un parādu samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un lūdzās: pagaidi uz mani, es visu samaksāšu. Kungs iežēlojās par šo kalpu un atlaida tam aizdevumu. Šis kalps, izgājis ārā, ieraudzīja kādu savu biedru, kas viņam bija parādā simts denāriju. Viņš to satvēris žņaudza un sacīja: atdod, ko esi parādā! Tad viņa biedrs krita pie zemes un lūdzās: pagaidi uz mani, es visu samaksāšu. Taču viņš negribēja gaidīt un aizgājis to ielika cietumā, līdz tas parādu būs samaksājis. Citi kalpi, viņa biedri, to redzēdami, ļoti noskuma; tie gāja un visu notikušo atstāstīja kungam. Tad kungs viņu pasauca un sacīja: tu nelietīgais kalps, visu tavu parādu es tev atlaidu, kad tu lūdzi. Vai tev tāpat nevajadzēja apžēloties par savu biedru, kā es par tevi apžēlojos? Un kungs saniknojies nodeva to spīdzinātājiem, līdz tas būs samaksājis visu parādu. Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosiet.” (Mt. 18: 23-35)

Tuvojas baznīcas gada beigas un pēdējos šā laika liturģiskajos tekstos mums jārunā par pēdējiem laikiem un pēdējām lietām. Baznīcas tēvi pamatoti ir izvēlējušies šīs pārdomas sākt ar piedošanu. Kas ir piedošana un kādēļ tā ir tik svarīga? Kādēļ mums katru dienu nākas lūgt: „Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” (Mt. 6:12)? Luters paskaidro, ka „mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai Debesu Tēvs neuzlūko mūsu grēkus un to dēļ mūsu lūgšanu nenoraida, jo mēs neesam cienīgi saņemt, ko lūdzam, nedz esam to pelnījuši, bet lai Viņš no žēlastības to visu dod, jo mēs ikdienas daudz grēkojam un esam pelnījuši vienīgi sodu. Tādēļ arī mēs patiesi no sirds gribam piedot un ar prieku labu darīt tiem, kas grēko pret mums.” Šāda debesu valstības kārtība, protams, ir sveša šai pasaulei, kur valda viens likums un viena kārtība – ja kāds tev dara ļaunu, atmaksā viņam divkārtīgi! Lai mēs nekļūtu šai pasaulei līdzīgi un nesekotu savām dabiskajām atriebības tieksmēm, pārdomāsim Jēzus līdzību un lūgsim Svētā Gara palīdzība, lai spētu savaldīt savu miesas prātu un piedot saviem parādniekiem, tāpat kā Dievs ir piedevis mums, turklāt darīt to ar labu prātu un prieku.

Jēzus stāsta savu līdzību atbildot uz Pētera jautājumu – cik reizes ir jāpiedod? Farizeji sacīja – trīs reizes. Pēteris grib būt žēlsirdīgāks un vaicā - vai pietiek ar septiņām reizēm? Jēzus atbild, ka piedošanai nav robežas un stāsta līdzību par debesu valstību. Tā ir līdzīga ķēniņam, kurš iežēlojas par savu parādnieku un atlaiž tam visu viņa parādu. Parāda atlaišana notiek vienīgi ķēniņa žēlsirdības dēļ, pats parādnieks to nekādi nav pelnījis un nevarētu arī nopelnīt. Viss, ko viņš spēj darīt, ir izmisumā gauži lūgties pēc ķēniņa iecietības, lai ķēniņš tam pagarinātu parāda atmaksas termiņu. Kādēļ ķēniņš vienkārši atlaiž viņam visu parādu? Tādēļ, ka ķēniņš ir žēlsirdīgs. Ķēniņš šajā Jēzus līdzībā ir pats Dievs, bet parādnieks, kam pilnībā tiek atlaists viņa parāds, ir visi cilvēki. Kristus nopelna dēļ Dievs visiem cilvēkiem pasludina grēku parāda atlaišanu. Tavi un mani grēki, par kuriem mēs nekad nespētu atlīdzināt, ir piedoti. Sods, ko bijām pelnījuši ir mūžīgas ciešanas.

Protams, ir cilvēki kam, par spīti viņu sirdsapziņas liecībai, maz rūp tas, ko viņi ir parādā Dievam, un ko Dievs par tiem domā. Tie dzīvo tā, it kā drīzāk Dievs būtu parādā viņiem. Evaņģēlija mācība par grēku piedošanu cilvēka dabai ir sveša mācība. Tā nav pazīstama pagānu tautām, kur cilvēku savstarpējo kopdzīvi raksturo atriebība un bailes no atriebības. Tas tādēļ, ka kritušajai cilvēka dabai piemīt tieksme dusmoties un atriebties. Cilvēki, kā liecina sakāmvārds, pat uzskata, ka atriebība ir salda. Ņemot vērā cilvēka dabas samaitātību, nav jābrīnās, ka cilvēks ir vienīgā būtne uz zemes, kas apzināti un mērķtiecīgi slepkavo savējos. Varmācība, agresija, pazemojumi un pāri darījumi valda cilvēku vidū un rada vēlmi atriebties. Tomēr atriebība tikai vairo ļaunumu uz zemes. Piemēram, Kārlis Marks, Ļeņins, Staļins, Trockis bija dziļi aizvainoti un nozvērējās atriebties. Viņi uzskatīja, ka šajā laikā žēlsirdībai nav vietas. Kā Ļeņins sacīja – šajā laikā galviņas glaudīt nedrīkst, pa tām ir jāsit. Un viņi sita un viņu upuru skaits mērāms miljonos. Tā bija viņu atriebība, un tās dēļ simtiem miljonu cilvēku dzīves tika sagandētas, valstis sagrautas, kultūra izpostīta, sabiedrība degradēta līdz mežoņu līmenim. Šādi piemēri liecina, cik bīstami ir kultivēt naidu un dzīvot ar atriebības domām sirdī.

Dāvājot pretindi šim postam, Jēzus vienkāršos vārdos raksturo mūsu parādu Dieva priekšā – tas ir milzīgs, neatmaksājams, un to sauc par iedzimto grēku. Kristībās Dievs to atlaiž un pēc tam žēlsirdīgi turpina baznīcā ikdienas bagātīgi piedot visus mūsu grēkus. Tādējādi baznīca nav nekas cits kā vieta, kur skan evaņģēlijs – grēku piedošanas vēsts. Baznīca burtiski dzīvo no tās un mirst bez tās. Grēku piedošana ir vienīgais veids, kā cilvēks var pastāvēt Dieva tiesas priekšā, proti, tā ir Dieva žēlsirdīgā un laipnā piedošana. Tas ir arī vienīgais veids, kā ģimene, baznīca un sabiedrība var dzīvot, pati neiznīcinot sevi – grēku piedošana, ļauj saglabāt mieru un saticību. Tādēļ arī mums tiek mācīts ik dienas lūgt grēku piedošanu no Dieva, tūdaļ apstiprinot, ka pret saviem parādniekiem mēs izturamies tāpat. Pretējā gadījumā Jēzus saka, ka viņa debesu Tēvs atdarīs jums tāpat, kā jūs esat izturējušies pret savu tuvāko. Lai gan ar savu piedošanu Dieva piedošanu, protams, nopelnīt nevaram, tā mums tiek dota tikai pateicoties Dieva žēlsirdībai, tomēr ar nepiedošanu varam to pazaudēt. Tādēļ piedosim, kā Kristus mums ir piedevis, darīsim labu pat saviem ienaidniekiem, un panesīsim viens otra nastas, jo mēs visi dažādi grēkojam viens pret otru. Tikai piedodot mēs spēsim dzīvot mierā un saticībā, nevairojot ķildas un naidu, tā ir augstākā gudrība, ko jāmācās atkal un atkal no jauna. Jā, būsim priecīgi par katru izdevību piedot, jo mums pašiem ir piedots tik daudz.

Turklāt piedošana dara brīnumus. Tā pārvērš cilvēkus, kam piedodam un dara tos labākus. Tā dara arī mūs labākus, līdzīgus savam debesu Tēvam. Mārtiņš Luters, kurš mums dāvināja evaņģēlija gaismu, pats arvien bija ļoti evaņģēlisks – vienmēr gatavs parādīt žēlsirdību un piedot. Piemēram, kad viņš uzzināja, ka grēkatlaižu pārdevējs Tecelis bija kritis Romas nežēlastībā un smagi saslimis, Luters tam rakstīja vēstuli un centās mierināt un iedrošināt. Bet ko darīt tad, ja atriebības domas tomēr neliek mums mieru?

Tad, kad tev uznāk dusmas un atriebības kāre, uzlūko pastarās tiesas dienu, domā par savu nāves stundu, pēc kuras tev būs jāstājas taisnā soģa priekšā. Tas tev palīdzēs izprast lietu patieso stāvokli un savaldīt savas dusmas. Kristietis arvien grib piedot otram un dara to no visas sirds. Jo tā nav īsta piedošana, kas nenāk no sirds. Dievs taču tev ir piedevis pa īstam, nevis tikai formāli. Ja viņš saka - Es tev piedodu, tad viņš tev parāda savu Tēva sirdi. Viņš neņem vērā tavu vājumu un vainas, bet raugās uz tevi kā uz savu labāko draugu un mīļāko bērnu. Tieši tā arī tev ir jāraugās uz savu tuvāko. Dievs grib, lai viņa bērni dara viens otram labu labprātīgi, ne piespiesti. No laba prāta un ar prieku kristietis godā savus vecākus; kalpo savam tuvākajam visās viņa dzīves vajadzībās; mīl savu laulāto kā pats savu miesu, rūpējas par sava tuvākā mantu kā pats par savu un palīdz viņam to vairot un sargāt; ar prieku viņš runā par savu tuvāko labu, to aizbildina un grib visu par labu vērst; viņš neizmanto izdevību, lai iegūtu cita īpašumu, bet rūpējas, lai tas to paturētu un līdzīgi rīkojas attiecībā uz visu, kas vien otram ir. Diemžēl vecais, skaudīgais un atriebīgais Ādams joprojām ir dzīvs mūsu dabiskajā miesā. Tādēļ mums neatliek nekas cits, kā turpināt dzīvot no sava Debesu Tēva labvēlības, žēlastības un piedošanas. To pašu, ko gribam saņemt no sava Debesu Tēva, mums jāparāda arī savam tuvākajam, jo mēs esam viņa bērni, kuros Svētais Gars atjauno debesu Tēva tēlu un līdzību.

Piedošana ir pati grūtākā un augstākā māksla, pats lielākais un izcilākais darbs, kas nes svētību, mieru un prieku. Piedodiet un jums taps piedots, dodiet un jums taps dots, esiet žēlsirdīgi, jo jūsu Debesu Tēvs ir žēlsirdīgs. Kad dzīvojam ar piedošanu sirdī mēs maināmies. Rūgtuma, dusmu un atriebības kāres vietā, kas aptumšo visu, nāk mīlestība, žēlsirdība un patiess prieks. Ja esi piedevis, tad vari uz pasauli un cilvēkiem raudzīties pavisam citādi, tā, kā uz to raugās Dievs – tēvišķi, gādīgi, žēlsirdīgi, laipni un draudzīgi. Tādam cilvēkam ir gaišs un priekpilns skats, un viņš pats ir gaišs un prieka pilns. Piedošana nav psiholoģisks triks, viltus mierinājums, bet tā dara mūsu maziskās un skaudīgās sirdis lielas, cēlas un diženas, tādas, kāda ir mūsu Debesu Tēvam. Āmen.