Reformācijas svētku priekšlasījums



Pirmais lielais Lutera teoloģiskais atklājums, kas dzina viņu tālāk uz priekšu pretī Evaņģēlijam, bija grēka izpratne. Soli pa solim savā teoloģiskajā pētniecībā Luters tuvojās formulējumam, kas nobriedušā veidā ir kļuvis par daļu no baznīcas ticības apliecības:
“Iedzimtais grēks ir tik dziļa, ļauna cilvēka dabas samaitātība, ka ar prātu tas nav ieraugāms. Tam jātic pēc Rakstu atklāsmes.”
Rakstu atklāsmes spriedums ir šāds:
“Jūs visi neesat nekas, vai nu jūs grēkojat atklāti, vai esat ārēji svēti; jums viesiem ir jākļūst citādiem, nekā jūs esat tagad, un citādi jārīkojas, nekā jūs tagad rīkojaties. Jūs varat būt, kas gribat, un tik lieli, gudri, vareni un svēti, cik vien gribat, - šeit neviens nav dievbijīgs, taisns un svēts.”
Tas nozīmē, ka “mēs visi esam pazuduši, ka mēs caur un cauri neesam labi un ka mums, vienkārši sakot, jākļūst par jauniem, par citiem cilvēkiem.”

Bez šādas pareizas grēka izpratnes nav iespējams atgriezties no grēka. Protams, atgriešanās nav iespējama tikai ar grēka izpratni vien, jo bez evaņģēlija grēka atziņa ved nāvē un ellē, tādēļ arvien jāseko evaņģēlijam, kas nes piedošanu un mierinājumu. Abas šīs lietas ir saistītas, jo bez grēka atziņas, sirdsapziņas mokām, ciešanām un nāves nojautas evaņģēlijs nevienam nav vajadzīgs. Evaņģēlijs ir zāles tikai priekš nāvīgi slimajiem. Kad pēc bauslības radītām mūžīgās nāves bailēm evaņģēlijs nes piedošanu un mieru ar Dievu, cilvēks spēj īsti atpazīt un atzīt savu grēku. Tagad viņš vairs neprāto un nestrīdas par to, kas grēks ir un kas nav, bet atzīst, ka “viss un visnotaļ pie mums ir grēks”. Šāda atgriešanās nav vienreizējs notikums, bet tā turpinās visu cilvēka dzīvi, cīnīdamies “ar miesā palikušo grēku.” Tas ir Svētā Gara darbs, kas “seko grēku piedošanai.” Šie formulējumi ir ņemti no Šmalkaldes artikuliem, kas pamatoti ir uzskatāmi “par nepārspējami precīzu iedziļināšanos luteriskās ticības pamatmācībās.” Tā kā Luters artikulu sarakstīšanas laikā bija nopietni slims un pēdējo šo artikulu daļu vairs nerakstīja pats, bet gan diktēja, tad “šos artikulus varētu vērtēt kā sava veida Lutera testamentu luteriskajai baznīcai, ko apstiprina arī viņa paša rakstītais priekšvārds artikuliem.” Lai gan toreiz Luters atveseļojās, Šmalkaldes tikšanās laikā viņa nāve tika uzskatīta par neizbēgamu. Šim laikam pieder arī bieži citētie Lutera vārdi no vēstules Melanhtonam:
“Dzīvs es tev biju kā sērga, mirstot es kļūšu par tavu nāvi, pāvest.”
Tā nebija tikai polemiska frāze, bet Lutera dziļākā pārliecība par Dieva cīņu ar velnu. Pats sevi Luters vienmēr bija sapratis kā ieroci Dieva rokās, kurš ar evaņģēliju cīnās pret velnu un viņa varu. Noraidot Romas pāvesta autoritāti un pašu Romu kā baznīcu, Luters balstījās vienkāršā atziņā, ka Romas baznīcā nav iespējams atgriezties no grēka, jo trūkst patiesas grēka atziņas. Tādēļ zūd arī nepieciešamība pēc evaņģēlija kā Dieva glābjošās vēsts, bet pietiek ar ārišķīgu uz neatdzimušā cilvēka reliģiozitāti balstītu sistēmu, kura nodarbojas ar pašu cilvēku izdomātu ceremoniju radīšanu.
“Viltus ticība, kura nebalstās uz atgriešanos no grēkiem, tiecas dibināt viltus baznīcu, kura kļūst par laicīgās varas atdarinājumu.”
Tikai uz šā fona, patiesas atgriešanās un evaņģēlija izpratnes pamata, ir iespējams saprast biedinošo Lutera apgalvojumu, ka pāvesta vara ir Antikrista vara:
“Grēcīgā stāvokļa auglis, kas izraisa nevēlēšanos atgriezties no grēkiem, uzbur pašu cilvēku izgudrotas paklausības un paštaisnuma pildītu pasauli.”
Antikrista vara ne tikai noraida patiesu grēka izpratni un evaņģēliju, bet arī apgalvo, ka viņu pašu izgudrotais paštaisnības evaņģēlijs ir Dieva dots, negrozāms un galīgs, attiecas uz visiem cilvēkiem, un no pakļaušanās tam ir atkarīga cilvēka pestīšana. Tas nenozīmē, ka Romas baznīcā nebūtu vairs neviena kristieša. Kamēr tur pastāv Kristība, Dieva vārda lasīšana un kaut sagrozīts, bet tomēr Vakarēdiens, par spīti maldiem, atsevišķiem kristiešiem tur ir jābūt, tomēr Romas pāvestība nav un nevar būt baznīca.
“Tādēļ, tāpat kā mēs nevaram pielūgt pašu velnu kā Kungu un Dievu, tikpat neiespējami mums ir paciest viņa apustuļa – pāvesta jeb antikrista – kā visuvaldnieka un kunga valdīšanu.”
Diemžēl mūsdienu kristietība arvien vairāk un vairāk līdzinās pāvestībai, tas ir, laicīgai organizācijai ar centralizētu varu, kas pastāv tikai pati sevis dēļ, un kur atgriešanās praktiski nav iespējama. Arī mēs esam apdraudēti un tiekam nemitīgi kārdināti pakārtot savu sludināšanu un baznīcas dzīvi laicīgiem mērķiem. Pāvestības antikristīgais vilinājums ir liels un bieži tas netiek saprasts un atzīts. Tādēļ Luters brīdina:
“Visiem kristiešiem ir jāuzmanās, lai viņi nekļūtu līdzdalībnieki bezdievīgai mācībai, Dieva zaimiem un pāvesta nežēlastībai.”
Bīstamība ir daudz lielāka, nekā mēs parasti domājam.

Šmalkaldes artikulos Luters raksturo reformāciju kā evaņģēlija atkal atklāšanu, kā Dieva cīņu ar velnu, kuras “centrā atrodas grēku nožēla kā vienīgā iespēja no iedzimtā grēka lāsta glābties Kristus svešajā taisnībā.” Tā ir pārlaicīga patiesība, kas paliks aktuāla līdz pat Kristus otrajai atnākšanai un Pastarajai tiesai. Diemžēl Reformācijas lielās gadadienas svinību gaisotne lielākoties saistās ar mēģinājumiem attēlot luterisko reformāciju kā vienkāršu akadēmisku strīdu, kurš mūsdienās zaudējis savu aktualitāti. Tas ir vēl viens apliecinājums tam, ka Romas baznīcas reliģiozitāte ir uzvarējusi un kopā ar pasauli pasludinājusi nāves spriedumu luteriskajai baznīcai.
“Pēc 1870. gada Vatikāna koncila noteikumiem šis spriedums ir galīgs un negrozāms.”
Modernās kultūras pasaule pievienojas šim spriedumam, lai gan tā ir bijusi iecietīgāka, piešķirot mūsu baznīcai kaut ko līdzīgu nosacītās notiesāšanas pārbaudes laikam. “Ja evaņģēliskā baznīca izrādītu pretimnākšanu modernā cilvēka vajadzībām, ja tā beidzot būtu gatava atteikties no savas neprātīgās dogmas, no stūrgalvīgās ticības Rakstiem”, tad modernā pasaule dotu tai jaunu iespēju, “citādi luteriskajai baznīcai ir jāiet bojā.” Savos turpat 500 pastāvēšanas gados luteriskā baznīca atkal un atkal no visām pusēm ir uzklausījusi arvien jaunus un jaunus nāves spriedumus, tomēr par spīti velnam, pasaulei un cilvēka miesas prātam tā ir atradusi spēku pretoties lielajam kārdinājumam - nodot Reformācijas ticības patiesības un atteikties no tām par labu kādiem šķietami cēliem, pašu cilvēku izvēlētiem mērķiem, piemēram, ārējai baznīcas vienībai, lai kopīgiem spēkiem pretotos sekularizācijai, Jaunā ateisma un Islāma invāzijas draudiem. Neparastā veidā arvien ir atradušies ļaudis, kas, par spīti visu pārējo centieniem tos vest pie prāta, palikuši nelokāmi uzticīgi evaņģēlija patiesībai, saprotot, ka šīs cīņas likme ir mūžīgā dzīvība vai nāve. Šī stūrgalvīgā nepiekāpība nav fanātiska pieķeršanās senām dogmām, bet tas ir Svētā Gara darbs, kas žēlsirdīgi un gādīgi turpina uzturēt savu baznīcu. Tas ir bijis iespējams tādēļ, ka pretēji pāvesta un visu citu jūsmotāju daudzveidīgajai un uzstājīgajai prasībai, luteriskā baznīca joprojām ir palikusi pie ticības tam, ka “Dievs nevienam nedod savu garu vai žēlastību citādi kā vien caur vai ar iepriekš runātu ārējo vārdu.” Tādējādi Svētie Raksti ir tikuši pasargāti, kā augstākā un vienīgā baznīcas autoritāte, neļaujot tiem blakus stāties ne baznīcas tradīcijai, nedz jaunām atklāsmēm vai saprāta spriedumiem.

Tomēr baznīca nekad nepulcējas tikai ap Bībeli, bet gan ap pareizi saprastu Bībeli. Gan pirms, gan pēc Lutera ir bijuši sastopami centieni reformēt baznīcu saskaņā ar Bībeli. Arī Romas baznīca piedzīvoja šādu reformāciju. Tomēr neviena no reformācijas programmām nav līdzinājusies luteriskajai reformācijai, kas kā priekšnoteikumu Bībeles pareizai sapratnei ir izvirzījusi evaņģēliju, un evaņģēlijs pats ir bijis tas, kurš reformē baznīcu. Īss šādas luteriskās izpratnes kopsavilkums kā Svētā Gara dāvana, kas ļāvusi mūsu baznīcai palikt pie pareizi saprasta Dieva vārda ir Lutera katehisms, kas ir evaņģēlija auglis.

Tā kā Dieva vārds viņa cīņā ar velnu ir vitāli svarīgs, tad nav pārsteigums, ka Luters jau kopš klostera laikiem mēdza divas reizes gadā izlasīt Bībeli. Blakus Bībelei pats viņš katru dienu lasīja arī savu katehismu un ieteica to darīt arī citiem.
“Mēs stingri un neatlaidīgi prasām un lūdzam mācītājiem ne tikai pašiem lietot katehismu, bet piekodināt to darīt arī citiem, jo diemžēl redzam, ka daudzi mācītāji un sludinātāji šajā ziņā ir ļoti kūtri, necienīdami ne savu amatu, ne šo mācību.”
Vizitāciju laikā Luters bija atklājis, ka cilvēki praktiski neko nezina no kristīgās mācības un “dzīvo gluži kā lopi un nesaprātīgas cūkas.” Šis briesmīgais posts tad arī bija iemesls, kādēļ Luters sarakstīja un publicēja Mazo katehismu, pie kā luteriskā baznīca ir turpinājusi turēties, kā pie īsa un patiesa Bībeles kopsavilkuma.

Katehisma ievadā Luters uzsver, ka kristiešiem vispirms ir nepieciešams no galvas mācīties un zināt desmit baušļu, ticības apliecības un Mūsu Tēvs lūgšanas tekstu. Tiem, kas to nevēlas darīt, jāsaka, ka viņi “aizliedz Kristu un nav kristieši.” Tie nav pielaižami pie Svētā Vakarēdiena, nevar būt kūmas, bet ir atstājami pāvesta un “paša velna varā.” Kad teksts ir iemācīts, jāmācās to pareizi saprast. Pēc tam jāņem talkā Lielais katehisms, lai sniegtu “bagātīgāku un dziļāku izpratni.” Tā nu tagad mācītājiem “ir daudz rūpju un darba, draudu un kārdinājumu, turklāt maz atlīdzības un pateicības pasaulē; bet Kristus pats grib būt mūsu alga, ja uzticīgi strādājam.”

Lielā Katehisma ievadā Luters norāda divus iemeslus, kādēļ sludinātāji un mācītāji atstāj novārtā katehismu un tā mācīšanu: savu iedomāti lielo zināšanu dēļ; slinkuma un vēdera kalpības dēļ. Lutera vārdi ir pravietiski - pēc Padomju garīgā bada laikiem, mums tagad ir pieejamas daudzas paša Lutera un citas labas grāmatas, bet interese par tām nav liela. Jau savā laikā Luters norādīja uz šo tendenci: cilvēki nav “tik dievbijīgi un godīgi, lai šīs grāmatas pirktu, bet ja tās tomēr tiem ir, tās netiek ne rokās ņemtas, ne lasītas.” Mēs varam arī sagaidīt, ko Luters sev raksturīgā veidā par šādiem cilvēkiem sacītu – tie ir rīmas un vēdera kalpi, kam piederētos cūkgana vai suņu dresētāja amats.

Tam “klāt nāk nekrietnais netikums un apslēptā drošības un apnikuma sērga, proti, daudziem šķiet, ka katehisms ir vienkārša un nenozīmīga mācība, kura, reiz izlasīta, ir skaidra. Vienreiz izlasījuši, tie grāmatu met kaktā un kaunas to lasīt vēlreiz.” Savukārt par sevi Luters saka, ka viņš arī ir sludinātājs un doktors un izglītots cilvēks, “tomēr es lasu katehismu un atkārtoju vārdu pa vārdam ik rītu… un tomēr man vēl ik dienas jāturpina lasīt un studēt, taču es vēl neesmu to apguvis tā, kā vēlētos, un man jāpaliek bērnam un katehisma skolniekam, kāds es arī labprāt palieku.” Savukārt tos, kas pamet katehismu novārtā, Luters sauc par smalkiem un lepniem zeļļiem, kas nevar vairs zemāk krist, jo jau tā ir krituši zemu. Pat tad, ja kāds cilvēks zinātu un saprastu visu, kas, protams, šajā dzīvē nav iespējams, tad tomēr būtu vērts katru dienu lasīt, pārdomāt un pārrunāt katehismu, jo šādi ir klātesošs Svētais Gars, kas ved arvien dziļāk patiesībā un padzen velnu, pasauli, miesīgas un ļaunas domas, “jo velns nespēj Dieva vārdu ne klausīties, ne paciest…. Jā, tiešām, tas ir Dieva spēks, kas rada velnam dedzinošas sāpes un palīdz mums vairāk par visu, mūs stiprinādams un mierinādams.”

Jāsaka, ka tas daudz ko izskaidro arī attiecībā uz mūsu dzīvēm un mūsu attieksmi pret katehismu. Velns, bīdamies no Dieva vārda, ir tā apmājis mūsu sirdis un prātus, ka iepotējis tajos savu indi – vienaldzību vai nicinājumu pret katehismu. Tā nu mēs godam esam nopelnījuši Lutera spriedumu, ka nevienam, kurš katru dienu nelasa katehismu, nevajadzētu dot ēst, tam vajadzētu uzrīdīt suņus un padzīt ar nūjām. Es gan šaubos vai par šīm lietām ārpus mūsu loka daudz tiek runāts Reformācijas svētku sakarībā. Es nesaku to, kādu notiesādams. Man pašam velns ir piestāstījis pilnas ausis, ka Lutera katehisms ir novecojis, tam ir slikta, viduslaikiem raksturīga forma, literārais stils utt. Ar to es cīnos tā, ka mācos katehismu vāciski. Ja kādam arī vācu valoda šķiet par prastu, var mācīties katehismu latīniski. Esmu nolēmis palikt pie Lutera katehisma, jo esmu drošs, ka ar to
“Dievs grib mūs brīdināt un pasargāt, dot stipras bruņas pret velna ugunīgajām bultām un labas zāles pret velna doto ļauno indi.”
Pat ja iemācīsimies katehismu no galvas, mēs nekad nespēsim to pilnībā saprast un vēl mazāk spēsim pilnībā īstenot savās dzīvēs. Tāpēc man kopā ar Luteru jāsaka:
“Es vēlreiz lūdzu visus kristiešus, it sevišķi sludinātājus un mācītājus, necensties pāragri kļūt par doktoriem un nedomāt, ka zina visu, jo ar cilvēku iedomām ir tāpat kā ar nostieptu audeklu – arvien tiek nomērīts īsāks, tādēļ dienu pēc dienas vajag piespiest sevi rūpīgi un centīgi mācīties tālāk, sargājoties no pārdrošības un iedomības indes. Lai viņi pastāvīgi, lasa, mācās, domā un apcer tik ilgi, līdz tie ir pieredzējuši un droši, ka ar savu mācīšanu nonāvējuši velnu un tapuši gudrāki par pašu Dievu un Viņa svētajiem.”