XII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā. (Mk. 7:37)

Ar vārdiem – viņš visas lietas ir labi darījis – ļaudis raksturo Jēzu pēc tam, kad viņš ir dziedinājis kādu kurlmēmu cilvēku. Un šajos vārdos patiesi atklājas tas, kas Jēzus ir – vīrs, kurš visas lietas dara labi. Šajos vārdos rodam bagātīgu mierinājumu.

Vispirms Jēzus neko nedara sevis paša dēļ, jo viņš bija nācis šajā pasaulē tevis un manis, visu cilvēku, nevis sevis dēļ. Tādēļ visu, ko viņš darīja, viņš darīja mūsu visu vietā. Tā ir daļa no mūsu taisnības Dieva priekšā, kas sniedz mums ārkārtīgi lielu mierinājumu – visur tur, kur esam rīkojušies nepilnīgi, Jēzus stājas mūsu vietā, visas lietas darot labi. Tā kā viņš dzīvoja mūsu vietā, tad Dievs pieņem viņa darbus, viņa rīcību, viņa vārdus, kā mūsu vārdus un darbus. Tas nenozīmē, ka varam to ļaunprātīgi izmantot, bet mācība par Kristus aktīvo taisnību, kas kā dāvana tiek piešķirta mums, glābj mūs no Dieva soda un sargā no izmisuma par savu nespēku, nevarību, nolaidību, slinkumu un vieglprātību. Jēzus arī kalpo mums kā pilnīgs piemērs, augstākais ideāls, pēc kā mums jātiecas savās dzīvēs, cenšoties līdzināties viņam.

Jau no agras bērnības Jēzus mācījās Rakstus un pilnībā pārvaldīja Dieva vārdu. Tajā viņš atrada gudrību un spēku stāties pretī velnam un visiem viņa kārdinājumiem. Dieva vārds noteica visu Jēzus dzīvi. Ja mēs rīkotos līdzīgi, mēs zinātu Dieva gribu un padomu un nepakļautos pasaules vilinājumiem, postošām idejām un muļķīgām kārībām. Diemžēl ir tā, ka ļoti reti kāds meklē patiesu gudrību un savas dzīves izkārtojumus Dieva vārdā. Tā vietā cilvēki uzticas miesas gudrībai un pasaules padomam. Lai gan mēs, protams, nekad nezināsim Dieva vārdu tik pilnīgi, kā to zināja Jēzus, mums jācenšas to mācīties, cik vien labi iespējams, jo Dieva vārdam piemīt arī īpašs spēks mūs pārveidot. Tomēr cilvēks tic visam kam, tikai ne Dieva vārdam. Tas tādēļ, ka nu jau gadsimtiem ilgi esam mācīti ticēt savām maņām un jūtām, nevis vārdam. Tomēr vārds ir visa pamatā.

Iesākumā bija vārds, un tad, kad tas nāca pie mums, vārds tapa miesa Kristū. Dieva vārda spēkā tika radītas debesis un zeme, un vārdam piemīt arī īpašs organizējošs spēks cilvēka dzīvē. Mēs to redzam jau Paradīzes dārzā, kur Dievs pieved Ādamam zvērus un putnus, lai Ādams tos nosauktu vārdā, kas tad arī palika dzīvnieka vārds uz visiem laikiem. Zinātne lielā mērā ir Ādama doto vārdu atpazīšana, augu, dzīvnieku un dabas parādību klasificēšana, bet izglītība ir mācīšanās lietot vārdus, mācīšanās runāt pareizi, kā darīja kurlmēmais vīrs, pēc tam, kad Jēzus to bija dziedinājis.

Zināšanas par esamības pamatiem nāk pie mums ar vārda starpniecību, un tas sniedz mums glābiņu no nepastāvīgajām šīs pasaules norisēm, no ārējās šķietamības. Bez vārdiem un bez idejām nav zināšanu. Jaunās Derības lielā patiesība ir tā, ka tas cilvēks, kurš pieņem miesā nākušo Dieva vārdu – Jēzu Kristu, iegūst gudrību un kļūst cieši saistīts ar mūžīgo patiesību un dzīvību.

Vārdi veido valodu, un valodā ir atrodama visa cilvēces gadu tūkstošos krātā gudrība, skaistums, viss, kas cilvēks ir, vai kam viņam jābūt. Valodā ir atrodams mierinājums, prieks, sajūsma par Dieva radīto pasauli, tajā ir ietvertas savstarpējās cilvēka attiecības, un šajā pasaulē pat laicīgā ziņā nav nekā augstāka par cilvēka valodu. Tādēļ visos laikos ir apbrīnoti un cildināti tie, kas prot labi lietot valodu. Un Jēzus ir vārda, valodas meistars. Viņš runā ne tikai savas īpašās dievišķās gudrības spēkā, bet izcili pārzina un izmanto visu iepriekšējo Dieva tautas pieredzi, kas no paaudzes uz paaudzi nodota tālāk stāstos, sakāmvārdos un mīklās.

Turklāt vārdi mums nes un dāvā ko vairāk par gudrību. Vārdi nes grēku piedošanu, mūžīgo dzīvību, cerību un nākotni. Vārdi veido un nosaka ne tikai gara dzīvi, bet arī šīs zemes dzīvi kopumā, piemēram, politikā, filozofijā, dzejā, grāmatās un dziesmās. Mūsdienu cilvēka garīgais kroplums, nenormālā atsvešināšanās no patiesās realitātes nekur neparādās tik skaidri, kā nicinājumā pret vārdu, piemēram, uzskatot, ka naudai un tehniskām zināšanām ir lielāks spēks, lielāka vērtība nekā vārdam. Un dzīves pagrimums nekur neparādās tik skaidri kā vārda lietošanas, valodas pagrimumā. Mūsdienu pasaulē ir daudz vārdu, bet runāt daudz, nenozīmē runāt pareizi. Nepareiza runa ir tikai troksnis. Lietot vārdu pareizi, atrast pareizo vārdu, nozīmē atrast jēgu. Bez vārdiem mēs vienkārši nespējam domāt, bez vārdiem nav loģikas un nav jēgas. Tādēļ vārdi, valoda ir tie, kas nosaka mūsu esamību, un savādāk tas nevar būt, jo iesākumā patiesi bija Vārds, un viņa spēkā ir radītas debesis un zeme.

Bet vārdi var būt arī nāvējoši, un to mēs saucam par meliem jeb baismīgo velna varu. Tādēļ ir ļoti svarīgi mācīties Dieva valodu un mācīties vārdus lietot pareizi, mācīties no Jēzus pilnības, kā viņš pats saka – jūsu runa, lai ir ar sāli sālīta. Vārdi spēj dziedēt un tie spēj nogalināt, un itin viegli varam pateikt, kas ir kāds cilvēks, tiklīdz viņš sāk runāt. Viņa valoda pasaka par viņu visu.

Vārdiem piemīt spēks. Un ja mēs izveidotu sarakstu ar tiem cilvēkiem, kas pārējai cilvēcei ir mācījuši to, kas tai visvairāk ir nepieciešams, tad iegūtu pārsteidzošu ainu. Izrādītos, ka saraksta augšdaļā atrodas dzejnieki, bet lejasdaļā zinātnieki. Tādēļ viena no galvenajām lietām, ko kristiešiem jāmācās no tā, kurš visu darīja labi, ir valoda un tās lietošana. Praktiski visu, ko Jēzus paveica, viņš paveica ar vārdiem. Tas, kurš sava vārda spēkā bija radījis debesis un zemi, ar vārdiem apsauca vētru, piecēla no nāves, atlaida grēkus, un kā dzirdējām šodien, atdeva cilvēkam zaudētās spējas, un nebūt nav pārsteigums, ka tās bija tieši spējas pareizi runāt un dzirdēt, un tieši šis brīnums ir atrodams evaņģēlijos un ir baznīcas izvēlēts arī par ikgadējo sprediķa tekstu.

Nākošā lieta, ko mums jāmācās ir žēlsirdība. Mēs visi dzīvojam no Dieva žēlsirdības, pat tie, kas savā dzīvē pieredzējuši daudz bēdu, ciešanu un nelaimju. Žēlsirdībai ir jābūt vadošajam motīvam, kas virza mūsu dzīves gaitas un pienākumus, un Jēzus ir mūsu lielais paraugs. Žēlsirdībai ir jābūt tam augstākajam principam, kas nosaka, kā mēs saprotam un lietojam savu aicinājumu, kā mēs izmantojam savu brīvo laiku, kā mēs attiecamies viens pret otru. Vai spējam pārvarēt savu slinkumu un egoismu, vai spējam piedot un mīlēt tad, kad gribās atriebties un ienīst. Žēlsirdība mudina meklēt slimos un nespēcīgos, vājos, aizmirstos, pazemotos un apvainotos, tieši tāpat, kā to darīja Jēzus, kurš nedzīvoja pats sevis, bet mūsu dēļ, ne sava, bet mūsu labuma dēļ. Ja cilvēku atklāj viņa valoda, tad žēlsirdība atklāj viņa ticību. Žēlsirdīgs cilvēks nav izlutināts bērns, kurš vēlas, lai visi par viņu rūpējas un pievērš tam uzmanību, un gražojas, kad tas nenotiek. Žēlsirdība aizliedz pati sevi un savu lielumu, jā, savu dievišķo diženumu tā parāda tajos cilvēkos, kas ir blakus mums. Tādēļ līdzīgi valodai žēlsirdības princips atklāj, cik lieli mēs esam. Un to, cik lieli mēs esam, atklāj nevis tas, kas mums pieder, bet tas, kam mēs piederam – mūsu tuvākie, apkārtējie cilvēki, kas ir ap mums.

Tas, ka Jēzus visu dara labi, ir liels mierinājums mūsu dzīves bēdās, nelaimēs un piemeklējumos. Lai kas arī ar mums notiktu, tas notiek tieši tādēļ, ka Jēzus visu dara labi. Un viņa labestības galvenā rūpe ir mūsu mūžīgā labklājība, mūžīgā dzīve kopā ar viņu jaunā pasaulē. Tas atklājas arī kurlmēmā vīra dziedināšanā. Jēzus ne tikai atdod viņam spēju dzirdēt un runāt, bet dāvā arī ticību. Tā kā ticība ir tā, ar ko saņemam mūžīgās dzīvības dāvanu, tad arī mums ar saviem vārdiem, žēlsirdību un labajiem darbiem jāmācās vest citus pie ticības. Ticība ir tā, kas ved uz mērķi un bez mērķa visam pārējam nav jēgas. Tādēļ blakus visam citam mums jāmācās mērķtiecība, jāmācās paturēt vienmēr acu priekšā galveno, lielo dzīves mērķi – pašu Dievu un mūžīgu dzīvi kopā ar viņu. Un ja skatāmies uz dzīvi šādā, pareizā gaismā, tad visas lietas nostājas savās vietās. Pat tas, kas mums šķitis traģēdija, kļūst par prieku. Mēs norimstam Dieva diženuma priekšā un pazemīgi pieņemam viņa ceļus, zinot, ka viņš visas lietas dara labi. Āmen.