Alba

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jņ. 19:20 -29)

Šīs nedēļas pirmās dienas vakarā, kad mācekļi, baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, atnāca Jēzus un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” To sacījis, viņš rādīja tiem savas rokas un sānus. Mācekļi, ieraudzījuši Kungu, kļuva līksmi. Jēzus viņiem atkal sacīja: “Miers jums! Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” To pateicis, viņš uzpūta dvašu un tiem sacīja: “Saņemiet Svēto Garu!  Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie tiks piedoti; kam paturēsiet, tiem paliks.”

Kad Jēzus atnāca, Toms, saukts Dvīnis, viens no tiem divpadsmit, nebija ar viņiem. Citi mācekļi viņam sacīja: “Mēs redzējām Kungu!” Bet viņš tiem atbildēja: “Kamēr es neredzēšu naglu brūces viņa rokās, kamēr nelikšu savu pirkstu viņa naglu brūcēs un kamēr nelikšu savu roku viņa sānos, es neticēšu!” Pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija tur kopā, un Toms bija ar viņiem. Durvis bija aizslēgtas, bet Jēzus nāca un, nostājies viņu vidū, sacīja: “Miers jums!” Pēc tam viņš sacīja Tomam: “Stiep šurp savu pirkstu un lūko manas rokas un stiep savu roku un liec manos sānos, un neesi vairs neticīgs, bet esi ticīgs!” Toms viņam atbildēja: “Mans Kungs un mans Dievs!” Jēzus viņam sacīja: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic.”

Satraucošā Lieldienu diena tuvojās izskaņai. Apjukušie mācekļi pulcējās vienkopus un uztraukti stāstīja viens otram piedzīvoto – vairāki no viņiem bija sastapuši augšāmcelto Jēzu, daži bija redzējuši tukšo kapu, bet mācekļu vidū joprojām valdīja šaubas un bailes, un tie slēpās no jūdiem aiz slēgtām durvīm. Kā pēdējie viņu vidū bija ieradušies divi mācekļi, kas uz Emavas ceļa bija sastapuši augšāmcelto Kungu. Tagad par piedzīvoto tikšanos viņi aizgūtnēm stāstīja pārējiem. Evaņģēlistam -apustulim Jānim šīs dienas notikumi bija dziļi iespiedušies atmiņā un viņš turpināja par tiem stāstīt savai draudzei, kam nekad neapnika klausīties. Savu stāstu par Lieldienu vakarā piedzīvoto Jānis sāk ar vārdiem: „tajā dienā”. Tādējādi viņš īpaši uzsverot šīs neaizmirstamās dienas nozīmi. Jānis arī uzsver, ka tā bijusi jūdu nedēļas pirmā diena, mūsu svētdiena. To viņš dara tādēļ, lai Efezas draudze, kur viņš kalpoja, zinātu, kādēļ viņi vairs nesvin jūdu sabatu, bet atšķirībā no jūdiem savus dievkalpojumus notur svētdienās. Minot aizslēgtās durvis, aiz kurām slēpās mācekļi, Jānis lieto daudzskaitli, un tas liecina, ka mācekļi būs aizslēguši visas - gan ārdurvis, gan iekšdurvis. Tātad bailes no jūdu vadības vīriem būs bijušas lielas. Šajā brīdī, kamēr divi mācekļi vēl stāstīja par Emavas ceļā piedzīvoto, Jēzus pats pēkšņi un negaidīti ierodas un nostājas viņu vidū. Ne kapa akmens, nedz aizslēgtas durvis vairs nav šķērslis viņa augšāmceltajai miesai. Jēzus tagad nāk un iet, kur un kā viņš grib, bez kādiem ierobežojumiem. Kad mūsu miesas būs augšāmceltas, iespējams mēs to sapratīsim labāk. Pašreiz tas mūsu prātam nav aptverams. Ievērojiet, ka Jānis nesaka, ka Jēzus ir gājis cauri sienām vai aizslēgtām durvīm, viņš vienkārši pēkšņi parādījies mācekļu vidū. Lai gan ap šo laiku mācekļi bija sākuši lolot cerību, jo liecību bija daudz, tomēr pēkšņā Kunga Jēzus parādīšanās tos ļoti izbiedē un Jēzum, kā viņš jau to bija darījis ne reizi vien, nākas tos atkal mierināt un iedrošināt. Pirmie viņa vārdi ir tik ierastie jūdu sveiciena vārdi: „Miers ar jums!" No augšāmceltā Kunga mutes nākuši, tie gan ir daudz kas vairāk, nekā tikai parasts sveiciens. Šie vārdi sev līdzi nes un rada to, ko tie saka. Kad Jēzus saka – miers ar jums! – tad miers arī patiesi iestājas.

Lai mācekļi nedomātu, ka tie redz kādu garu vai spoku, Jēzus rāda tiem savas caurdurtās rokas un sānus. Tā ir arī cena, par kuru ir pirkts mācekļu un mūsu visu miers. Šīs svētās brūces, kas tik daudz apdziedātas arī dažādās kristiešu dziesmās, vēsta, ka mums patiesi ir miers ar Dievu. Jēzus brūces ir kā zīmogs uz miera līguma, kuru mums piedāvā Dievs. Te atkal jāsaka, ka Dieva miers nav saprotams psiholoģiski, kā iedomāta mūsu prāta konstrukcija, bet gan visā realitātes nopietnībā. Tas miers, ko mācekļiem nes un pasludina Jēzus, ir tas pats miers, kuru mēs saņemam Absolūcijā jeb Grēku atlaišanā. Tas ir ne tikai konkrēts, reāls miers, bet tas ir arī tas pats miers, kuru saņēma apustuļi, un no kura dzīvoja un dzīvo visi baznīcas svētie. Mācekļi bija krituši neticībā, aizlieguši Jēzu, bēga un slēpās, bet Jēzus caurdurtās rokas un sirds vienā mirklī atņem visu grēka smagumu un vainas apziņu. Ar pestīšanas zīmēm savā miesā mācekļu priekšā stāv pats Godības Kungs. Tie skata viņu paši savām acīm un redzētais nes tiem prieku. Nav tā, ka visas bailes un šaubas būtu zudušas, tādēļ Jēzus parādīsies tiem atkal un atkal, lai iedrošinātu un pārliecinātu savus mīļos apustuļus un viņu biedrus. Līdzīgi arī mums Absolūcija tiek dāvāta katru svētdienu, nedēļu pēc nedēļās, kamēr vien dzīvojam šajā šaubu un baiļu pilnajā pasaulē, kur mums vairāk par visu vajadzīgs Dieva miers. Tagad Jēzus vēlreiz saka: „Miers ar jums!” Tas nav tikai sveiciena atkārtojums vai atvadas, bet tas ir pamats jaunai dāvanai. Tāpat kā Dievs bija sūtījis Jēzu izcīnīt mieru priekš cilvēces, tā tagad viņa mācekļi, viņa baznīca saņem uzdevumu nest šo mieru tālāk pasaulē. Vārdā „miers” ir atrodams visa evaņģēlija kopsavilkums. Evaņģēlijs kopumā īsi tiek saukts par „miera evaņģēliju” (Ef. 2: 17), un pats Jēzus burtiskā nozīmē ir mūsu miers, un visi viņa evaņģēlija sludinātāji sludina mieru caur Jēzu Kristu (Ap. d. 10: 36). Jēzus apustuļi ir pirmie, kas saņem šo mieru, jo tiem, kas sludina mieru, pašiem tam ir noteikti jābūt. Kā gan tie varētu sludināt to, kā pašiem nav? Vēsts par mieru ar Dievu, tās nešana tālāk pasaulē nav tikai apustuļu, bet visas Kristus baznīcas amats un uzdevums. Jēzus pats bija izraudzījies savuы mācekļus, uz kuru sludinātās vēsts pamata tiks celta baznīca. Tālāk baznīca izvēlas savus kalpotājus, kas tiem īpaši sludina mieru ar Dievu, lai šā miera svētīts, ikviens varētu kļūt miera nesējs pasaulē.

Jēzus vārdi - kā Tēvs mani sūtījis, tā es jūs sūtu - attiecas uz visiem kristiešiem un šim uzdevumam dotā Svētā Gara dāvana tiek dota visiem. Ar šiem vārdiem mēs visi tiekam sūtīti nest miera evaņģēliju pasaulei, kas miera nepazīst. Jēzus pestīšanas darbs tagad ir pabeigts. Viņa augšāmcelšana ir pierādījums tam, ka Dievs pieņēmis viņa upuri par cilvēces grēku, un tagad Jēzus baznīca aicina visus saņemt mieru, salīdzināties ar Dievu. Jau iepriekš Jēzus bija par to daudzkārt runājis ar saviem mācekļiem. Pēc Jēzus nāves mācekļiem šķita, ka viss ir beidzies un nekā tāda vairs nebūs. Tagad Jēzus tiem atkārto – viss ir izdarīts, lai jūs varētu sekmīgi sākt savu lielo misiju pasaulē, nesot vēsti par glābiņu, ko es esmu izcīnījis.

Ar saviem uzdevuma vārdiem Jēzus dod arī spēku un varu šo uzdevumu pildīt. Viņš dod tiem Svēto Garu, un tā nav tikai kāda simboliska darbība. Tāpat kā par Kristību un Vakarēdienu Jēzus šeit runā konkrēti, reāli un tieši. Viņš saka – saņemiet Svēto Garu! Un ar viņa vārdiem Trīsvienīgā Dieva Persona – Svētais Gars tiek dots Kristus mācekļiem, viņa baznīcai. Tas, kurš to dara un dod ir Jēzus pats. Tādēļ mēs varam tikai brīnīties par Austrumu baznīcas spītīgo nevēlēšanos atzīt, ka Svēto Garu sūta gan Tēvs, gan Dēls. Pagaidām Svētais Gars vēl netiek sūtīts publiski. Bet šeit Jēzus dod un parāda to, kas pilnā mērā notiks un tiks īstenots jau pēc neilga laika Vasarsvētku dienā.

Dieva miers un Svētā Gara dāvana tiek dota baznīcai, lai tam, kam tā piedos grēkus tie būtu piedoti un tam, kam tā tos paturēs, tie paliktu. Burtiski Jēzus saka – atlaist grēkus, sūtīt tos prom. Tas nozīmē, ka grēki grēciniekam tiek pilnībā atņemti. Pēc ticībā uzklausītiem grēku atlaišanas vārdiem, grēka vairs nav. To cik lielā mērā tas ir tā, atklāj pats Dievs ar pravieša starpniecību. Viņš saka, ka, viņš pats vairs šos grēkus nepieminēs (Jes. 43: 25), tā, it kā tie pilnībā būtu izdzēsti no viņa atmiņas. Mūsu latviešu vārds „piedot” nav tik izteiksmīgs, kā oriģinālvalodu paustais. Grēku piedošana nav kaut kas līdzīgs, - nu labi, labi, es jau piedodu, ko lai ar tevi dara. Nē, grēku piedošana ir pilnīga un galīga grēka atņemšana, it kā grēka nekad nebūtu bijis. Tā dara mūs par jauniem cilvēkiem. Pretējais grēku atlaišanai ir, to paturēšana. Tie tiek cieši turēti kopā ar grēcinieku tā, ka viņš nekad un nekādos apstākļos pats no tiem nevar atbrīvoties. Protams, cilvēki cenšas savus grēkus aizmirst, izmanto pašiedvesmu un psihoterapeita palīdzību. Grēku var noslēpt dziļāk apziņā, var iestāstīt sev, ka tas nav nekāds grēks, bet grēks tomēr ir un paliek. No tā nav iespējams atbrīvoties saviem spēkiem. Atbrīvot no tā var tikai viena persona - Jēzus Kristus, un viņa vārdā tas, kuram šis uzdevums uzticēts – kristietis. Kad jūs dzirdat grēku atlaišanas vārdus, tie ir vārdi, kas nāk no pašām debesīm, tie nav mācītāja, bet paša Dieva vārdi. Pirms šie vārdi nav atskanējuši, grēks ir un paliek, no pārkāpuma brīža guldamies pār cilvēka sirdsapziņu. No tā atraisīt var tikai pats Jēzus. Baznīcā viņa vārdā šo uzdevumu veic draudzes aicināts mācītājs, bet privāti to drīkst darīt ikviens kristietis. Patiesi, to ne tikai drīkst, bet tas ir arī jādara. Tas ir pats lielākais, dižākais un labākais darbs, ko varam darīt sava tuvākā labā - pasludināt viņam Dieva žēlastību un grēku piedošanu Jēzus vārdā.

Šis dienas evaņģēlijā ir vēl otra daļa, un tā stāsta par apustuli Tomu. Lieldienu vakarā, kad nāca Jēzus, viņš nebija kopā ar pārējiem mācekļiem. Tādēļ savā neizmērojamā žēlastībā nākošajā svētdienā Jēzus tieši tāpat kā Lieldienās stājas savu mācekļu vidū. Šoreiz tas notiek tieši Toma dēļ. Toms bija atteicies ticēt, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Tā vietā, lai ticētu lieciniekiem – viņš pieprasa pierādījumus. Viņš pats vēlas ne tikai redzēt Jēzus caurdurtās rokas un sānus, bet arī aptaustīt viņa brūces. Acīmredzot, viņš domā – ja arī pārējie kaut ko ir redzējuši, tad tā būs bijusi kāda parādība vai rēgs, bet ne jau nu augšāmcēlies Kungs. Kā vienmēr neticība ir absurda un galēji neprātīga. Toms uzskata, ka tas, ka viņš pats aptaustīs Jēzus brūces savām rokām, būs kaut kas vairāk, kaut kas pārliecinošāks, nekā pārējo liecība. Jo vairāk tie viņam stāstīja par piedzīvoto, jo mazāk Toms ticēja. Toma muļķība joprojām ir raksturīga materiālisma izpausme. Viņš uzskata, ka pārējo mācekļu acis, ausis un prāts varēja tikt pievilts, bet viņa paša tauste būs absolūti nekļūdīga. Tā ir augstprātība, kas vienmēr raksturo neticību. Tā uzstāda pati savas prasības, neraugoties uz pārliecinošiem pierādījumiem. Neticība arvien uzskata sevi par augstāko personu, un raugās uz ticīgajiem kā uz muļķiem, kam uzticēties nevar. Savā augstprātībā neticība arvien izdomā pati savus „īstos” nosacījumus, un Tomas ir tipisks neticīgais. Viņš vēlas kā kritēriju izvirzīt savu saprātu, bet dara visu, tikai ne to, kas ir saprātīgs. Šādas rīcības pamatā ir nevis saprāts, bet neprātīgi spītīga griba. - Sakiet ko gribat, es tāpat neticēšu! Man nepietiktu tikai ar to, ka redzu brūces, es vēl gribu tā pamatīgi dziļi iebāzt tajās savu roku. Īsi sakot, neticība nekad neuztraucas par savu neprātu un nemulst, runādama trakas lietas. Tā arvien vēlas šokēt ticīgos – lūk, tas ir vieds, kā es apiešos ar savu Kungu! Tā pagāja nedēļa un nekas nenotika. Tas Kungs pats vienmēr izvēlas laiku un neinformē mūs par savu lēmumu iemesliem. Nākošajā svētdienā visi mācekļi ir atkal kopā, tāpat aiz aizslēgtām durvīm, acīmredzot, bailes nav pilnībā mitējušās un arī Toma neprātīgie argumenti droši vien būs darījuši savu, sējuši šaubas mācekļu vidū.

Šajā brīdī, tikpat pēkšņi kā iepriekšējā svētdienā, Jēzus atkal stāv mācekļu pulciņa vidū. Tam ir noteikts nolūks – viņš vēlas atkal pilnībā sapulcināt kopā, apvienot savus mācekļus, kurus viņa krusta nāve bija izkliedējusi. Viņš atkal stāv mācekļu vidū un tūdaļ tieši vēršas pie Toma. Bez pārmetumiem un liekām runām, bez nicinājuma vai kā citādi, Jēzus tūdaļ ķeras pie lietas: Nu, Tom, dari, ko vēlējies darīt – bāz savu roku, kur vēlējies to bāzt, un rādi citiem nevis savu neticību, bet ticību! Jēzus zina ikvienu Toma vārdu un burtiski atkārto viņa prasības. Viņš dod iespēju ne tikai Tomam, bet arī pārējiem mācekļiem gūt to, ko Lūka Apustuļu darbu grāmatā sauc par „daudziem pārliecinošiem pierādījumiem” (1: 3). Arī pārējie mācekļi un mēs visi varam pateikties Tam Kungam par viņa žēlsirdību, kuru tas parādīja neticīgajam Tomam. Jēzus pavēle ir pavēle, un, lai gan Tomam to nebūt vairs negribas darīt, viņš liek savu roku Jēzus brūcēs. Tas nav sods, bet Jēzus vēlas, lai Toms būtu uz visiem laikiem dziedināts no savas neticības un caur viņu arī daudzi citi, kas lasot evaņģēlija liecību, var kopā ar Tomu bāzt savu roku Jēzus brūcēs. Tomam ir jākļūst par Jēzus augšāmcelšanās aculiecinieku, un Jēzus dara visu, kas vajadzīgs, lai viņš par tādu kļūtu. Toms dara, ko Jēzus tam liek, un tam seko otras Jēzus pavēles piepildījumus – Toms vairs nerāda sevi kā neticīgu, bet ticīgu – Mans Kungs un Mans Dievs! – ir ticības vārdi. Tiem seko Jēzus piebilde: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji; laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic”. Šie vārdi liecina, ka drīz izbrīna, aptaustīšanas un daudzu citu līdzīgu lietu vietā stāsies ticība. Tā būs pamatīgi noenkurota aculiecinieku liecībā, un tajā līdzi dalīties un nest to tālāk pasaulē esam aicināti arī mēs visi . Āmen.