Kristus atspīdēšanas svētki

Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē Jūdu zemē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš? Jo mēs viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām viņu pielūgt.” Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Un saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. Un tie viņam sacīja: “Betlēmē jūdu zemē; jo tā raksta pravietis: Un tu, Betlēme, jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas ciltskungiem; jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs manu Israēla tautu.” Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un kad jūs viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka ir es aizeju un viņu pielūdzu.” To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, viņa māti, un tie nometās ceļos un viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīrāku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. (Mt. 2: 1-12)

Mūsdienu pasaulē kristietība atkal no jauna ir spiesta aizstāvēties pret dažāda veida kritiku, īpaši attiecībā uz tiem notikumiem, kas saistīti ar Jēzus dzimšanu. Lielākoties tie tiek uzskatīti par mītiskiem izdomājumiem. Šīs kritikas pamatā ir ideoloģiski apsvērumi, un spriedumi tiek izdarīti īpaši neiedziļinoties faktos, bet pavirši atvasināti no tā, ko mūsdienu cilvēks atzīst par uzticamu autoritāti. Bez šaubām zinātnei mūsdienu pasaulē cilvēki uzticas, un tādēļ tiek noraidīts viss, kas šķiet neatbilstam zinātnes uzskatiem. To izmanto dažādi ideologi – ateisti, sociālisti un vienkārši amorāli cilvēki, kas vēlas attaisnot savu amorālo dzīvi, mierinot sevi ar domu, ka par savu rīcību neviena priekšā nebūs jāatbild. Tajā pašā laikā gnostiķu mītiem līdzīgi teiksmaini stāsti par daudziem universiem vai visuma rašanos pašam no sevis, tiek uztverti ar nekritisku sajūsmu. Tādēļ iebildumi pret kristīgo ticību, ko piedzīvojam pašreiz, ir nevis cilvēku alkas pēc patiesības, bet vienkārši kārtējie centieni svarīgos cilvēces glābšanas faktus aizstāt ar mītiskām leģendām. Ja kristieši, piemēram, sacītu, ka austrumu gudro ierašanās, lai pagodinātu jaundzimušo Jēzus bērniņu ir skaista leģenda, kam ir tikai psiholoģisks raksturs, neviens pret to neko daudz neiebilstu. Turpretī tiklīdz par to tiek sacīts, ka tas ir vēsturisks notikums, mūsdienu cilvēks līdzīgi senās pasaules filozofiem to vienkārši noraida, pat nemēģinot iedziļināties evaņģēlija stāstā. Mēs nedrīkstam pakļauties aizspriedumainajam laikmeta garam, bet tā vietā mums jācenšas saprast un godāt mūsu pestīšanas faktus. Tie ir Dieva diženie darbi, kas reāli notikuši vēsturē, un tajos balstās mūsu ticība. Kā apustulis Pēteris saka, Jaunās Derības stāsti ir nevis izdomātas pasakas, bet aculiecinieku liecības. Tātad mums ir evaņģēlista Mateja stāsts par austrumu gudrajiem, lai gan stāsta centrālā persona ir nevis šie svešzemju vīri, bet jaundzimušais Jēzus, kuru tie atnākuši godināt. Austrumu gudro ierašanās bija neparasts veids, kā Dievs darīja zināmu Jeruzalemē vēsti par Kristus dzimšanu, par ko iepriekš zināja tikai Jāzeps un Marija, gani un Simeāns un Anna Jeruzālemes templī.

Vārds, kas mūsu Bībelē tulkots kā austrumu gudrie, ir “magi”. Sākotnēji šajā vārdā sauca noteiktu persiešu priesteru grupu, bet ap 1. gs. tā sauca dažādus astrologus un arī citus nākotnes pareģus. Matejs stāsta, ka šie magi ieradušies no kādas zemes, kas atradās austrumos no Jūdejas, bet viņš nenorāda, kas tieši par zemi tā bijusi. Vēsture liecina, ka šādi ceļojumi, lai pagodinātu ķēniņus notikuši. Piemēram, mums ir pieejama vēstures liecība par kādu magu vārdā Tiridates no Armēnijas, kurš kopā ar vairākiem citiem magiem 66. gadā pēc Kristus uzņēmies deviņus mēnešus ilgu ceļojumu uz Romu, lai pagodinātu imperatoru Neronu. Šo notikumu min vairāki senie autori - Cassius Dio un Svetonijs, bet Plīnijs Vecākais raksta, ka šis ceļojums bijis īpaši grūts, jo magi sekojot saviem priekšrakstiem nav izmantojuši jūras ceļu, bet ceļojuši pa sauszemi. Ceļojums no kādas austrumu zemes uz Jūdeju, kas arī atradās Romas impērijas austrumos bijia daudz vieglāks. Tādēļ nebūt nav neticams, ka austrumu gudrie uzņēmās daudz vieglāku ceļojumu uz Jeruzālemi, lai pagodinātu Hērodu Lielo ar jauna prinča dzimšanu.

Cits iemesls, kas mudinājis apšaubīt šo notikumu ir dīvainā zvaigzne. Tiek uzskatīts, ka magi sekoja zvaigznei, kas tos vadīja vispirms uz Jeruzālemi, uz rietumiem no viņu zemes un pēc tam no Jeruzālemes uz Betlēmi, kas atradās kādus desmit kilometrus uz dienvidiem no Jeruzālemes. Ceļojuma beigās zvaigzne apstājas virs mājvietas, kur atrodas Jāzeps ar Mariju un jaundzimušo Jēzus bērniņu. Skeptiķi apgalvo, ka neviena zvaigzne šādā veidā pārvietoties nevar, un Matejs stāstu vienkārši izdomājis teoloģisku apsvērumu dēļ. Daudzi ticīgie tūdaļ iebilst, ka tā bijusi nevis parasta zvaigzne, bet pārdabiska Dieva radīta gaisma debesīs. Un tā tas patiesi ir, jo Dievs, protams, varēja tā darīt. Kādēļ gan, nē? Tomēr uzmanīgi studējot Mateja tekstu, daži norāda, ka zvaigzne varbūt nemaz nekustējās tik neparastā veidā, kā pirmajā brīdī šķiet.

Patiesībā Matejs nesaka, ka magi sekoja zvaigznei, bet viņš drīzāk liek saprast, ka tie to nedarīja. Ja tie būtu to darījuši, tad viņiem vajadzēja taisnā ceļā doties uz Betlēmi, nevis papriekš uz Jeruzālemi, kā tie to darīja. Zvaigzne viņiem liecināja, ka piedzimis kāds zēns, kurš kļūs par jūdu ķēniņu. Un viņi dabiski secināja, ka bērns būs piedzimis tā laika valdošajā Hēroda ģimenes dinastijā. Tādēļ viņi tiešā ceļā devās uz Jeruzālemi pie Hēroda. Hērods paranoiski baidījās no jebkura sāncenša, kurš varētu apdraudēt viņa varu. Viņš bija romiešu ieliktenis, kurš pēc savas izcelsmes nebija īsts jūds, tādēļ jutās vēl jo vairāk apdraudēts un labi saprata, ka ziņa par īsta jūdu ķēniņa dzimšanu, kurš nepiederēja viņa dzimtai, tiktu saņemta ar sajūsmu un veicinātu jūdu mesiāniskās ilgas. Tādēļ viņš tūdaļ konsultējās ar šā jautājuma ekspertiem – rakstu mācītājiem, lai uzzinātu, kur pēc jūdu ticības Kristum bija jādzimst. Rakstu mācītāji, balstoties Vecās Derības rakstos atbildēja, ka tam jānotiek Betlēmē. Tādējādi pēc Mateja sacītā, nevis zvaigzne, bet gan rakstu mācītāju liecība bija tā, kas austrumu gudros aizveda uz Betlēmi. Vēlāk zvaigzne tikai apstiprināja to, ko viņi jau bija uzzinājuši no Rakstiem. Magi nebija cerējuši atkal no jauna ieraudzīt zvaigzni, tādēļ Matejs saka, ka tie ļoti priecājušies, to ieraugot.

Tas, kā saprotam Mateja stāstu, lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā tulkojam teksta 9. pantu. Mūsu tulkojums skan: “Un, redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu, līdz nonāca un apstājās virs tās vietas, kur bija bērns.” Vārdi “zvaigzne.. gāja pa priekšu” ir izskaidrojami visnotaļ dabiskā veidā, bet tas nenozīmē, ka zvaigzne patiesi kustējās. Drīzāk austrumu vīri piedzīvoja pretējo labi pazīstamajam fenomenam, kad šķiet, ka mēness seko ceļotājam. Astronomiskie objekti atrodas no mums ļoti tālu, un tādēļ ceļotājam šķiet, ka tie visu laiku nāk tiem līdzi vai iet pa priekšu. Tādējādi veicot pāris stundu gājienu no Jeruzālemes uz Betlēmi, zvaigzne visu laiku atradās tiem priekšā – dienvidu pusē. Nedaudz grūtāk ir saprast vārdus: “līdz nonāca un apstājās virs tās vietas, kur bija bērns.” Daudzi ir pūlējušies pielāgot šo tekstu tā, lai zvaigzni varētu uzskatīt par neparastu, bet tomēr dabisku parādību. Tādā gadījumā tā varētu būt bijusi nevis zvaigzne, bet, piemēram, neparasta planētu konstelācija. Astronomi stāsta, ka vairākas tādas parādības bijušas 3. un 2. gadā pirms mūsu ēras, kad Jupiters un Venēra skatoties no zemes saplūduši kopā un izskatījušies kā viena spoža zvaigzne. Interesanti, ka šāda reta parādība bija vērojama arī pagājušā gada vasarā. Tomēr Matejs raksta, ka zvaigzne nonāca virs tās vietas, kur bija bērns un tikai tad apstājās. Tātad tā tomēr ir kutējusies un tā laikam nevarēs būt bijusi dabas parādība, bet brīnumaina Dieva dota zīme, kas pavadījusi austrumu gudros pie Jēzus.

Uzzinājis no priesteriem Kristus dzimšanas vietu, Hērods tūdaļ paslepšus ataicināja austrumu gudros, lai uzzinātu laiku, kad atspīdējusi neparastā zvaigzne un tātad laiku, kad Kristum vajadzēja būt piedzimušam. Hērods rīkojas paslepšus, lai Jeruzālemes iedzīvotāji par to uzzinātu iespējami mazāk. Izlikdamies, ka arī viņš vēlas godināt jaundzimušo ķēniņu, Hērods mēģina no austrumu gudrajiem uzzināt aptuvenu Kristus vecumu. Viņš izliekas, ka viņu vada dievbijīga interese, bet patiesībā viņš vēlas savu potenciālo sāncensi nogalināt. Hēroda apmātība un augstprātība ir pārsteidzoša – viņš ir pārliecināts, ka ir gudrāks un viltīgāks gan par šiem austrumu gudrajiem, gan par pašu Dievu. Tādēļ viņš pierunā magus uzmeklēt Kristus bērniņu, viņš tiem norāda arī vietu, kur meklēt – Bētlemi un nekavējoties viņam par to paziņot. Saruna notika naktī, tumsas aizsegā, kad parasti tiek slepeni plānoti visi ļaunie darbi. Hērods mudina austrumu gudros tūdaļ doties ceļā, acīmredzot, viņš ļoti nervozēja un vēlējās savus ļaunos nodomus paveikt, cik vien iespējams ātri. Hērods ir simbols autoritārai politiskajai varai, kas bieži ir jutusies apdraudēta Kristus dēļ. Tik cieši Kristus ir saistījis savu sekotāju sirdsapziņas, ka tie ir atteikusies sekot varmākām un viņu diktatūrai pat nāves draudu priekšā.

Ceļš uz Bētlemi nebija garš, kādas pāris stundas gājuma, un austrumu gudrie tūdaļ arī devās ceļā. Hērods nebija devis tiem pavadoņus, kas liecina, ka viņš noteikti vēlējies šo jautājumu paturēt slepenībā, cik nu vien iespējams. Turpretī Dievs tiem deva pats savu pavadoni – pie debesīm atkal parādījās spožā zvaigzne, kas austrumu vīrus priecēja viņu ceļā uz Betlēmi. Kad tie sasniedza pilsētiņu, debesu spīdeklis apstājās tieši virs nama, kur atradās Jāzeps, Marija un Jēzus Bērniņš. Jau pēc brīža ceļinieki atradās namā, kur Marijas rokās klusi dusēja Jēzus. Patiesā un dziļā priekā gudrie vīri kā pirmie pagāni godina Kristu. Pēc austrumnieku paražas viņi nometās uz ceļiem, ar savām pierēm pieskārās zemei, tā parādot godbijību mazajam Bērniņam, kas dusēja Marija klēpī. Viņu dāvanas bija dziļi simboliskas un tās liecināja par jaundzimušā ķēniņa sūtību. Zelts bija dāvana, kas norādīja uz Jēzus ķēnišķīgumu un varenību, vīraks norādīja uz viņa priesterību, bet mirres uz viņa upuri – krusta nāvi. Šīs dārgās dāvanas lieti noderēja Jāzepam ar Mariju, kad tiem tūdaļ nācās bēgt kopā ar Jēzus Bērnu uz tālo Ēģipti. Šādā neparastā veidā Dievs bija parūpējies par Jēzus drošību. Uz šādu Dieva palīdzību vienmēr var cerēt un paļauties arī Kristus baznīca un katrs kristietis.

Izpildījuši savu pienākumu, austrumu gudrie prieka pilni devās atpakaļ uz savu zemi. Sapnī saņēmuši brīdinājumu no Dieva, tie vairs atpakaļ uz Jeruzālemi neatgriezās. Tā Dievs izjauca ļaunā ķēniņa nodomus un tā tas notiks ne vienreiz vien vēlāk arī baznīca vēsturē.

Austrumu gudrie bija patiesi gudri cilvēki, viņi ne tikai publiski darīja zināmu Kristus dzimšanu Jeruzālemē, bet arī apgādāja Jāzepu un Mariju ar visu nepieciešamo, lai tie varētu paglābties no Hēroda asinskārajiem nodomiem. Dārgās dāvanas ļāva Jāzepam un Marijai iegūt līdzekļus, lai tie varētu kopā ar Jēzus bērniņu paglābties no Hēroda Ēģiptē, kur svētā ģimene palika līdz pat Hēroda nāvei. Tā piepildījās vēl viens sens pravietojums, ka Dieva Dēls tiks aicināts no Ēģiptes. Tāpat kā Isarēla tauta reiz tika aicināta laukā no verdzības zemes Ēģiptē uz apsolīto zemi Kaanānā, tā Dieva Dēls Kristus ies to pašu ceļu, lai kā otrais Mozus vadītu jaunu iziešanu no šīs pasaules verdzības zemes uz jaunu pasauli.

Evaņģēlists Matejs savā īsajā notikumu aprakstā atklāj sen pravietoto Dieva mūžīgo nodomu piepildīšanos. Nekas šajā stāstā nav nejaušs, viss notiek ar Dieva ziņu un īpašu gādību. Jēzus nākšana no Ēģiptes ir ne tikai vēsturisks, bet arī pravietisks notikums. Ar savu nākšanu no Ēģiptes Jēzus rāda, ko viņš darīs saviem sekotājiem. Izejot no Ēģiptes, Dieva tautai tika doti Pashas svētki, kas kalpoja kā sagatavošanās laiks Svētajam Vakarēdienam. Tāpat kā Kristus nāca no Ēģiptes, kur Dieva tauta ilgus gadsimtus pavadīja verdzībā, lai dotos uz apsolīto zemi, arī mēs tiekam vesti laukā no šīs pasaules verdzības uz jauno pasauli. Tāpat kā Isarēla tautai tika dota ceļa maize - Pashas svētki un manna no debesīm, tā mums ir dots Svētais Vakarēdiens. Tā šīs dienas evaņģēlijs atkārto jau sen pazīstamo glābšanās ceļu – laukā no verdzības uz Dieva apsolīto zemi. Lai izvestu jūdu tautu no Ēģiptes pietika ar Mozu, lai aizvestu Dieva tautu uz jauno pasauli būs vajadzīgs daudz lielāks ceļvedis – tas būs Jaunais Mozus, pats Dieva Dēls, kurš pats būs Durvis, Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Viņā un caur viņu kā pa īpašām durvīm izejam no grēka verdzības zemes, lai stātos uz šaurā patiesības ceļa, kas ved mūs uz mūžīgo dzīvošanu jaunā pasaulē, Dieva klātienē. Un šajā ceļā žēlsirdīgais Dievs mūs pats uzturēs un pasargās līdz galam, kā to liecina viņa diženie darbi vēsturē. Āmen.