II svētdienā pēc Kristus atspīdēšanas

Trešajā dienā bija kāzas Kānā Galilejā, un Jēzus māte bija tur. Bet arī Jēzus un Viņa mācekļi bija aicināti kāzās. Kad nu pietrūka vīna, Jēzus māte saka Viņam: “Viņiem nav vīna.” Jēzus saka tai: “Kas Man ar tevi, sieva? Mana stunda vēl nav nākusi.” Viņa māte saka sulaiņiem: “Ko Viņš jums teiks, to darait!” Bet tur stāvēja seši akmens ūdenstrauki pēc jūdu šķīstīšanās paražas, un katrā no tiem sagāja divi līdz trīs mēri. Jēzus saka viņiem: “Piepildait traukus ar ūdeni!” Un tie tos piepildīja līdz malai. Tad Viņš saka tiem: “Tagad smeliet un nesiet galda uzraugam!” Un tie to aiznesa. Kad nu galda uzraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija kļuvis par vīnu, nezinādams, no kurienes tas ir, kamēr sulaiņi, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad galda uzraugs aicina līgavaini un viņam saka: “Ikviens cilvēks papriekš ceļ priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim.” Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt. (Jņ. 2: 1-11)

Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam. Pirmā Jēzus zīme – brīnums, kas ne tikai rada izbrīnu, bet vispirms liecina par kaut ko īpašu – bija ūdens pārvēršana vīnā. Tas nenotika nejauši, jo Vecās Derības pravieši, vēstot par Kristus nākšanu bieži lietoja vīna simbolu, piemēram, Amoss saka: „kalni no saldvīna pilēs, pakalni pludos no tā!” Dieva tauta „stādīs vīnadārzus un dzers vīnu” (Amosa, 9: 13-14). Arī pats Kristus salīdzina savu mācību ar jaunu vīnu un sauc sevi par vīna koku. Vasarsvētku dienā pirmie kristieši izturas tā, ka pārējie domā, ka viņi pāri mēram baudījuši vīnu. Un Svētajā Vakarēdienā arī tiek lietots vīns. Bet kādēļ vīns? Tādēļ, ka vīns ir prieka, pilnības un pārpilnības simbols.

Arī neticīgi cilvēki lieto vīnu, bet tam ir pavisam cita nozīme. Neticīga cilvēka ceļš virzās pretī nāvei un iznīcībai, un tādēļ viņa prieks arvien ir kaut kas līdzīgs dzīru priekam mēra laikā. Kā senie filozofi sacīja: „Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim.” Neticīgs cilvēks galvenokārt dzer, lai apreibinātos tiktāl, ka tiek aizmirsta dzīve ar visām tās problēmām. To redzot, daži kristieši uzskata, ka vīns ir slikts, kristietis to nevar lietot un pat Vakarēdienā jālieto tikai vīnogu sula. Tā ir sektantiska kristietība, kas noliedz Dieva dāvāto prieku.

Patiesībā kristiešiem vīns ir dziļas nozīmes pilns simbols, kas liecina, ka līdz ar Kristus nākšanu pašas dziļākās un svarīgākās cilvēku vajadzības tiks ne tikai apmierinātas, bet viņiem arī visā pārpilnībā būs tas prieks, kas iedzīvina un ielīksmo dzīvi. Tieši tādēļ ūdens pārvēršana vīnā ir pirmais Jēzus brīnumdarbs. Skaļi un noteikti tas pasludina: Kristus laiks ir pienācis un tas ir atnesis to dzīves pilnību, ko sludināja Vecās Derības pravieši - pilnību, ko cilvēkiem vēlas dāvāt Dievs.

Galvenā lieta, kas jāievēro šajā stāsta ir ārkārtīgi lielais un neparastais ļoti labā vīna daudzums. Tas ir tas, ko Dievs tagad Kristū grib dāvāt cilvēcei. Šajā brīnumā viņš rāda to, ko pats vēlāk pasacīs ar vārdiem: „Es esmu nācis lai jums būtu dzīvības pārpilnība.” (Jņ. 10:10) Te nav runa tikai par dzīvību, bet par tās pārpilnību. Tieši to nes Dieva glābjošais darbs Kristū: Tas piešķir dzīvei dzirkstošu prieku, kā dzirkstošais vīns piešķir pilnību, jautrību un pārpilnību. Dzīve Kristū ne tikai tiek atjaunota no grēka izkropļojumiem, bet tā tiek arī pacelta jaunā jēgas, prieka un līksmības pakāpē. Dieva darbs Kristū pat to, kas jau ir labs, paceļ pavisam citā, jaunā kvalitātē, padarot daudz augstāku, labāku un pilnīgāku. Jēzus ne tikai nesa mūsu grēkus un vainas un līdzi dalījās mūsu sāpēs un ciešanās, bet viņš dalījās ar mums arī mūsu priekos, lai varētu tos padarīt pilnīgākus un labākus. Viņš dalījās ar mums mūsu dzīvē, paceļot to jaunā kvalitātē. Arī šo pestīšanas pusi ir jāpazīst, lai nešķistu, ka ticība Dievam varētu laupīt dzīves prieku, padarīt dzīvi pelēcīgu un garlaicīgu. Šajā sakarībā valda tik daudz neskaidrības, ka šis jautājums ir jāpārrunā plašāk.

Vispirms jau cilvēki, kas pēc savas dabas ir reliģiski, ar kristietību lielākoties saprot neko citu, kā vien sava veida pagānismu. Mēs gribam dzīvot ilgi un laimīgi, būt bagāti, tikt pasargāti no bēdām, nelaimēm un slimībām, un tādēļ mums ir jāpielabina Dievs, lai viņš mums to visu nodrošinātu. Tās īsumā ir pagānisms. Un diemžēl nav grūti noprast, ka baznīcas ir pagānu pilnas. Arī mēs katrs savā vecā cilvēka dabā nesam šo pašu pagānismu. Tas var būt primitīvs un neglīts, tas var būt komplicēts un skaists, ietērpts reliģisku ceremoniju un mistēriju plīvurā, bet tas vienmēr būs un paliks tikai pagānisms, pat tad, kad tas izpaudīsies, kā cilvēka augstāko spēju kāpinājums vispārākajā pakāpē. Īsi sakot, pagānisms ir šīs pasaules reliģija, reliģija, kuras galvenās rūpes saistās ar šo pasauli un dzīvi tajā. Ja gribam runāt tēlaini, tad pagānisms ir šķīstīšanas trauka ūdens, kas šķīsta cilvēku tikai no ārpuses. Un kā zināms, farizeji bija kā traki uz šķīstīšanos, bet Kristu tie sauca par „izēdāju un vīna dzērāju” (Mt. 11: 19). Diemžēl daudzi kristietību saprot tieši farizeju garā, ko Jēzus savukārt sauc par aklo ticību (Mt. 15: 14), bet pašus farizejus par „aklajiem stulbeņiem” (Mt. 23: 17), kas šķīsta biķera un šķīvja ārpusi, kamēr iekšpuse paliek laupītkāres un izlaidības pilna (Mt. 23: 25). Jēzus vārdi ir sašutuma pilni un viņš nespēj rimties, saucot tos arī par „liekuļiem.. nobalsinātām kapenēm, kas no ārpuses izskatās skaistas, bet no iekšpuses pilnas miroņu kauliem un visādām nešķīstībām”, par „čūskām” un „odžu dzimumu” (Mt. 23: 27, 33). Savukārt to, kas ir kristīgā ticība Jēzus rāda ar savu pirmo zīmi kāzās Kānā, pārvēršot ūdeni vislabākajā vīnā. Kristieša dzīve ir jauna dzīve, kas savas ierosmes smeļ nevis dabā, bet Dievā. Tā ir dzīve, kas sakņojas Dievā, kas ir virzīta uz Dievu, un tādēļ tā ir patiesa dzīve un dzīvība. Visa dzīvība nāk no Dieva. Dzīvība arvien ir Dieva dāvana, bet dzīve bez Dieva šo dāvanu iznieko un pazaudē. Dzīve ar Dievu Kristū ļauj dzīvībai īstenoties saskaņā ar Radītāja nodomu. Tā ir dzīve, kuru varam saukt par dziļu, jēgpilnu, jūtīgu un auglīgu, tas ir, dzīvu dzīvi, dzīvi kas virzās pretī nevis iznīcībai, bet dzīvības pārpilnībai. Pēdējā ir īpaša dzīvības iezīme, jo tikai dzīvība var radīt jaunu dzīvību. Bet tā nesakņojas cilvēka dabā, bet gan Dievā un arvien tiek saņemta kā Dieva dāvana. Tādējādi mazais brīnums, kas neticīgajai pasaulei šķiet kaut kas neiespējams – ūdens pārvēršana vīnā, rāda uz lielo brīnumu, kas tiem pat prātā nenāk – Dzīvību, kas nāk no dzīvā Dieva jeb glābšanu no grēka, velna, elles un nāves un dzīvi jaunā pasaulē, kur nekā no minētā posta vairs nebūs.

Kāds domātājs ir sacījis, ka Kristus ir pārvērtis ūdeni vīnā, bet baznīca ir pamanījusies paveikt vēl ko grūtāku – tā ir pārvērtusi vīnu ūdenī. Diemžēl pārāk bieži tas ir tieši tā, baznīcas vēsts no pārpasaulīga prieka vēsts ir kļuvusi pasaulīga, sekla, saistīta ar patērētāju kultūras prasībām, izklaidējoša, izdabājoša vai vienkārši tukšs, ārēji dievbijīgu, bet iekšēji bezsaturīgu frāžu apkopojums. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar laicīgo sabiedrību. Bez Dieva dzīve nekļūst kaut kas vairāk, bet gan mazāk, un vispirms šis mazāk nozīmē mazāk dzīva. Tā kā šā laika kultūru pamatoti mēdz dēvēt par nāves kultūru. Lielākoties tā ir sekla, bezjēdzīga un triviāla, virspusēja dzīve, dzīvojot tikai mirklim, dzīvojot tikai pašiem priekš sevis un tad, lai izbēgtu no izmisuma un garlaicības, ik pa brīdim izmēģināt kaut ko jaunu, kādu jaunu piedzīvojumu vai pārdzīvojumu. Bet bez dziļākas izpratnes par dzīvības avotu, jēgu un piepildījumu, tas tikai vairo izmisumu, depresiju un visu to pārējo psihisko kroplumu, no kā cieš mūsdienu pasaule.

Turpretī rūpēs un gādībā par citiem, rūpēs un gādībā par dzīvību un dzīvības vēsti -Evaņģēliju, dzīvība un prieks kļūst pilnīgs. Savu prieku mēs nesmeļam pasaulē, jo tur mums ir bēdas, bet mūsu prieks sakņojas dzīvības avotā Dievā un viņa Dēlā, kurš kļuva cilvēks Jēzū un dzīvoja mūsu vidū, un nenoraidīja arī vienkāršos ikdienišķos cilvēka priekus. Viņš dalās tajos ar ļaudīm kāzās Kānā un veicina kāzu prieku un līksmību. „Un tā pat tie, kuri līdz šim bija priecīgi diezgan arī par parasto vīnu, kuru tie bija baudījuši līdz šim, pārliecinās, ka vīns, kas tiek dots pēc tam, tiem garšo daudz labāk, nekā tie jelkad bija cerējuši.” Tā tas ir ar visu, ko mums dod mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus, kas būdams patiess Dievs, ir nācis pasaulē kā cilvēks, lai atklātu mums sava Tēva žēlsirdības un mīlestības pilno sirdi un dāvātu dzīvības pārpilnību. Īsi sakot, šīs pasaules prieku ūdeni Jēzus pārvērš par dzirkstošu vīnu. Tas ir tas, ko viņš mums dāvā Svētajā Vakarēdienā – mūžīgās dzīvības pilnu šampanieti, kas dzirda ar prieku šīs pasaules nāves tuksnesī izslāpušos ceļiniekus, lai tie varētu veldzēties un priecīgām sirdīm turpināt savu ticības ceļu uz jauno Dieva radīto pasauli. Tas ir, mēs saņemam pašu Dzīvības Kungu, kurš pats sevi sauc par Vīna koku un mūs par saviem zariem. Āmen.