Kristus atspīdēšanas dienā

Kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē Jūdu zemē ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš? Jo mēs viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām viņu pielūgt.” Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu. Un saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. Un tie viņam sacīja: “Betlēmē jūdu zemē; jo tā raksta pravietis: Un tu, Betlēme, jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas ciltskungiem; jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs manu Israēla tautu.” Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku. Un viņš tos sūtīja uz Betlēmi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un kad jūs viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka ir es aizeju un viņu pielūdzu.” To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, viņa māti, un tie nometās ceļos un viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja viņam zeltu, vīrāku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. (Mt. 2: 1-12)

Daudzi mūsdienu cilvēki Bībeles stāstus uzskata par kaut ko līdzīgu pasakām. Pieņemsim, ka tā, bet kā sākas pasakas? Nu, tās vienmēr sākas apmēram tā – reiz, sen senos laikos, tāl tālā zemē utt. Bet stāstu par austrumu gudro apmeklējumu Matejs nesāk vis ar vārdiem – sen senos laikos, bet norāda, ka Jēzus ir dzimis tieši Betlēmē ķēniņa Hēroda valdīšanas laikā. Tā viņš vēlas uzsvērt, ka viņa stāsts nav kaut kas līdzīgs pasakai, bet gan vēsturisks notikums, notikums, kas noticis noteiktā vietā un laikā. Ir svarīgi saprast, ka Bībele nav kādu mūžīgu principu, kazuistisku likuma pielietojumu un pārpasaulīgas mitoloģijas grāmata. Piemēram, pagānu reliģijās daudz lasām par dieviem un viņu darbību debesīs. Tā ir mitoloģija. Daudzi, maz saprazdami ko runā, sauc arī Jēzus dzimšanas stāstus par mītiem. Mīti ir populāri arī mūsdienās, piemēram, mīts par progresu un zinātnes visvarenību. Mīti bija populāri arī evaņģēlista Mateja laikā, un viņš ar panākumiem varēja kādu no tiem sacerēt, bet evaņģēlists nevēlas, lai viņa stāstīto uztver kā mītu, bet vēstures notikumu. Kādēļ? Tādēļ, ka Bībele nav mīts, tā neko nestāsta par to, ko Dievs darīja pirms radīšanas, bet sākas ar radīšanas stāstu. Tā beidzas ar šīs pasaules galu, bet neapraksta jauno pasauli un dzīvi tajā. Pat tad, kad Bībele runā par brīnumiem, tie vienmēr notiek uz zemes. Bībele stāsta par eņģeļiem, dēmoniem un Dieva darbiem, bet tie ir Dieva darbi šajā pasaulē, nevis mīti par pārpasaulīgiem notikumiem pirms, pēc, pāri un ārpus vēstures. Vēsturiska domāšana ir raksturīga tieši Dieva ļaudīm, pagāni to vērtē zemu, viņiem vēsture nav būtiska, viņi pat nesaprot tās jēgu un nozīmi. Viņi drīzāk sagaidītu kādu teoriju, kādus filozofiskus principus, īpašas jaunas idejas, bet Matejam nerūp arī tas. Viņš vēlas sniegt nevis loģiskus diskursus, bet stāstīt par Dieva lielajiem darbiem vēsturē, darbiem, kas notiek noteiktā konkrētā vietā un laikā. Tādēļ mūsu šīs dienas tekstā, tieši tāpat kā evaņģēlists Lūka Kristus dzimšanas stāstu sāk minot Romas imperatora Augusta vārdu, Matejs savu stāstījumu iesāk minot jūdu ķēniņa Hēroda vārdu. Lūkas stāstā Augusts ar savām pretenzijām uz pasaules mēroga miera nesēja lomu ir pilnīgs pretstatījums jaundzimušajam Jēzus bērniņam, un tāds pats ir viņa ieliktenis Hērods Mateja stāstā, kurš pretendē uz Jūdu valsts glābēja lomu. „Šā ķēniņa valdīšanas laikā”, turpina Matejs, „Betlēmē ieradās gudri vīri no austrumiem, lai uzzinātu par kādu citu jūdu ķēniņu, kurš tikko kā piedzimis.

Lai gan pastāv daudz spekulāciju par to, kas bijuši šie vīri no austrumiem, un cik daudz viņu bijis, viss, ko mēs par viņiem zinām droši, ir tas, ka viņi ir bijuši gudri. Gudrība ir kas vairāk par zināšanām, gudrība ir lietu sapratne. Mūsdienās ļoti augsti tiek vērtētas zināšanas, bet cilvēkiem parasti trūkst gudrības, tas ir spējas zināšanas pareizi apkopot un izskaidrot. Austrumu gudrie ir pretstats Ziemassvētku stāsta vienkāršajiem ganiem un tas liek mums jautāt – vai patiesa gudrība līdzīgi kā ticība var vest pie Kristus? Lai gan daudzi ir pozitīvi atbildējuši uz šo jautājumu, tomēr atbilde laikam būs noliedzoša. Ar savu prātu cilvēks nespēj nākt pie Kristus, un lai cik gudri bija austrumu gudrie, viņiem tāpat kā ganiem bija vajadzīga Dieva atklāsme, kas tos vestu pie Kristus. Ir visnotaļ ticams, ka gudrie bija saņēmuši pravietiskas zināšanas no Daniēla vai arī citiem Vecās Derības tekstiem, un arī pārdabiskā zvaigzne bija viņiem īpaši dota Dieva atklāsme, kas tos veda pie Kristus. Beigu beigās, ieradušies Jeruzālemē viņi saņem norādes no Rakstiem, viņu pašu prāts te neko nevar palīdzēt.

Kas tā bija par zvaigzni un vai tāda zvaigzne vispār bija? Jau baznīcas tēvs Jānis Zeltamute uzskatīja, ka tā nebija parasta zvaigzne vai drīzāk vispār nebija zvaigzne, bet tā bija īpaša Dieva dota brīnumaina zīme. Katrā ziņā austrumu gudrie beigu beigās meklē norādes uz jaundzimušo jūdu ķēniņu Jeruzālemē un atrod tās Bībeles pravietojumos. Vēl viena lieta, ko ievērojam šajā stāstā ir tā, ka nevis zvaigzne noteica jaundzimušā Jēzus likteni, ka domā astrologi, bet tas bija Jēzus Bērns, kurš noteica zvaigznes rašanos un virzīja tās gaitu. Jēzus ir varenāks par visiem dabas spēkiem, diženāks un augstāks par visu universu.

Un tā gudrie vīri ir ieradušies Jeruzālemē, kam pēc viņu domām vajadzēja būt jaunā ķēniņa dzimšanas vietai. Te mēs redzam, kā spriež cilvēka prāts – kurš prātīgs cilvēks gan būs gājis uz Betlēmi vai līdzīgu vietu? Tādēļ austrumu gudrie dodas uz Jeruzālemi un tur jautā pēc jaundzimušā jūdu ķēniņa. No tā top skaidrs, ka šie cilvēki nebūs bijuši svešumā dzīvojoši jūdi, jo tas ir pagānu jautājums. Jūdi nekad nebūtu vaicājuši– kur ir jaundzimušais jūdu ķēniņš? Viņi būtu vaicājuši – kur ir jaundzimušais Israēla ķēniņš? Austrumu gudro jautājums izraisa lielu uztraukumu Hērodā un līdz ar viņu visā Jeruzālemē. Hēroda satraukums ir labi saprotams, jo viņš nebija jūds, bet sveštautietis, romiešu ieliktenis un tādēļ ārkārtīgi baidījās no kāda likumīga pretendenta uz valdnieka lomu Israēlā. Viņš tūdaļ saaicina jūdu Augsto tiesu un izjautā tos par vietu, kur jādzimst Kristum? Šādas sapulces sasaukšana jau vien bija uztraucoša lieta, jo Hērodam bija ļoti sliktas attiecības ar jūdu reliģisko eliti, bet vēl uztraucošāks ir tās iemesls – Kristus dzimšana. Ja austrumu gudrie ir nonākuši Jeruzālemē cerības vadīti, tad šeit ar saviem jautājumiem tie rada uztraukumu. Un te, nerunājot par konkrēto vēsturiski – politisko situāciju un tiem konkrētajiem iemesliem, kas radīja uztraukumu Hērodā un Jeruzālemē, atklājas kāda vispārēja patiesība – Dieva iejaukšanās vienmēr izjauc mūsu ikdienas komfortablo dzīvi un tas, kas ticībai ir cerība, no ikdienišķās dzīves skatījuma parasti ir uztraukums. Tam, cik patiesa ir šī evaņģēlista aprakstītā situācija, ir daudz piemēru: tā Romas pāvests Leons X saņem Lutera „95 tēzes” ar aicinājumu - novērst ticības izkropļojumus baznīcā un atgriezties pie katoliskā ticības, bet prieka vietā, tas radīja lielu uztraukumu pāvesta galmā. Pāvests nedomāja par ticību, patiesībā viņš domā, ka šajā laikā tikai muļķi domā par ticību. Sākotnēji viņš smejas un saka – Luters ir piedzēries vācietis, gan drīz izgulēsies un viss būs kārtībā, bet pēc tam viņš tajā saskata vāciešu sazvērestību pret viņu un, protams, uztraucas par savu amatu. Uztraucas arī pārējie kardināli – kas nu būs ar mums? Kādas sekas tas varētu radīt? Ak, te būs tikai nepatikšanas! Ir pamats uztraukumam!

Lai nu būtu kā būtu, virspriesteri un rakstu mācītāji sniedz Hērodam pareizu atbildi: Vecā Derība māca, ka Kristum jāpiedzimst mazā pilsētiņā Betlēmē! (Miha 5: 1; 2. Sam. 5: 2) Vecās Derības teksti šajā sakarībā norāda uz Dieva vareno darbu paradoksālo raksturu – Dieva valstības diženums, lielums un varenums nāk no tā, kas šīs zemes, pasaules kategorijās šķiet mazs un nenozīmīgs, bet pasaulīgs diženums un varenība nespēj pastāvēt, tas sabrūk. Kā savā augstajā dziesmā dzied Dievmāte Marija: „Viņš nogāzis varenos no torņiem un paaugstinājis pazemīgos.” (Lk. 1: 52) Un tā Jeruzālemes teologi saka, ka Kristum jādzimst Betlēmē, bet savādais ir tas, ka paši viņi izturas tā, it kā uz viņiem Kristus dzimšana nemaz neattiektos. Turpretī Hērods ir nopietns, un tas mums atklāj briesmīgo kritušās cilvēka dabas realitāti – Hērods tic tam, ko saka Raksti, bet viņš nepriecājas, uztraucas, izplāno jaundzimušo ķēniņu nogalināt un sūta austrumu gudros, lai tie noskaidrotu, kur tieši jaundzimušais Kristus atrodas. Tas šķiet neticami, bet tieši tāda ir neticības daba – neprātīga muļķība! Es neticēju savām ausīm, kad reiz kāds ateists man teica – ja izrādītos, ka Dievs ir, tad mums būtu jāatrod kāds veids, kā ar viņu cīnīties. Tomēr tikai pilnīgs muļķis var cerēt, ka viņam izdosies uzveikt Dievu un viņa nodomus. Hērods ir tieši tāds muļķis, turpretī austrumu gudrie nav muļķi, bet prieka pilni viņi dodas uz Betlēmi un viņu prieku vairo tas, ka ceļu tiem rāda brīnumainā zvaigzne.

Betlēmē viņi atrod Bērnu kopā ar viņa māti Mariju. Ir savādi, ka evaņģēlijs te nemin Jāzepu. Visticamāk tas ir veids, kā Matejs mums norāda uz Jēzus nevainīgo ieņemšanu un piedzimšanu no Jaunavas. Gudrie metas pie zemes un pielūdz mazo Jēzus Bērniņu. Ievērojiet, ka viņi nepielūdz vis Mariju, bet tieši viņas Dēlu. Pielūguši viņu, tie dāvā tam dārgas dāvanas – zeltu, vīraku un mirres. Ir dažādi skaidrojumi par šo dāvanu nozīmi, piemēram, ir ticis norādīts, ka zelts liecina par Jēzus ķēnišķību, vīraks uz dievišķību, bet mirres norāda uz viņa gaidāmajām ciešanām. Izskaidrojums varbūt ir vienkāršāks, proti, jau pirms daudziem gadsimtiem pravietis Jesaja pravietoja, ka pagāni nāks pie Isarēla Dieva un nesīs tam dāvanas – zeltu un vīraku (Jes. 60: 6). Šīs dāvanas liecina arī par Dieva gādību, jo tās ļoti noderēja Jāzepam un Marijai, kad viņi kopā ar savu Dēlu aizbēga uz Ēģipti, lai izvairītos no Hēroda dusmām. Dievs arī brīdina austrumu gudros neatgriezties pie Hēroda. Gudrie paklausa un nedodas atpakaļ pārliecināt Hērodu, bet tie pa citu ceļu dodas atpakaļ uz savu zemi. Tā ir norāde arī baznīcai – vairīties un bēgt no varaskāriem un neaprēķināmiem valdniekiem, bet tā vietā paļauties uz Dieva žēlsirdīgo gādību. Āmen.