III svētdienā pēc Kristus atspīdēšanas

Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to saka: “Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.” Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā. (Mt. 8: 1-13)

Ja pagājušajā svētdienā, pārdomājot notikumus kāzās Kānā mēs dzirdējām, ka Dieva Dēls Jēzus dziļi simboliskā veidā nāk pie mums cilvēkiem, lai dalītos ar mums mūsu dzīves priekos, tad šajā svētdienā evaņģēlijs mums stāsta, ka viņš nāk pie mums arī, lai dalītos mūsu bēdās. Šajā nākšanā ir kaut kas ļoti atšķirīgs no tā, kā mēs cilvēki parādām viens otram savu līdzjūtību. Mēs parasti esam bezpalīdzīgi smagu nelaimju un neārstējamu slimību priekšā, tādēļ mums bieži atliek tikai skumt un raudāt kopā ar cietēju. Turpretī Jēzus liek lietā savas dievišķās dabas spēku un pilnīgi dziedina slimo. Tā evaņģēlijs māca, ka mūsu Kungs Jēzus ir ne tikai brīnišķīgs un žēlsirdīgs draugs, bet arī varens palīgs visās mūsu bēdās. Pirmais šīs dienas stāsts ir par kāda spitālīga vīra, bet otrs - par kāda triekas ķerta romiešu virsnieka kalpa dziedināšanu. Abas slimības tajā laikā bija nedziedināmas. Spitālība radīja briesmīgas mokas un tas, kurš ar šo baismīgo slimību bija saslimis, bija nolemts lēnai un šausmīgai nāvei. Evaņģēlijs vēsta, ka arī triekas ķertais virsnieka kalps „briesmīgi cieta.” Un tā mēs gribot negribot tiekam vesti pie ciešanu jautājuma.

Ir viegli paviršā un vispārīgā veidā atbildēt uz šo jautājumu – slimības un citas nelaimes ir grēka dēļ. Īpaši viegli tas ir tad, ja ir runa par citu cilvēku ciešanām. Patiesi, slimības, ciešanas, dabas katastrofas un nāve ir grēka sekas, bet vai būtu pareizi sacīt, ka šis spitālīgais vīrs un virsnieka kalps bija grēcīgāki par citiem un tādēļ saņēma sodu? Vai būtu pareizi sacīt, ka Japāna ir grēcīgāka par Latviju, un tādēļ pie viņiem bieži ir zemestrīces un cunami, bet pie mums nav? Jēzus pavisam noteikti neiedrošina mūs uz šādiem secinājumiem. Iespējams, ka mēs visi esam pelnījuši zemestrīces un cunami, lepru un trieku, jo visi ir grēkojuši, bet tomēr neizskatās, ka visi vienādi tiek pakļauti dabas katastrofām un slimībām. Turklāt dabiski rodas arī jautājums: kādēļ joprojām cieš ticīgi un dievbijīgi cilvēki? Kādēļ cieta pats Kristus un vai varam sacīt, ka vismaz kaut kādā ziņā arī pats Dievs cieš? Lai labāk saprastu šos jautājumus, tie jāaplūko Dieva glābjošā darba gaismā - Kristus dzīves, ciešanu, nāves, augšāmcelšanās un otrās atnākšanas gaismā.

Kristīgā mācība par Dieva glābjošo darbu Kristū norāda, ka kaut kas būtisks, dziļi pašos pamatos nav kārtībā ar cilvēku un viņa stāvokli šajā pasaulē. Šo diagnozi varam iedalīt trīs tādās samērā plašās daļās:

1) Pasaulē ir daudz morāla ļaunuma, ne tikai tas ļaunums, ko nodarām viens otram un par ko esam atbildīgi mēs paši. Tas liecina, ka kaut kas ar mums visiem tā īsti nav kārtībā, gan ar katru cilvēku atsevišķi, gan ar sabiedrību kopumā. Turklāt šī vaina ir tik nopietna, ka tā nav ārstējama ar labu padomu un izglītību.

2) Pasaulē ir daudz šķietami bezjēdzīgu ciešanu, daudz traģēdiju un tas, ko Salamans sauc par dzīves tukšumu jeb bezjēdzību. Un šķiet, ka iemesls tam nav tikai cilvēka morālās pilnības trūkums, bet kaut kas nav kārtībā ar šo pasauli pašos pamatos.

3) Visbeidzot tā ir nāve, kas nav bioloģiska nepieciešamība, bet šķiet atņem cilvēka dzīvei katru dziļāku jēgu un vērtību.

Visiem šiem trim aspektiem, kuri raksturo mūsu dzīvi ir kaut kas kopējs – visa tā, kas ir nepareizs pamatā ir Dieva trūkums. Mēs paši nespējam atrisināt dzīves traģēdiju, to ka apkārtējā pasaule ir vienaldzīga, bieži naidīga un tai acīmredzami trūkst mīlestības pret mums. Vai nu mēs esam atmetuši Dievu, vai Dievs ir atmetis mūs. Lai kā tas būtu, kad mēģinām izprast cilvēka dzīves traģiskumu, mēs vienmēr beigu beigās nonākam pie tā, ka tā ir atsvešināšanās no Dieva, jo Dievs ir mīlestība, kas atrodas esamības centrā un dzīvība, kas to uztur. Atsvešināšanos no Dieva mūsdienu sabiedrība veiksmīgi cenšas noklusēt kā mūsu esamības galveno problēmu, bet jaunie ateisti ir pat padarījuši par tikumu: „Universā, kurā valda akli fiziski spēki un ģenētiska reprodukcija, dažiem cilvēkiem būs jāpiedzīvo sāpes, citiem cilvēkiem paveiksies un jūs neatradīsiet tajā kādu sakarību vai cēloni, nedz arī kādu taisnīgumu. Universam, kuru mēs novērojam, ir tieši tādas īpašības, kādas mums vajadzētu sagaidīt, ja aiz tā visa nav plāna, nav cēloņa, nav ļauna un nav laba, nekas izņemot aklu, nežēlīgu vienaldzību. Mēs esam mašīnas DNA pavairošanai. Tas ir vienīgais jebkuras dzīvas būtnes esamības iemesls.” (Dokins) Bet, ja mēs neesam sisti ar ateisma aklumu, tad kļūst skaidrs, ka tas, kas mums dzīvē, visās tās jomās nepieciešams visvairāk ir Dievs. Bet te mēs saduramies ar jaunu problēmu – mēs nevaram viņu atrast, viņam ir jāatrod mūs. Un ja pagājušā svētdienā dzirdējām, ka viņš nāk pie mums mūsu priekos, tad šodien mācamies, ka viņš nāk pie mums mūsu bēdās – un beigu beigās pašos mūsu atsvešināšanās no Dieva dziļumos pie Golgatas krusta. Tur, nāves agonijā viņa pēdējie vārdi ir dziļu sāpju pilns sauciens no Dieva pamestības dziļumiem.

Evaņģēliju stāstos par Kristus ciešanām bieži ieskanas žēlabu psalmu un Jeremijas raudu dziesmas motīvi, kas nav tikai saucieni pēc glābiņa ciešanu vidū, bet arī sāpju pilns jautājums par nepelnītām ciešanām, sūdzības un protests. Tieši ar šādiem vārdiem Jēzus mirst pie krusta: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” Tie ir 22. psalma ievadvārdi, bet evaņģēlists Marks raksta, ka Jēzus tos izrunājis savā dzimtajā, ikdienas aramiešu valodā. Tas liecina, ka viņš psalma vārdus padara par saviem vārdiem, paužot ne tikai dziļu paļāvību uz Debesu Tēvu, bet arī visā nopietnībā paužot žēlabas par Dieva pamestību. Bet ne tikai! Jēzus nav tikai viens no daudzajiem ticīgajiem, kas šādi vēršas pie Dieva, bet ar šo lūgšanu viņš sevi identificē ar visiem visu laiku cietējiem, kas šādi saukuši uz Dievu. Viņš necieš pats sevis dēļ, viņam nebūtu jācieš, ja viņš nebūtu šīs ciešanas uzņēmies visu vietā. Tādēļ viņa jautājums – kāpēc? – nav jautājums par viņa, bet gan par mūsu ciešanām.

Ja mēs paraugāmies uz šo jautājumu Kristus miesā nākšanas jeb Ziemassvētku gaismā, tad šis jautājums top par paša Dieva jautājumu, jautājumu ar kura palīdzību viņš identificē sevi ar mums. Pēc gadu tūkstošiem sagatavošanas darba Dievs pats ienāk cilvēces vēsturē un pieņem cilvēcību, cilvēka dabu, bet nevis kāda abstrakta jēdziena veidā, bet konkrētu kritušā cilvēka dabu, ar visām tās vainām un trūkumiem. Pirmo reizi atklāti Jēzus parādā šo Dieva ceļu saņemot Kristību no Jāņa. Tā nav vajadzīga viņam pašam, viņš nav grēcinieks, bet ar šo Kristību viņš stājas visu grēcinieku vietā, solidarizējoties ar visiem. Tālāk tas parādās farizejus ļoti pārsteidzošā un saniknojošā veidā – viņš biedrojas, solidarizējas ar grēciniekiem. Tas vairs nav tāls Dievs, nošķirts Dievs, Dievs kaut kur, bet Dievs mūsu vidū un kopā ar mums - grēciniekiem. Tie ir tik dažādi ļaudis: sievietes un vīrieši, bērni, nabagi, bagātnieki, slimnieki, kā dzirdējām šīs dienas evaņģēlijā, bezpalīdzīgie, atstumtie, sabiedrības padibenes, valdošā elite, ticīgie un neticīgie, tādi, kas sevi uzskata par taisniem, un tādi, kas sevi uzskata par grēciniekiem. Viņš izturējās pret viņiem dažādi, jo viņi patiesi bija dažādi, bet īpaši viņš paradīja sapratni un iejūtību pret tiem, kuri vienā vai otrā veidā pazina esamības dziļumus - ārprātīgajiem, izmisušajiem, hroniski slimajiem, pilnīgi atstumtajiem, pamestajiem un visiem zināmiem grēciniekiem – visiem tiem cilvēkiem, kuri labi zināja, ka ir Dieva pamesti, kaut vai tādēļ, ka citi tiem nemitīgi atgādināja, ka viņi ir pagriezuši Dievam muguru. Jēzus nesa Dieva dziedinošo klātbūtni šiem ļaudīm īpaši – grēku piedošanu, dziedināšanu, cerību un dzīvību nāves vidū. Jēzus nāves kliedziens pie krusta ir pēdējā, augstākā mīlestības pilna identificēšanās, līdzdalība visu šo ļaužu dzīvēs un ciešanās. Bet viņš nedara to tā, kā to dara visi citi - piespiedu veidā, bet gan labprātīgi, paklausot Tēva gribai, lai atnestu Dieva mīlestību visiem pamestajiem, tieši visaugstākajā Dieva pamestības veidā – krusta nāvē un elles ciešanās. Un ja Dievs ir atrodams tur, tad vairs nav nekā mūsu dzīvēs, kas varētu mūs šķirt no viņa. Jēzus krusts nav tikai ilustrācija Dieva mīlestībai un identifikācijai ar visdažādākajiem cilvēkiem, bet Jēzus pie krusta padara Dieva mīlestību patiesi klātesošu. Viņa krusts ir konkrēta Dieva solidarizēšanās ar visiem cietējiem. Ar savām caurdurtajām rokām un sāniem viņš ir kļuvis par mūžīgo cietēju ceļabiedru.

Bet kā tas mums palīdz? Kāds labums cietējam ir apzināties, ka Jēzus ir vienā laivā ar viņu? Pavisam skaidrs ir tas, ka ciešanas līdz ar to nezūd. Tā tas ir, bet tas atņem ciešanām ciešanas jeb atziņu, ka esi atstāts, visu pamests „aklas, nežēlīgas vienaldzības varā”, bez mīlestības, bez Dieva, kropla mašīna DNS pavairošanai, citu tikpat kroplu un vienaldzīgu mašīnu vidū. Tomēr tas nav pats sāpīgākais ciešanās. Pats sāpīgākais nav tas, ka esi citu sev līdzīgu atstāts, bet tas, ka tevi pametusi pati mīlestība, esamības sirds, Dievs. Šo baismīgo sajūtu spēj dzēst tikai apzināšanās, ka Jēzū Dievs cieš kopā ar mums. Turklāt viņš ir ne tikai cietējs, bet arī tas, kurš augšāmcēlies, uzkāpis debesīs un apsolījis ņemt mūs pie sevis. Tas ciešanās dod cerību, lai gan ciešot nav viegli cerēt, tomēr ciešanas iedzīvina un stiprina mūsu kopību ar to, kas padarījis mūsu ciešanas par savām un solidarizējas tajās ar mums. Un tas mūs noved pie pēdējā jautājuma – vai arī Dievs var ciest?

Ir skaidrs, ka mums vajadzīga laba kristoloģijas izpratne, lai saprastu, ka patiesi līdzi dalīties mūsu ciešanās Dievs var pateicoties tikai savai Jēzū pieņemtajai cilvēka dabai. Debesu godībā esot Dievam nevar slāpt, viņš nevar būt izsalcis, bīties no nāves vai tikt pakļauts cilvēku apsmieklam, bet tieši visu to Jēzus piedzīvoja savā zemes dzīvē. Senās baznīcas teoloģija vēl nespēja līdz galam atbildēt uz jautājumu – kā Dievs varētu piedzīvot ciešanas? - tādēļ uzskatīja, ka cieta tikai Jēzus cilvēka daba, nevis Dievs. Tādēļ baznīcas tēvi nosodīja tos, kas runāja par Dieva ciešanām. Luteriskā teoloģija ar mācību par īpašību komunikāciju starp Kristus cilvēka un Dieva dabu spēra soli tālāk šā jautājuma izpratnē. Un tas liek domāt, ka Dievs pazīst ciešanas arī ārpus Kristus cilvēka dabas. Ja paraugāmies kā Pāvils runā par Kristus ciešanām varbūt sākam to saprast labāk. Pāvils saka, ka Dievs nežēloja pat pats savu Dēlu, bet upurēja viņu mūsu labā (Rom. 8: 32). Šajos vārdos taču ir patiesas ciešanas! Arī Tēvs cieš, kad viņš ļauj savam Dēlam mirt pilnīgi atstātam un pamestam. Ko gan citu varētu nozīmēt vārdi „nežēloja savu Dēlu”, ja tie neliecinātu par sāpēm? Ja Dievs nejustu ciešanas un sāpes, tad visa radība beigu beigās būtu viņam vairāk vai mazāk vienaldzīga. Viņa naids pret grēku un mīlestība un līdzjūtība pret cilvēku būtu kaut kas mehānisks un nedzīvs. Tad beigu beigās tas, kas notiek pasaulē, nekādi nevarētu viņu ietekmēt. Arī Kristus dzimšanai un krusta nāvei nevajadzētu viņam nozīmēt kaut ko īpašu, katrā ziņā viņam pašam neko tas īsti nemainītu. Bet tā tas nav! Tādēļ es domāju, ka Dievs patiesi cieta cilvēka krišanas dēļ un arī mūsu glābšana Kristū viņam prasīja ārkārtīgi daudz. Tomēr sakot to, ir jāatceras ka te ir atšķirības starp to, kā ciešam mēs. Mēs ciešam sava vājuma dēļ un parasti pret savu gribu. Dievs necieš sava vājuma dēļ un cieš labprātīgi. Šķiet, ka baznīcas tēvi nebūs ievērojuši šo atšķirību – brīvprātīgas ciešanas mīlestības dēļ. Gan cilvēki gan Dievs var uzņemties ciešanas mīlestības motivēti. Tomēr mūsu runa par Dievu arvien būs runa pēc cilvēka analoģijas. Sakot, ka Dievs mīl, mēs tādējādi vismaz daļēji saprotam, kas ir šī mīlestība, bet mēs vienmēr apzināmies, ka pastāv arī atšķirība, ko mēs nekad nespēsim formulēt vārdos un aprakstīt. Kad mēs sakām, ka mīlestības vadīts Dievs uzņēmās ciešanas, tad tas patiešām ir mums jēgpilns un nozīmīgs izteikums, kas kaut vēsta par Dievu, bet te vienmēr paliks arī kaut kas, ko mēs nekad nespēsim saprast un noformulēt vārdos, citādi jau Dievs nebūtu Dievs. Ja sakām, ka mēs ciešam, bet Dievs necieš, tad krītam racionālisma varā, jo tas nozīmē, ka uzskatām, ka pilnīgi spējam zināt to, kas notiek Dievā. Pareizāk tādēļ būtu sacīt, ka Jēzū mums ne tikai atklājas Dieva mīlestība, bet mēs noprotam viņā arī to, ka Dievs pazīst sāpes un ciešanas, tomēr tāpat kā gandrīz viss cits, ko sakām par Dievu, tas tiks sacīts pēc līdzības no mūsu cilvēku dzīves. Mums atliek cerēt, ka mūsu mīļajam Debesu Tēvam patīk šie mūsu maza bērna šļupstiem līdzīgie vārdi, kad mēs runājam par viņu, tāpat kā mums patīk mūsu bērnu neveiklie, ne visai skaidrie, bet no sirds sacītie pirmie vārdi. Āmen.