Paklausīt Dieva balsi

Jo Mozus ir sacījis: Dievs Kungs iecels jums Pravieti no jūsu brāļiem tāpat kā mani; Tam klausait visās lietās, ko Tas uz jums runās. Un ikviena dvēsele, kas neklausīs šim Pravietim, tiks izdeldēta no tautas vidus. - Un visi pravieši, sākot ar Samuēlu, un tie, kas turpmāk runājuši, arī šīs dienas ir pasludinājuši. Jūs esat šo praviešu un šīs derības bērni, ko Dievs ir slēdzis ar jūsu tēviem, sacīdams uz Ābrahāmu: un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas ciltis virs zemes. - Jums vispirms Dievs devis Savu Kalpu un To sūtījis, lai Viņš jūs svētītu, ka ikviens atgriežas no Sava ļaunuma." (Ap.d.3:22-26)


Neilgi pēc Vasarsvētkiem, pēc tam, kad Pēteris un Jānis bija dziedinājuši kādu no dzimšanas tizlu vīru Tempļa Salamana ailē, klātesošie ļaudis izbijās un brīnījās par šo neprasto notikumu. Redzēdams sapulcējušos ļaudis, Pēteris izmantoja šo gadījumu, lai sludinātu Jēzus nāvi un augšāmcelšanos. Savā sprediķī Pēteris norāda, ka Kristus nākšana bijusi sen apsolīta Vecajā Derībā, Dievam runājot caur savu praviešu mutēm. Pēteris īpaši runā par Mozus apsolīto Pravieti.¹ Svētā Gara vadīts, brīvi lietodams Vecās Derības tekstu, Pēteris uzsver, ka kopība ar Dieva tautu iespējama vienīgi klausot un nenoraidot šo Mozus apsolīto Pravieti, un šis Pravietis ir Jēzus Kristus.

Pēteris saka, ka par šīm dienām, tas ir, Kristus laiku, ir sludinājuši visi pravieši, sākot ar Samuēlu. Samuēla grāmatā ir aprakstīts Nātana pravietojums, kā atbilde uz ķēniņa Dāvida nodomu celt namu Tam Kungam. Tā Kunga vārdā pravietis pasludina ķēniņam, ka nevis Dāvids cels namu Tam Kungam, bet pats Tas Kungs Dievs cels namu Dāvidam. Dāvidam būs pēctecis, kas uzcels namu Dieva vārdam, šis nams būs nesatricināms un pastāvēs mūžīgi (2. Sam. 7: 1-17). Par šā pravietojuma piepildīšanos lasām Jāņa evaņģēlija pirmajā nodaļā, kur apustulis par Dieva mūžīgo Vārdu saka, tas tapis miesa un uzcēlis sev mājokli mūsu vidū (Jņ. 1:14). Šis paša Dieva celtais nams jeb templis ir Jēzus cilvēka miesa, kurā skatāma Dieva vienpiedzimušā Dēla godība, kas tur mājo visā Dieva pilnībā (Jņ. 1:14; Kol. 1:19). Pēteris uzsver, ka šo pašu vēsti sludinājuši visi pravieši. Apustulis šeit runā nedaudz dīvainā, ļoti vienkāršā valodā, kas liecina, ka evaņģēlists Lūka burtiski pierakstījis Pētera vārdus un nav uzdrošinājies tos pat gramatiski rediģēt. Pēteris turpina norādot, ka sapulcējušies jūdi ir gan šo praviešu, gan tās derības bērni, ko Dievs slēdzis ar viņu tēviem. Kādā ziņā jūdi ir gan praviešu, gan derības bērni? Acīmredzot tādā nozīmē, ka viņi bērnišķīgā uzticībā klausās savos praviešos un dzīvo paklausībā savam derības Tēvam Dievam. Šo derību Dievs noslēdza ar jūdu ciltstēvu Ābrahāmu, apsolīdams viņa pēcnācējos svētīt visas ciltis virs zemes. Šis izteikums ir gramatiski sarežģīts un nav tiešs Vecās Derības tulkojums, bet zināma interpretācija. Tādēļ ir svarīgi saprast, ko Pēteris grib ar šiem apsolījuma vārdiem pasacīt. Skaidrs ir tas, ka sēkla, kas nāks no Ābrahāma un kurā tiks svētītas tautas, ir nevis jūdu tauta kopumā, bet tieši viena persona, proti, Jēzus. Pēteris šeit liek uzsvaru tieši uz jūdu tautu, – jums, jūdiem, viņš saka, Dievs ir vispirms sūtījis savu Kalpu Jēzu, lai Viņš jūs svētītu un ikviens atgrieztos no sava ļaunuma. Vārds „vispirms” jau tieši norāda, ka sekos arī – „pēc tam”. Līdzīgi kā Pāvils saka - vispirms jūdam un tad grieķim. Kad jūdi noraidīs Dieva Svaidīto un Viņa vēstnešus – Evaņģēlijs turpinās savu ceļu pie citām tautām – pagāniem. Pravietis Jesaja gara acīm to redzēja sacīdams: „Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību. Viņš nebrēks un netrokšņos, un viņa balsi nedzirdēs uz ielas. Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs; uzticīgi viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības. Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr viņš nenodibinās taisnību virs zemes.” (Jes.42:1-3) Tātad veids, kā Kristus to darīs notiks dziļā lēnprātībā, miermīlīgi un pazemīgi, nesot tautām pestīšanu.

Te mēs redzam, ka nevis cilvēks ir tas, kurš meklē Dievu un iet pie Dieva, bet Dievs meklē mūs un nāk pie mums cilvēkiem. Cilvēka nespēju tuvoties Dievam, Mazais Katehisms apraksta šādi: „Es ticu, kas es ar savu paša prātu un spēku nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu ticēt, nedz pie Viņa nākt...” Pārvarēt grēka varu ir daudz grūtāk, nekā zemes pievilkšanas spēku. Drīzāk cilvēks varētu lidot kā putns, nekā atbrīvoties no grēka nastas, lai varētu tuvoties Dievam. Visi pasaules reliģiju mēģinājumi atrast Dievu tādēļ ir bijuši un paliks nesekmīgi. Mēs nevaram nokļūt pie Dieva! Tomēr cilvēka sirdī ir šī vēlme atrast zaudēto, atrast kopību ar Dievu. Velns to zina un mudina cilvēku uz šiem meklējumiem, zinot, ka Dieva vietā cilvēks atradīs viņu. Te Dievs stājas pretī velnam, negaida, lai mēs ejam pie Viņa, bet pats nāk pie mums. Viens no vārdiem, kā Svētie Raksti sauc Kristu, ir – „Tas, kas nāk.” Dieva nākšana pie mums cilvēkiem ir lielā Adventa laika tēma, kad savās lūgšanās un dziesmās Kristus baznīca pauž ilgas pēc Dieva un gaidas uz Viņa nākšanu.

Šmalkaldes artikulos baznīca ir definējusi veidu, kā Dieva nākšana notiek: „Dievs ar mums, cilvēkiem, negrib citādi darboties kā vienīgi caur savu ārējo vārdu un sakramentu. Bet viss, kas bez šī vārda un sakramenta tiek daudzināts par Garu, ir velns.” Tas ir, Dievs izvēlas nākt šajā pasaulē nevis kā zemestrīce vai viesulis, vai trakojoša uguns, bet kā „lēna balss” (1.Ķēn.19:12). Atkritušās baznīcas, kas ir palikušas bez skaidra Evaņģēlija, vairs nesaprot Dievu un Viņa žēlsirdīgo darbību un tādēļ pieņem pagānisko vēlmi meklēt Dievu, nevis gaidīt uz Viņa nākšanu. Tā Dieva Vārds un sakramenti tiek pamesti novārtā, bet to vietā likta cilvēciska politika, izveicība, gudrība un reliģisks entuziasms, kur ar pagāniskiem līdzekļiem tiek meklēts Dievs, protams, piesaucot Kristu un Dieva vārdu, bet darot tieši pretējo, ko Dieva vārds māca. Šādi ļaudis burtiski seko velna priekšlikumiem, ar kuriem tas kārdināja Jēzu tuksnesī – dariet brīnumus, izvēlēties paši savu reliģisko pieredzi par augstāko mērauklu un dievkalpošanas veidu un beigu beigās – pielūdziet mani. Tiem, kas pieņem šo velna padomu, viņš apsola pārticību, popularitāti un pasaules varu.

Te nu kristietim jāatmet kārdinošais reliģiskais entuziasms un tā vietā visā lēnprātībā un nopietnībā jāmācas, lūgt, domāt un strādā, lai varētu uzturēt Evaņģēlija sludināšanu, tas ir, Kristus nākšanu pie mums. Viņš gan nāks pats, bet ja mēs gribam lai Viņš nāk tieši pie mums, tad mums jārūpējas, lai mums netrūktu krietnu mācītāju, labu grāmatu, lai būtu baznīcas un lai tās nepaliktu tukšas. Tas, kas domā, ka citi mērķi ir augstāki un svarīgāki, neko nezina par pirmo bausli, un protams, Kristus viņam aizies garām, jo Viņš steidzas pie tiem, kas Viņu lūdz un gaida, nevis pie tiem, kas gaida godu, slavu un pasaules labumus. Luters par to Katehismā saka pravietiskus vārdus: „Mēs gan jūtam savu nelaimi, kurnam un žēlojamies par neuzticību, varmācību un netaisnību, bet negribam redzēt, ka paši esam nelieši, kas sodu godīgi nopelnījuši, un tomēr negribam laboties. Mēs negribam žēlastību un laimi, tāpēc mums ir nelaime bez jebkādas žēlastības.”

Tādēļ būsim nopietni un skaidrā prātā. Nepārbaudīsim Dieva pacietību. Aizmirsīsim pasauli ar tās seklajiem, tukšajiem un mānīgajiem priekiem. Mīlēsim Dievu, mīlēsim viens otru, mīlēsim savu dievnamu. Ar šādām domām sirdī iesāksim jauno baznīcas gadu. Kopīgi baudīsim svētības kausu - zāles pret nāvi Svētajā Sakramentā un neļausim velnam, pasaulei un miesai novirzīt mūs no tā mērķa, kam Kristus mūs ir aicinājis. Uzturēsim skaidru sludināšanu un šķīstus sakramentus mūsu vidū, jo tas ir vienīgais veids, kā Dievs nāk pie mums, lai mūs svētītu un uzturētu ticībā. Ja to pazaudēsim, tad maz pamazām nokļūsim maldu varā, pakļausimies māņticībai un velns mūs apreibinās ar saviem saldajiem meliem. Bet ko tas mums dos, ja iemantosim visu pasauli, bet pazaudēsim savu dvēseli? Jeb tu domā, ka varēsi savu dvēseli pasargāt ar māņticību un pašizdomātu reliģiju? Ja tā domā, tad Kristus Tev ies garām, bet velns būs klāt kā likts, jo viņam ellē ir vajadzīga malka, tādēļ viņš labprāt tevi padarīs par elles pagali. Lai Dievs mūs no tā pasarga un turpina uzturēt mūsu vidū savu Vārdu un sakramentu. Sagaidīsim Jēzu Kristu, To, KAS NĀK, Svētajā Vakarēdienā, dziedādami – slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs! Un modīsimies no garīga miega, nedzīsimies vairs pēc murgu tēliem! Ir laiks mosties! Ir laiks ticēt un paļauties! Ir laiks ļauties Dieva kalpošanai, lai viņa mierināti, samīļoti, iedrošināti un vadīti mēs jaunajā baznīcas gadā varētu iet no ticības uz ticību, no vienas svētdienas uz otru, pārējās dienās, darot ticības, paļāvības un patiesības darbus. Āmen.

---

¹ - Kā to liecina Makabeju grāmata, Kumranas kopienas un samariešu teksti, tad gaidas pēc šā Pravieša jūdu tautā joprojām bija dzīvas G. K. Beale and D. A. Carson, 548. Lpp.