Lielais Dieva mīlestības aicinājums

Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: “Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? - Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.”
(Mt.22:1-14)


„Klau”, raksta gudrais Salamans, „vai gudrība nesauc un vai atziņa neliekas sevi dzirdam? Tiešām, tā stāv kalnu augstumos atklāti ceļā un pat ielas malā. Pie pilsētas vārtiem, kur tajos var ieiet pa durvīm, viņa skaļi kliedz un brēc: „Ak, jūs vīri, ar saviem kliedzieniem es vēršos pie jums, un mani saucieni domāti ļaudīm!” Nedaudz tālāk mēs lasām, ka „gudrība darīja sev namu un izcirta septiņus stabus, tā nokāva savus kaujamos lopus, sajauca savu vīnu un saklāja galdu, tā izsūtīja savas kalpones, lai viņas sauc no pilsētas augstajām vietām: „Kas nejēga, lai pošas šurp! Un neprātīgajam viņa saka: Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko esmu ielējusi! Atmetiet neprāta rīcību, tad jūs dzīvosit, un ejiet pa atziņas un prāta ceļu.” Dievs, Viņa mūžīgā Gudrība – Dieva Dēls neklusē, bet skaļi sauc un aicina, bet cilvēki diemžēl nedzird, neklausās aicinājumā, pat kļūst pret to nikni, akli un kurli un cenšas šo aicinošo balsi apklusināt. Tie ir aizmirsuši savus dotos solījumus, aizmirsuši sava Dieva aicinošo balsi, aizmirsuši visu labo, ko Dievs viņiem darījis, tērpušies netikļa drēbēs, tie kļuvuši par upuri šīs pasaules vilinājumiem. Kristus šos ļaudis iedala četrās lielās grupās:

Pirmo grupu Viņš raksturo ar vārdiem: „tie negribēja nākt”. Viņš nesaka kādi ir bijuši iemesli, tik vien, ka tie negribēja nākt. Šķiet, ka šie ļautiņi paši nemaz īsti nav zinājuši, kādēļ tie negrib nākt. Tāpat kā daudzi bērni īsti nespēj pateikt, kādēļ tie nevēlas nākt mājās, kad tos sauc vecāki, vai netiklības ceļos noklīdis laulenis nespēj paskaidrot, kas viņu īsti saista pie staigules, tāpat arī šie cilvēki īsti nespēj paskaidrot, kādēļ tie nevēlas nākt pie Dieva. - Es negribu, un viss! Šie cilvēki ir garīgi miruši. Tie ir kā koks vai akmens un nav derīgi Dieva Valstībai. Ja negribi, tad negribi! Paliec, kur esi! – saka Dievs. Velns, lai ir tavs brūtgāns un viņa vecmāte tava mierinātāja. Kāds esi tu pats, tādi tavi draugi! Paliec, kur esi piederīgs!

Par otro grupu Kristus saka: viņi to nicināja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Šie cilvēki ir citādi. Tie nav vienaldzīgi, bet tie ir ļauni Evaņģēlija ienaidnieki un pretinieki, kas nicina Evaņģēlija aicinājumu. Kā viņi par tādiem kļuvuši? Pēc savas dabas mēs visi esam tādi. Evaņģēlijs un Dieva valstība mums nešķiet nekas, bet šī pasaule ar tās kārībām un godību, mums šķiet viss. Tātad tie ir cilvēki, kurus ir uzvarējuši šis pasaules vilinājumi, darbi un rūpes, kas tiem ir šķituši nozīmīgāki un svarīgāki par Dieva aicinājumu uz Debesu valstību. Kad tie jūt, ka Evaņģēlija dēļ viņi varētu kaut ko no šīs pasaules godības vai darbošanās vienās vai otrās lietās zaudēt, tad tie kļūst par visniknākajiem Evaņģēlija pretiniekiem. Tie ienīst, vajā un lād to, kas apdraud viņu jaunā dieva pielūgsmi. Ja viņiem kāds ko saka vai aizrāda, tad viņi tūdaļ zina atbildēt: liec man mieru ar savu Dievu, baznīcu un mācītājiem! Beidz muldēt par grēku, atgriešanos un tamlīdzīgām lietām! Pats zinu kā jādzīvo! Ar dusmām un ļaunumu sirdī tie nicina Dieva aicinājumu un zaimojoši kristizē visu, kas saistās ar Dievu un baznīcu.

Par trešo grupu Kristus saka: „citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva.” Šādi ļaudis ne vienmēr ir redzami. Tie parādās tad, kad bezdievība sabiedrībā vairojas un gūst pārspēku, kā tas bija, piemēram, padomju laikos. Tad koķetēšana ar baznīcu beidzas, viss apslēptais naids pēkšņi laužas uz āru un kļūst atklāti redzama velna aste, nagi un ragi.

Ceturtā grupa ir tie, kas aicinājumu gan ārēji uzklausījuši, bet ieradušies uz kāzām nepiemērotās drēbēs. Šie cilvēki ir patiesi nožēlojami. Viņi nav nicinājuši Dieva aicinājumu, nav varmācīgi izturējušies pret Dieva kalpiem, tie ir nākuši uz baznīcu, bet tiesas dienā tomēr paliks kā mēmi un tiks izmesti galējā tumsībā. Tas ir nožēlojami, ka šie cilvēki gan būs dzirdējuši par cilvēka samaitātību, grēku un tā varu, gan arī par Kristus nopelnīto un dāvāto taisnību, tomēr tiem būs šķitis, ka viņu pašu taisnība un darbi ir labi diezgan, lai ar tiem stātos Dieva priekšā. Tie ir cilvēki, kas gan nāk baznīcā, bet no grēkiem neatgriežas un piedošanu nemeklē. Viņi nekad neraud par sevi un savu samaitātību, nekad nebēdājas par grēka radīto postu un nekad savu cerību nebalsta vienīgi uz Dieva žēlastību Kristū. Tādēļ tie tiks iemesti ellē kopā ar Dieva zaimotājiem, bezdievjiem un citiem ļaundariem. Tie tur jutīsies sliktāk, nekā cietumā nokļuvis policists.

Tā nu mēs esam dzirdējuši stāstu par lielo Dieva mīlestības aicinājumu un četrām ļaužu grupām, kas to noraida. Patiesībā mēs esam dzirdējuši stāstu arī paši par sevi. Pēc savas dabas mēs Dieva aicinājumu ne par ko īsti neturam, Dievu nicinām un, ja mūs spiestu atteikties no visām kārībām, arī mēs sāktu Dieva ļaudis vajāt un mocīt. Tāpat mēs visi esam muļķīgi paštaisni un nevēlamies dzīvot tikai no Kristus taisnības. Tomēr mūsu Debesu Tēvs mūs mīļi aicina pie sevis. Svētajā Absolūcijā Viņš ir nomazgājis mūs tīrus jo tīrus un Svētajā Vakarēdienā Viņš vēlas mūs ietērpt jaunās, īpaši skaistās taisnības drēbēs. Viņš mīl mūs vairāk, nekā kāds līgavainis jelkad ir mīlējis savu līgavu, un Viņš ir atdevis savu dzīvību mūsu labā. Mums ir labs un žēlsirdīgs Dievs, kas mūs aicina pie sevis uz dzīvi jaunā, brīnišķīgā pasaulē. Tādēļ nenicināsim Viņa labestību un mīļo aicinājumu, bet ar bailēm un drebēšanu pieiesim pie Lielā noslēpuma – Kristus miesas un asinīm, lai tās šķīstītu mūs no visiem grēkiem un ietērptu jaunā taisnībā. Nemīlēsim, mīļie, pasauli, nedz to, kas ir pasaulē, bet mīlēsim savu Kungu un savus ticības brāļus. Piedosim viens otram un darīsim viens otram labu, kā Tas Kungs ir piedevis mums, un pieņēmis par saviem mīļiem bērniem. Āmen.