4. svētdiena pirms Lieldienām

Kādu reizi Jēzus izdzina dēmonu, kas bija mēms; dēmons izgāja, un mēmais sāka runāt, un ļaužu pūlis brīnījās.  Bet daži no tiem sacīja: “Viņš izdzen dēmonus ar Belcebula, dēmonu valdnieka, palīdzību.”  Bet citi, viņu izaicinādami, prasīja viņam kādu zīmi no debesīm. Zinādams viņu domas, viņš tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas sevī sašķelta, iet bojā, un nams uz namu krīt. Ja nu sātans sevī sašķeļas, kā tad viņa valstība pastāvēs? Jūs taču sakāt, ka es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību, kā tad jūsu dēli tos izdzen? Tādēļ viņi būs jūsu tiesneši. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kamēr stiprs vīrs apbruņojies sargā savu namu, viņa manta ir drošībā. Bet, tiklīdz kāds stiprāks par viņu nāk un to uzveic, tas atņem viņa bruņas, uz kurām viņš bija paļāvies, un laupījumu izdala.  Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa. (Lk. 11: 14-23)

Jautājums par dēmoniem ir grūts. Mēs, kristieši, nevēlamies pārāk daudz runāt par šo tēmu, baidoties no citu cilvēku izsmiekla. Kad dēmoniskie spēki tiek pieminēti, mums ir tendence vairīties no temata, it kā tas mums neko nenozīmētu vai mulsinātu. Galu galā, kurš šajā izglītotajā laikmetā joprojām tic velniem? Cik daudz inteliģentu un izglītotu cilvēku velnu uztver nopietni? Mēs klusībā pieņemam, ka tā ir vecmodīgu cilvēku māņticība. Mūsdienu cilvēki ir pārauguši tik muļķīgus priekšstatus kā velns. Laikā, kad varam ceļot ātrāk par skaņas ātrumu un plānot ceļojumus uz Mēnesi, tādām būtnēm kā velni patiešām šķiet nav vietas. Tagad velns ir diskreditēts, kaut kas līdzīgs jokam – melna būtne ar sarkanām zeķubiksēm, trīs zobiem, smailu asti un ragiem. Tas ir komisks, smieklīgs, muļķīgs tēls. Cilvēku lietojumā vārds “velns” ir nogājis visu ceļu no bailēm līdz mīlestībai, apmēram tā, kā kad tēvs mīļi saka par savu dēlu: “Vai viņš nav viens mazs velns?” Velns? Nē, šādas personas vienkārši nav. Raugoties uz šādu velna izpratni, mēs vērojam vienu no sātana visnozīmīgākajām stratēģiskākajām uzvarām. Panākot cilvēku neticību viņa eksistencei, velns var netraucēti nodoties savam darbam, un cilvēkiem pat nav aizdomas, ka viņš varētu eksistēt, nemaz nerunājot par to, ka viņš varētu kaut kā iedarboties uz viņiem. Veikls zellis, ja sākam par to nopietni domāt! Pagājušā gadsimta sākumā, kad lielāko daļu cilvēku aizrāva evolūcijas teorija, tika uzskatīts, ka mēs esam virzījušies augšup pa progresa un attīstības ceļu. Sākot no mežoņu laikiem esam nokļuvuši līdz tādai varai pār dabas spēkiem, ka šķiet tas ir tikai laika jautājums līdz būsim sasnieguši labklājības un miera valstī. Tādi vārdi kā grēks un sātans vairs nebūs aktuāli. Mēs nodibināsim debesu valstību uz zemes, kur katram cilvēkam būs jumts virs galvas, krekls mugurā un visiem taisnīga alga.

Kopš tā laika esam piedzīvojuši divus karus, kuru šausmas un brutalitāte ir satricinājusi pasauli un satricinājusi arī dažu humānisma pielūdzēju smieklīgo pašapmierinātību. Tāpēc tagad daudziem cilvēkiem ir labāka izpratne par velnu un viņa darbiem. 20. gs. tika iznīcināti aptuveni 10 līdz 14 miljoni poļu, un tikai Dievs vien zina, cik ebreju. Tūkstošiem bērnu tika iemesti vilcienu vagonos un nogādāti baismīgā verdzībā. Neviens neko par viņiem vairs nekad nav dzirdējis. Smalki, cienījami pilsoņi kļuva par zvēriem, kuri priecājās par spīdzināšanu un slepkavībām, un pat tagad vislepnākais nacionālais sasniegums ir radīt lielākas un labākas raķetes un bumbas. Sastopoties ar tik briesmīgu ļaunumu, mūsu domāšana, kas seko modei, ir nonākusi pie domām, ka ļaunums tomēr ir spēks, kas pastāv pats par sevi, spēcīgs un velnišķs. Tomēr tas, ko esam pieredzējuši reti spēj pārliecināt šaubīgos, jo īpaši cilvēkus, kuri dedzīgi atsakās ticēt personificētām ļaunām būtnēm - velniem. Šādi savā domāšanā noslēgti prāti nekad netiks pārliecināti, un arī vēstures pierādījumi un ikdienas novērojumi diezin vai pārliecina mūs pašus. Tādēļ kā kristieši mēs vēlamies iegūt ticamu informāciju un meklējam to Bībelē. Mēs esam atraduši, ka tā ir viscaur uzticama, kad tā kļūst par mūsu dzīves sastāvdaļu. Turklāt Bībelei ir paša Dieva dota garantija.

Aplūkojot Bībeli, jūs atradīsit, ka par velniem tur ir runāts pārsteidzoši maz, it īpaši, ja jūs salīdzināt Bībeli ar citu Bībeles laikmeta literatūru. Bet tam, kas Bībelē ir teikts par velniem, ir ārkārtīgi liela nozīme. Cilvēka krišana bija izšķirošs notikums priekš mums visiem, un tajā dumpīgais velns izcīnīja pirmo no savām daudzajām uzvarām. Liktenīgā triāde - sātans, grēks, nāve atņēma mums brīvību. Pirmā Ādama paverdzināšanas ļaunuma lāsts nāca pār visiem viņa bērniem. Turpmākais ir mūsu glābšana no ļauna.

Redziet, katra cilvēka sirdī ir savs tronis. Mēs tikām radīti kā atkarīgas radības, pakļautas kaut kam citam. Dievs plānoja ieņemt šo troni un ar savu svētību dot mums laimi, skaistumu, brīvību un spēku. Bet mēs atteicāmies no Dieva; mēs grēkojām. Mēs domājām, ka paši varam kāpt šajā tronī un valdīt. Tie bija velna meli: “Jūs būsiet kā dievi” (1. Mozus 3: 5). Mēs nevaram uzrāpties šajā tronī. Tas ir tikpat neiespējami kā zirgam mēģināt apseglot pašam sevi. Ja Dievs neaizņem sev paredzēto troni, kas atrodas mūsu sirdīs, to okupē kāds cits, Dieva ienaidnieks, velns. Šī patiesība - ja vien Dievs nesēž mūsu sirds tronī, tad tur sēž un valda velns - ir mums visgrūtāk atzīstamā patiesība. Tomēr tikai un vienīgi šī patiesība ļauj mums saprast savus un pasaules ceļus, to kas notiek mūsu un citu cilvēku dzīvēs. Vēl jo vairāk, tas ir tas, ko saka Raksti.

Kad Jēzus aicināja Pāvilu kļūt par viņa apustuli, viņš sacīja Pāvilam, ka viņa darbs būs atvērt cilvēku acis, pavērst tās no tumsas pret gaismu, atbrīvot no sātana varas un vest pie Dieva. Šeit jūs redzat dalījumu: divas puses, vai nu no tumsas, vai no gaismas, vai nu no sātana, vai no Dieva. Šis “vai nu / vai nu” ir atrodams viscaur Rakstos. Nav trešās iespējas, nav vidusceļa, nav neitralitātes. Tas ir nepielūdzams karš, sātans pret Dievu, un kaujas lauks ir cilvēka sirds - jūsu sirdis un mana sirds. Ienaidnieks ir tāda veida būtne, kādu mēs nevaram saprast. Kas ir kritušais eņģelis? Kas ir sātans? Mēs ļoti maz zinām par to, kas viņš ir, bet mēs zinām daudz vairāk par to, ko viņš dara. Sātans un viņa komanda, izmesti no debesīm, nolēma apgāzt, izjaukt Dieva darbus. Kad Dievs radīja cilvēkus, kuru sirdīs valdīja viņa mīlestība, sātans meklēja ceļus kā gāzt Dievu no viņa troņa un pievīla mūs, liekot domāt, ka mēs varētu paši pacelties šajā tronī un būt paši sava likteņa kungi un noteicēji. Šādi maldināti, mēs nonācām sātana varā. Sātans kļuva par to, ko Raksti sauc par “šīs pasaules dievu” (2. Korintiešiem 4: 4). Un viss, ko mēs paši varētu darīt ir - palikt mūžīgi pazuduši, nošķirti no Dieva un tādējādi miruši. Bet žēlsirdīgais Dievs raudzījās uz mūsu nožēlojamo stāvokli, un viņam kļuva mūs žēl. Viņš apsolīja sūtīt kādu, kurš iznīcinās sātana kundzību pār mums. Viņš apsolīja kādu, kurš cilvēku sirdīs atjaunos Dieva mīlestības valdīšanu, tas ir, nodibinās Dieva valstību. Šīs dienas evaņģēlija teksts pasludina šā Dieva apsolījuma piepildīšanos. Jēzus no Nācaretes ir izdzinis velnu un mūsu sirdīs atjaunojis Dieva valdīšanu, Dieva valstību. “Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva Garu, tad Dieva valstība ir atnākusi pie jums ”(Mateja 12:28). Kristus nāca, lai gāztu sātanu no cilvēka sirds troņa.

Par pirmo vitāli svarīgo cīņu, mēs dzirdējām pirms divām nedēļām – tas bija četrdesmit dienu ilgs konflikts starp Jēzu un sātanu un trīs izšķiroši velna uzbrukumi, kas tika atsisti. Par izšķirošo šā kara cīņu dzirdēsim pēc trim nedēļām – Lielajā piektdienā. Šā iemesla dēļ mēs saucam to par Lielo un citi par Labo piektdienu. Pēdējā kara diena, jaunas dzīves sākums var iestāties jebkurā brīdī, bet šis karš sastāv ne tikai no lieliem uzbrukumiem, bet arī ikdienas cīņām, nedaudz teritorijas pazaudējot un nedaudz iegūstot. Visu savu mūžu Kristum bija tiešas sadursmes ar velnu, par vienu no tām tiek runāts šīsdienas evaņģēlijā. Jūdi labi saprata, ka lietas, ko Jēzus darīja, varēja darīt tikai Dievs vai velns. Viņi šajā jautājumā bija tuvāk patiesībai nekā tie, kuri noliedz visu, kas Bībelē rakstīts par velnu, un padara Jēzu par mīļu un jauku cilvēku, kurš deva mums dzīves likumus, kuri arī mūs padarīs mīļus un jaukus. Nē, tas bija vai nu Dieva, vai sātana pirksts. Jūdi atteicās atzīt Dievu šajā vīrā no Nācaretes, tāpēc vienīgā iespējamība palika tā, ka viņš bija vai viņā bija velns. Jūdi Jēzus darbu attiecināja uz kādu konkrētu dēmonu, kuru sauca par Belcebulu.

Pēc populārajiem tautas uzskatiem, bija daudz un dažādu velnu. Tie bija mežonīgu spekulāciju un slimīgas apsēstības produkti. Jēzus atmet, noraida visu šo ideju pasauli, kuras produkts bija Belcebuls, un šo vārdu lieto tikai kā citātu. Jēzus virza visu šo jautājumu tuvāk lietas būtībai un runā par sātanu kā par ienaidnieku. Dēmoni vai velni ir tikai sātana armija. Jaunā Derība māca, ka velni ir personīgas būtnes ar noteiktu darbību un noteiktu mērķi. Tie dažreiz izraisa slimības, kaut arī mēs nevaram sacīt par katru slimību, ka tā ir no velna. Jēzus pārmet mācekļiem domu, ka cilvēka iedzimto aklumu izraisījis kāds viņa vai viņa vecāku konkrēts grēks. Dažreiz Dievs pieļauj slimības pašu cilvēku labā. Dažreiz tās ir Dieva sods. Dēmoniem piemīt arī pārdabiskas zināšanas par Kristu un viņa misiju. Galvenokārt, tumsas spēki kropļo un posta cilvēka dzīvi pretēji tam, kādu to iecerējis Radītājs. Velns var iegūt tādu varu pār kādu, ka tad, kad šis cilvēks runā, tiek teikts, ka runā pats velns. Visa tā mērķis ir sagraut Dieva radīto būtni, padarīt to par vraku, pretēju tai laimei un cildenajiem sasniegumiem, kam Dievs bija cilvēku radījis. Tas var notikt arī ar pašiem labākajiem no mums. Sātans iegāja un guva varu pār vienu no divpadsmit Jēzus apustuļiem. Par Jūdasu tiek sacīts: “Sātans iegāja viņā” (Jāņa 13:27). Jēzus sacīja: "Vai es neesmu izvēlējies divpadsmit, un viens no jums ir velns?" (Jāņa 6:70). Kad Pēteris sacīja Jēzum, ka viņam nevajadzētu doties uz Jeruzalemi, lai ciestu, Kristus viņu nosauca par sātanu. Mums vairākkārtīgi tiek stāstīts par sātana nenogurstošajiem un nemitīgajiem uzbrukumiem baznīcai. Mēs tiekam brīdināti piesargāties no viņa. “Esiet prātīgi, esiet modri; jo jūsu pretinieks velns kā rēcošs lauva staigā apkārt, meklējot, kuru viņš varētu apēst. ” (1. Pētera 5: 8).

Ja mēs vēlamies būt kopā ar Kristu, mēs, protams, tiksim pakļauti velna uzbrukumiem. Kristus un baznīcas dibināšanas laikā velns, redzēdams, ka viņa valstība ir apdraudēta, bija īpaši agresīvs. Šādus tiešus un frontālus uzbrukumus mūsdienās varbūt neredzam, taču tas noteikti nenozīmē, ka sātans ir atteicies no cīņas. Šķiet, ka velns ir mainījis savu stratēģiju un tagad ir daudz bīstamāks, ņemot vērā viņa pašreizējo izveicību un izlikšanos, ka viņa nemaz nav. Bet, ja esam modri, mēs pamanīsim viņa viltīgos centienus. Vienkārši mēģiniet atteikties no kāda slikta ieraduma vai mēģiniet būt laipns pret kādu, kas jums īpaši nepatīk. Jūs tūdaļ piedzīvosiet velnišķīgās grūtības un neparasti daudz iemeslu, kas pārpludinās jūsu prātu, lai pārliecinātu, ka nevajag uztraukties par tik sarežģītām un nogurdinošām lietām. Vai arī padomājiet, piemēram, par pavisam vienkāršu priekšlikumu – neaiziet šo svētdien uz baznīcu. Jūs tūdaļ atradīsiet neskaitāmus iemeslus, lai paliktu mājās vai darītu ko citu. Tas pats notiek lūgšanās. Jūs tūdaļ piedzīvojat, cik ir ārkārtīgi grūti jums ir koncentrēties un visu savu prātu vērst tikai uz savu Kungu. Lasot laikrakstu, jums nav šādu grūtību koncentrēties. Tātad dažos pašos vienkāršākajos kristīgās dzīves centienos ir atrodami pierādījumi ārkārtējam spēkam, kas jūs kavē. Šis ļaunuma spēks vēl vairāk atklājas mūsu neglītajos grēkos. Padomājiet par tiem brīžiem, kad jūs pēkšņi pilnīgi zaudējāt savaldīšanos. Jūs teicāt un izdarījāt lietas, kuras pat domās jūs nevēlaties pieļaut, ka esat spējīgs ko tādu darīt vai pateikt. Velns jums šajos brīžos sniedza īpašu palīdzību. Katrā šādā gadījumā varam redzēt sātana centienus nostumt Kristu no mūsu sirds troņa. Jo nopietnāk mēs vēlēsimies, lai mūsu dzīvē valda Kristus mīlestība, jo vairāk izjutīsim velna pretestību. Viņa mērķis ir iznīcināt Dieva mērķus un sagraut Dieva dēlus un meitas. Tāpēc ir tā, ka paši lielākie svētie ir zinājuši vairāk par velnu nekā visbezdievīgākie ļaudis. Velns daudz netraucē bezdievim. Viņš ir droši noglabāts viņa somā. Savus īpašos uzbrukumus velns vērš pret Dieva bērniem. Jo vairāk mēs tiecamies pēc Kristus, jo vairāk piedzīvojam sātana uzbrukumus. Jo labāk mēs to darīsim, jo grūtāk mums kļūs. Bet mūsu žēlīgais Dievs neļaus mums pārstāt augt. Viņš vēlas, lai mēs būtu kā Kristus; tāpēc mums ir jāiet to pašu kārdināšanas ceļu. Tāda ir mūsu pārliecība: ka Kristus ir ieminis šo taku mūsu priekšā. Viņš ir paveicis ceļu un parādījis uzvaru. Ja turamies pie viņa, arī mums būs daļa pie viņa uzvaras. Viņā mēs esam drošībā. Izšķirošo uzvaru Kristus jau ir izcīnījis Golgātā. Tur velns bija sagrupējis visus savus spēkus un tika sakauts. Šī uzvara attiecas arī uz mums, bet mūsu Debesu Tēvs joprojām pieļauj mūsu kārdināšanu, lai varētu mūs pārbaudīt un stiprināt, un mēs arvien ciešāk pieķertos Kristum. Turoties pie Kristus un viņa uzvaras, mēs varam atsist velna uzbrukumus. Kad viņš mēģina padarīt mūs par savējiem un grūž mūs izmisumā, jo mēs daudz grēkojam, tad varam drosmīgi saukt velnu par meli, kas viņš arī ir. Nē, sātan, es neesmu tavs! Kristus ir miris par mani, un es esmu apžēlots un mani grēki ir piedoti. Kristus ir tevi uzvarējis un kopā ar viņu tevi uzvarēšu arī es. Tātad, kad ticība ir stipra, mēs varam smieties velnam tieši sejā ar lielu drosmi. Viņš nespēj izturēt tādu nicinājumu. Tad velnam jāatstājas no mums, jo mūsu Kungs Jēzus sēž uz sava troņa mūsu sirdīs. Tad Dieva valstība ir pie mums. Kad velns uzmācas, ņemiet rokās katehismu, lasiet psalmus un evaņģēliju, slavējiet Dievu, un ļaunie spēki bēgs no jums. Atcerieties, ka jūsu sirds nekad nevar būt tukša – tajā būs vai nu velns vai Dievs. Ja Dievs valdīs jūsu sirdīs, jūs piedzīvosiet velna naidu un uzbrukumus, bet arī tik daudz prieka un svētības, ka slavēsiet Dievu un pateiksieties Kristum – visu viņš ir labi darījis. Āmen.