Svētdiena pēc Kristus dzimšanas svētkiem



Tā saka Kungs Dievs: Apklustiet Manā priekšā, jūras salas, tautas, atjaunojiet spēkus! Tad nāciet un runājiet, sanāksim visi kopā uz tiesu! .. Redzēja salas un bijās, trīcēja zemes malas, tie tuvojās, pienāca klāt- viens otram līdzēja, viens otram sacīja: esi stiprs! .. Nāciet ar savu lietu tiesā, saka Kungs, šurp jūsu prasību! Lai tie nāk un Man saka, kas notiks! Stāstiet mums, kas bijis iepriekš.., un lai zinātu, kas notiks turpmāk, - lai mēs zinām, ka jūs esat dievi, dariet taču labu vai ļaunu, lai visi trūkstamies un drebam! .. Taču neviens to nedarīja, neviens tos nav dzirdējis runājam! Kad lūkojos apkārt, tur nav neviena; kad jautāju, neviens man neatbild. Redzi, tie visi ir niecība, tukšība ir viņu darbi, viņu elki vien tukšs vējš… Visas tautas nu sapulcētas, ļaudis kopā sanākuši, kurš no tiem var pastāstīt, kas bijis iepriekš, lai tie dod savas liecības un būs attaisnoti. .. Akla (Mana) tauta, kaut tiem acis, un kurli, kaut tiem ausis, - lai nāk! “Jūs Mani liecinieki,” saka Kungs, “tādēļ atzīstiet un uzticieties Man, apjēdziet, ka Es tas esmu, pirms Manis neviena Dieva nav bijis un nebūs arī! Es, Es esmu tas Kungs, nav cita glābēja bez Manis! Es pasludināju un Es izglābu. (Jes. 41:1, 5, 21-23; 43: 8-11)

Šogad pāvests apmeklēja arābu pilsētu Abudabi. Uzrunājot musulmaņus, Romas bīskaps aicināja uz brālību, sapratni, reliģisko iecietību un savā sajūsmā aizrāvās pat tiktāl, ka apgalvoja, ka visas reliģijas esot Dieva gribētas. Šādi tikpat naivi, cik bezdievīgi uzskati mūsdienās ir populāri. Kā īsts populists pāvests izpatīk ļaužu iedomām un runā to, kas cilvēkiem patīk. - Jā, esot jāmācās no vēstures, cīņām, kariem un strīdiem, jāapvieno visas reliģijas un visu pasauli. Taču nebūsim naivi un lētticīgi! Nepievilsimies šīs pasaules viltus spēlēs! Saldas runas gan izklausās skaisti, bet tām ir maz saistības ar realitāti. Doma, ka visi cilvēki sadosies rokās un atrisinās sasāpējušās pasaules problēmas, šķiet pievilcīga, bet tā neņem vērā elkdievības milzīgo varu pār cilvēku sirdīm un prātiem. Tieši tas ir dziļākais konflikts, kas stiepjas cauri visai cilvēces vēsturei. Vēsture liecina, ka cilvēkus visos līmeņos ir nemitīgi plosījusi elkdievības vara, katram pašam sevi vēloties padarīt par “mazu dievu”. Šo mazo dievu egoisms nemitīgi saduras savā starpā, radot konfliktus, nemieru un karus.

Šo dziļāko cilvēces pretrunu nevar atrisināt ar virspusējiem lozungiem un patētiskām runām. Saldie vārdi vienmēr atsitas pret cietām sirdīm. Un ne tikai – ir labi zināms, ar ko ir beigušās cilvēku pasludinātas miera un labklājības utopijas. Mīlīgo vārdu un jūsmīgo ideju paudēji beigu beigās paši ir izrādījušies asinskāri plēsoņas. Tieši maskējoties ar miera lozungiem tie ir uzsākuši savas varas cīņas, kas vēlāk pārvērtās neapvaldītā, neprātīgā agresijā pret visiem. Vēsture liecina, ka salkanie oratori ir bijuši avju drēbēs tērpti vilki.

Elkdievības vara? – pavīpsnās mūsdienu skeptiķis. - Tas taču attiecas tikai uz primitīvo pagātni, kur dievi karoja savā starpā. Viņu tēli un skulptūras jau sen vairs netiek pielūgti un tiem nav varas pār racionāli domājošu mūsdienu cilvēku! Taču būsim piesardzīgi! Tas, ka mūsdienās elkdievībai ir citi tēli jeb simboli, nemaina elkdievības būtību. Veiksmes, varas, slavas, naudas un baudas elki, kas valdzināja ļaužu prātus senos laikos, dara to vēl joprojām un ne mazākā mērā. Lielāki un mazāki titāni lauž šķēpus, kam vairāk piederēs, kas iespaidīgāk valdīs, kuru cels debesīs un godinās kā dievību! Tā ir grēcīgi mežonīga cīņa “mazo dievu” starpā. Tā turpināsies, kamēr vien pastāvēs šī pasaule. Šajā sakarībā neskatīsimies nosodoši tikai uz citiem, bet arī paši uz sevi, jo mūs visus kārdina viens un tas pats ļaunais gars, un dara to sistemātiski un nepārtraukti. Tāpēc šodien uzmanīgi ieklausīsimies pravieša Jesajas aprakstītajā lielajā tiesas procesā, kā Dievs tajā spriež savu tiesu.

Tas ir tiesas process starp Dievu to Kungu un elku dieviem, starp Dieva tautu un pagāniem. Cīņu, karu, konfliktu jūklis kritušajā pasaulē ir nebeidzams, tāpēc Dieva iesaiste tajā ir pārsteidzoša, bet tai izrādās ir izšķirošais svars. Patiesi Dievs ir vienīgais, kurš reāli spēj pārraut dažādos grēka samezglojumus un vienīgais, kurš to dara pēc būtības. Tāpēc Tas Kungs caur pravieti uzrunā visu zemes dievu panteonu. Viņš uzaicina visus uz tiesu. Kaut viņa priekšā visi pārējie ir kā puteklis, kā piliens pie spaiņa malas, viņš aicina tos visus uz nopietnu sarunu, uz tiesas procesu.

Dieva tiesas process, ko apraksta pravietis Jesaja, ir sava veida globāls “apvienoto nāciju” pasākums. Dievs Kungs uzaicina visas tautas līdz ar viņu reliģijām un elkiem: Nāciet uz tiesu, runāsim, spriedīsim, iztiesāsim, nāciet ar saviem argumentiem, liecībām. Lai redz, kam ticēt un kam nē; kam uzticēties un kas melš tikai niekus! Būsim objektīvi! Nesiet Man argumentus, pierādījumus un pamatojumus no pagātnes, tagadnes, nākotnes. Celiet priekšā liecības: Kas notika, kad impērijas cēlās un krita, tapa un bruka - vai jūsu dievi to visu paredzēja? Vai jūsu elki un orākuli spēj pateikt, kas pasaulē notiek šobrīd? Vai jūsu dievi zina pravietot nākotni, kas būs un notiks? - lai varu sacīt, jā, viņu vārdiem ir svars.

Babilonija ir spilgts piemērs, kas raksturo seno civilizāciju centrus. Viņu lielākā dievība bija Marduks, kuru Jesaja sauc citā vārdā par Bēlu, un Marduka dēls bija Nebo. Kā lieliem zvaigžņu pētītājiem babiloniešiem Bēls ir astroloģiskas gudrības, debess ķermeņu un rakstības dievs, kurš raksta uz plāksnēm cilvēku likteņus. Tātad tās bija pretenzijas uz spēju paredzēt nākotni. Tādēļ seko Dieva jautājums: vai tas ir paredzējis to, kas noticis pagātnē, un vai viņš spēj pateikt, kas notiks nākotnē? Gada galvenie svētki babiloniešiem bija jaunais gads, kur iespaidīgā festivālā, krāšņās ceremonijās Bēla un Nebo tēlus nēsāja apkārt, metās zemē to priekšā, pielūdza un izlūdzās no tiem laimīgu jauno gadu, veiksmi, varu, naudu, spēku, lūdzot, lai tie uzraksta labu likteni, labu nākotni jaunā gadā.

Kungs aicina uz tiesu šīs tautas un to elkdievus. Dievs ironiski viņiem vaicā: Vai ir kāds Man līdzīgs? Esmu gatavs uzklausīt jūs un jūsu dievus, varbūt Mani pārliecināsit? Varbūt Man ir kāds konkurents? Varbūt Man jārēķinās ar citiem, kas tikpat augsti, vareni un spējīgi ko īstenot? Asprātīgs ir tiesas procesa apraksts. Sākumā tas attēlots kā mutulis, tautu troksnis un drūzma, kur visi sapulcināti tiesas zālē, bubina un murmina, līdz atskan Dieva balss: “Klusu, kuš, mierā, jābeidz murmulēt un jāsāk runāt sakarīgi!” Apklustiet un klausieties zemes, jūras un salas, - šī uzruna, protams, jāsaprot kā adresēta visai pasaulei, visiem zemes iemītniekiem: “Klusu, jo Tas Kungs runā, kārtību tiesas zālē, lai dzirdam liecības un argumentus!”

Un tad tiek rādīts, kā šie pagānu liecinieki nāk un stumdās, iedrošina un stutē viens otru un rosina uz apņēmību: saņemies, esi stiprs, gan tev izdosies, tu to vari, tev izdosies! Taču rokas trīc un kājas dreb, acīs ir panika, jo šeit netiks cauri ar parasto muldēšanu un jāceļ priekšā ir kas īsts! Dievs prasa, vai jūsu elki jebko ir pravietojuši un īstenojuši? Taču visi viņu pareģi, astrologi un orākuli klusē. Atbilde neseko. Viņu dievi izrādās mēmi. Tos mudina: sakiet taču kaut ko, parādiet kādas dzīvības pazīmes, dariet jelko labu vai ļaunu, lai iztrūkstamies, drebam šo dievību priekšā! - Tomēr nekā, viņi izrādās tukšs nekas, ne dzīvības pazīmju, vien tukšs vējš.. Pagānu dievi izrādās tikai ļaužu ilgu un cerību tēli, kas projicēti tumšajās nakts debesīs.

Ar šo aprakstu pravietis spilgti parāda, ka šāda elkudievu godāšana un pielūgšana Dievam ir ne tikai dziļi aizskaroša, zaimojoša, bet arī absurda no prastas loģikas viedokļa, pat idiotiska! Jesaja rāda: ka elki taču ir pašu cilvēku domu un roku darinājumi. Tur nav nekā pārdabiska! Paši zināt, kā top šie tēli: Amatnieks nocērt koku, ar vienu pusi tas iekurina uguni, sildās, sagatavo ēdienu, bet no otras kokgabala puses tas izgatavo elku tēlu, metas tā priekšā gar zemi un to pielūdz. Un pašam nākas arī savu elku stutēt, lai tas neapgāžas. Un tad šie nožēlojamie vēl cer, lūdz, tic un paļaujas, ka šis elks tiem palīdzēs!

Tad Dievs piesauc Savu liecinieku. Tas ir tikpat ironisks skats. Ir jānāk liecināt viņa tautai, šai panīkušai, postītai, skrandainai tautai, kura taču kritusi kaunā un apsmieklā citu tautu starpā. Tā nav ne stipra, ne ievērojama, bet ārēji sīka un nožēlojama. Un Dievs saka: Tu būsi Mans liecinieks! Vēl kuriozāku šo ainu padara fakts, ka tiek sacīts: Mans liecinieks ir akls un kurls. Vai esat redzējuši kurlu, aklu liecinieku? Kāds labums no tāda? Vai to Dievs liks pretī šīs pasaules reliģiskam pompam, godībai, varenībai? Jā. Tautai, kas bijusi kurla pret Dieva vārdiem un akla pret Dieva darbiem, nākas atzīt: viss, ko Dievs pravietojis, ir piepildījies; viss, ko Dievs teicis, ir noticis; Viņš patiesi ir vēstures Kungs un Pavēlnieks!

Tad atmosfēra tiesas zālē strauji izmainās. Kņada norimst. Murdoņa apklust. Šī liecība ne tikai apklusina tautu troksni, bet pārvērš arī pašus nabaga lieciniekus! Tie atgūst jaunu sparu, spēku, drosmi un pārliecību. Dieva vārdi viņus pašus stiprina tādā mērā, ka atver tiem acis un ausis, paceļ viņu garu un dod ticības spēku ar drošību skatīties nākotnē. Šis tiesas process pārliecina pašu Dieva tautu, ka cauri visam Dievs ir vienīgais uzticamais; ja viņš ko sola, tad arī izpilda; un viņiem ir doti brīnišķīgi nākotnes apsolījumi!

Tikpat uzjautrinošs ir arī tiesas procesa nobeigums. Dziļi ironiski Kungs jautā: Vai esmu ko aizmirsis, ko pārpratis vai palaidis garām? Vai kāda liecība palikusi neuzklausīta? Vai kādam ir kādi attaisnojumi, ko celt tiesai priekšā? Kungs raugās visapkārt, bet atbilde neseko. Neviena oponenta vairs nav, tiesas zālē valda kapa klusums; visi mēmie elki joprojām ir mēmi un tagad apgāzti guļ uz mutes. Dievs raugās apkārt un jautā: kur visi palikuši?! Tik kuriozs ir šī procesa atrisinājums.

Vēl kāda epizode veltīta babiloniešu “varenajam” elkam Bēlam-Mardukam. Pravietis tēlo Bēla krāšņo reliģisko procesiju, bet pavisam groteski. Viņš rāda, kā tie nes, staipa, stutē šo Bēla-Marduka elka statuju, kas gaužām smaga! Tā uzkrauta nabaga lopiem, bet arī tie no smaguma sāk grīļoties, streipuļot, krist.

Kas var panest šo elkdievības smagumu?! Elki ir jums uz kakla, jūs gremdē un zem to smaguma jums jāsabrūk.. Beidziet tos nest un staipīt sev apkārt! Un ar brīnišķīgu vārdu spēli Jesaja apgriež šo bildi otrādi. Jūsu Dievs Tas Kungs gan nav jānes un jāstutē, bet Viņš pats jūs nes - vienmēr ir nesis, tagad nes un turpinās jūs nest! Kas gan būs tik dumjš, ka turpinās nest elkdievības nastu?!

Un vai tas neattiecas arī uz mums? Kā Pāvils raksta, vecā Ādama dēļ mūsos, mūs vilktin velk pie mēmajiem elkiem.. Mūsu sirds ir elku fabrika, kas arvien producē aplamas cerības. Mums arvien uzrodas jauni cerības un paļāvības objekti, kas stājas patiesā Dieva vietā. Mūsu sirds arvien cer, mīl, bijā ko citu, nevis dzīvo Dievu. Tie ir mēmie elki mūsu dzīvē un to ir daudz.

Tāpēc mums grēksūdzē arvien sevi jāpārbauda pirmā baušļa gaismā. Dievs agri vai vēlu šos elkus apgāž. Labāk, ka tas notiek agri un posts mūsu dzīvē top mazāks. Tā Dievs Savu tiesu turpinās spriest pār mūsu un šīs pasaules elkiem. Bet ja no tiem atgriežamies un pievēršamies Viņam, tad tā būs mums vislabākā palīdzība, labākais miera process, labākais samierinājums, kādu vien šai dzīvē un pasaulē varam gūt. Tas mūs arī paglābs no šīs pasaules “dievu” bezjēdzīgajām cīņām un konfliktiem.

Un atcerieties, kas notika ar Dieva tautu šai procesā? -Tā tika stiprināta un atjaunota. Tā ieradās akla, bet aizgāja redzīga. Tā atnāca kurla, bet aizgāja dzirdīga. Dieva tautai tas bija stiprinošs un mierinošs process, kas deva tai stipru pamatu un paļāvību raudzīties nākotnē ar dievišķu pārliecību. Dieva tautai, lai cik tā bija vārga, nospiesta un panīkusi, šis tiesas process izrādījās tīra žēlastība. Arī tas, ka mūsu elki top apgāzti, ir tīra žēlastība, jo tā mūsu sirdis top atgrieztas pie patiesā, dzīvā Dieva.

To mums apliecina visi Svētie Raksti, bet jo īpaši Jaunā Derība. Spriedums, ko Dievs spriež pār Saviem ļaudīm, ir tīra žēlastība un apžēlošana. To dzirdējām Jēzus vārdos: Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli. Kas atzīst savu aklumu un savu grēcīgumu, tiem ar savu piedošanu viņš atver acis un atjauno garīgu redzi. Bet kas neatzīst un paliek pie saviem grēkiem un elkiem, to acis paliek aklas un sirdis cietas, un tiem nekas nespēj palīdzēt.

Taču mēs savā grēknožēlā, kristībā un ticībā stāvam zem Dieva žēlastības sprieduma. Arī Jesaja brīnišķīgi to pasludina: Es - Es esmu Tas, kurš izdzēš Tavus noziegumus pats Sevis dēļ un nepieminu vairs Tavus grēkus. Kā mākoni Es izgaisinu tavus noziegumus un kā dūmaku Tavus grēkus, atgriezies pie Manis, jo Es Tevi esmu izpircis. Un saviem aklajiem lieciniekiem viņš sola: Aklos Es vedīšu pa ceļiem, ko tie nepazīst, pa takām, ko tie nezina, Es viņus vadīšu, tumsu to priekšā vērtīšu gaismā!”

Un tā tas notiek arī šodien mūsu vidū. Tas notiek ar mums Absolūcijā, Evaņģēlija uzklausīšanā, Vakarēdienā - tur visur mēs dzirdam Dieva žēlastības un apžēlošanas spriedumu. Visuvareno spriedumu kas nāk no Debesīm. Kur tas pamatots? Tajā, ko pats Dievs ir darījis mūsu labā! Arī par šo brīnumaino darbu runā pravietis Jesaja. Viņš stāsta par Cietēju Kalpu, kas ir stājies dievišķās tiesas priekšā mūsu vietā, kas ir izcietis sodu mūsu vietā un ir devis mums visiem brīvlaišanas vēstuli. Tādā nozīmē pastarā tiesa mums jau ir notikusi. Tā ir notikusi pie Kristus krusta. Pateicoties viņa upurim, mēs esam apžēloti un attaisnoti un mūsu grēki mums ir piedoti. Mēs esam brīvības bērni, un zem šī sprieduma varam dzīvot šodien un katru nākošā gada dienu, katru dienu līdz pat sava mūža galam paliekot viņa mīļie bērni un mantinieki. Āmen.