Svētās Trīsvienības svētkos

Kāds Dieva bagātības un gudrības, un atziņas dziļums! Cik neizprotamas ir viņa tiesas un neizdibināmi ir viņa ceļi! Kas gan ir izzinājis Kunga prātu, kas viņam ir bijis padomdevējs; kas viņam jebkad ko ir devis, ka viņam būtu jāatlīdzina. Jo no viņa un caur viņu, un uz viņu ir viss; viņam ir gods mūžīgi! Āmen! (Rom.11: 33-36)

Šajā pasaulē netrūkst dažādu apgalvojumu par Dievu, piemēram, filozofi cenšas pierādīt loģisku Dieva esamības nepieciešamību; teologi gari un plaši stāsta par Dieva būtību un īpašībām; politiķi piesauc Dieva svētību pār tautu; jūdi, kristieši un musulmani kopīgās konferencēs apgalvo, ka visi pielūdzot Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievu. Savukārt citi lād Dievu, kad pasauli piemeklē kāda krīze vai katastrofa, klaigādami – nu kur tad ir Dievs? Kur viņš skatās? Vai viņš neredz, kā mums klājas? Vai visi šie dažādie apgalvojumi patiesi ir apgalvojumi par vienu un to pašu Dievu, vai arī tas ir tikai viens un tas pats vārds “Dievs”, kuru katrs saprot savādāk? Kā viņi zina to, ko sakās zinām par šo Dievu? Līdzīgas problēmas saistās ar vārdiem, par kuriem nedaudz runājām pagājušajā svētdienā, proti, “mīlestība” un “miers”. Vārds “mīlestība” Bībelē nozīmē sevi upurējošo, mūs glābjošo Kristus pestīšanas darbu. Vārds “mīlestība” Bībelē ir cieši saistīts ar Dievu. Tā nav īpašība, kura var būt un nebūt, bet tā raksturo pašu Dievu, jo Dievs ir mīlestība, kas nekad nepārstājot būt tas, kas viņš ir, žēlsirdīgi, laipni un gādīgi rūpējas par savu radību, kaut arī tā nav viņa mīlestības cienīga un nekādi nav to pelnījusi. Dievs vienkārši ir tāds, kāds viņš ir – labs, žēlsirdīgs, mīlestības, labestības pilns, vienmēr uzticams. Tādējādi mīlestības izpratne Bībelē ir nesaraujami saistīta ar Dievu. Runājot par kristiešiem, kurus Dievs apdāvina ar savu mīlestību, jāsaka, ka mīlestība nav emocijas, pacilājošas jūtas, bet drīzāk uzticīga Dieva likumu un sava pienākuma pildīšana, ticības mērķis. Protams, pasaule ar vārdu “mīlestība” saprot pavisam ko citu. Tādēļ ir jāzina konteksts, kādā vārds tiek lietots, lai saprastu tā nozīmi. Pats vārds vien nav pietiekošs, lai tas varētu tikt pareizi saprasts. Vārds “mīlestība” kristietim acīmredzami nozīmē kaut ko citu nekā ne-kristietim, kurš Bībelē tiek saukts – par patmīlīgu. Bībele arī raksturo to, ko tas nozīmē, proti, šāds cilvēks ir naudaskārs, lielīgs, augstprātīgs, zaimotājs, nepaklausīgs saviem vecākiem, nepateicīgs, nešķīsts, cietsirdīgs, nesamierināms, apmelotājs, nesavaldīgs, mežonīgs, ļauns, nodevīgs, pārgalvīgs, lepnuma apstulbināts, baudas vairāk mīlēdams nekā Dievu (2 Tim. 3: 2-4). Tāda ir “pasaules mīlestība”. Turpretī par mīlestību kristietības izpratnē tiek sacīts: “Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. Mīlestība nekad nebeidzas.” (1Kor.13:4-8) Tas pats attiecas arī uz vārdu "miers" (1.Tes. 5: 3, 2Tes 3: 16). Bībelē miers nāk no augšas, no miera Dieva, miera Ķēniņa, un tas ir atrodams starp tiem, kas ir taisnoti ticībā (Rom. 5: 1), tiem, kas atrodas Kristū (1.Tes. 5:23; Jņ. 3:16). Dievs aicina mūs uz mieru ar sevi (1. Kor. 7:15), kas ir daudz citādāks miers nekā tas, ko ar šo vārdu maldinoši saprot pasaule (Jer. 6:14, 8:11; Jņ. 14:27). Gan mīlestība, gan miers Bībelē ir Gara augļi, Dieva dāvanas (Gal. 5: 22). Tādēļ šo vārdu pareizā nozīme jāmācās, nevis no valdošās apkārtējās kultūras, kurā valda sajukums un neskaidrība, bet gan no Rakstiem, kur Svētais Gars nosaka šo vārdu pareizo izpratni. Tad nu lūk, ar līdzīgām problēmām sastopamies saistībā ar vārda “Dievs” izpratni.

Kad kāds politiķis beidz savu runu ar vārdiem “Dievs svētī Latviju”, vai kad šie vārdi tiek dziedāti mūsu valsts himnā, kas tiek saprasts ar vārdu “Dievs”? Par ko īsti tiek runāts un kas tiek sagaidīts? Piemēram, Vecās Derības laikā gan jūdi, gan pagāni lietoja vārdu “Dievs”, bet saprata ar to kaut ko pavisam citu. Jūdiem vārds Dievs nozīmēja tikai un vienīgi Jahve. Tādēļ desmit baušļi sākas ar ievadvārdiem: “Es Esmu Jahve jūsu Dievs” (2Moz.20:2). Sarunādamies ar grieķu filozofiem Atēnās, Pāvils saka, mēs gan visi pielūdzam Dievu, bet tas ir Dievs, kuru jūs nepazīstat. Patiesais Dievs ir Dievs Radītājs, kas dod mums elpu un visu, un kurš aicina nožēlot grēkus, lai Jēzus vārdā saņemtu grēku piedošanu. Šīs darbības kalpo kā stāstījuma marķieri, lai dogmatiski identificētu patieso Dievu. Dievs, Rakstos, ir viens īstais Israēla Dievs, JHWH, un to sauc par Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Mēs tiekam mācīti lūgt "mūsu Tēvs debesīs", nevis "mūsu Dievs debesīs." Mēs lūdzam mūsu Tēvu caur Dēlu Svētajā Garā. Mēs nekristām Dieva vārdā, bet Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Nav grūti noprast, ka politiķa runas beigās vai valsts himnas dziedāšanā pirms hokeja mača vai boksa cīņas ar vārdu “Dievs” tiek saprasts kaut kas pilnīgi cits, nekā tas, kura vārdā mēs kristām, atlaižam grēkus, sākam savu dievkalpojumu un sekojot Katehisma pamācībai sākam un beidzam katru savas dzīves dienu. Tomēr viss nav tik vienkārši arī kristiešu starpā.

Baznīcas tradīcija mums sniedz divus dažādus domāšanas veidus par Dievu. Ir vieni, kas domā, ka mēs varam sākt ar dabas pasauli, ar dabiskajām zināšanām par Dievu un nonākt pie daļējas, tiesa nepilnīgas, bet tomēr patiesas Dieva izpratnes. Pēc šādu domātāju uzskatiem Svētie Raksti papildina un pilnveido zināšanas, kas iegūtas, saprātīgi novērojot un apsverot dabas pasauli. Sākotnējo dabisko Dieva izpratni papildina Bībele ar mācību par Dieva Trīsvienību. Šī pieeja ir vērojama pie dažiem senās baznīcas un vairākiem ievērojamiem viduslaiku teologiem. Tā ir pieeja, kas šodien daudziem šķiet ļoti pievilcīga un pašsaprotama – sākam ar dabas pasauli, ar prātu un loģiku un tad vēršamies pie Bībeles, lai papildinātu savas zināšanas par Dievu. Otra teologu grupa piekrīt, ka Dievs atklāj savu eksistenci caur dabas pasauli, bet tajā paša laikā viņi norāda, ka šīs zināšanas nekad nav pietiekamas un kas pats sliktākais - vienmēr nenovēršami noved pie elkdievības. Cilvēka grēcīgā daba, mūsu kritušais intelekts, nevar izvairīties no tāda iedomu „Dieva” radīšanas, kas atbild uz mūsu eksistenciālajām bailēm un bažām un atbalsta mūsu labākās tieksmes un augstākos centienus. Tādēļ pat pašas labākās dabiskās zināšanas par Dievu, atstātas pašas savā vaļā, beigu beigās noved pie elkdievības. Tādēļ tā vietā, lai balstītu savas zināšanas par Dievu dabiskajā atklāsmē, ir jānovēršas no tās un to jānožēlo. Šī bija labāko ceturtā gadsimta grieķu teologu, Mārtiņa Lutera un Luterāņu Ticības apliecību nostādne. Tas, ko viņi saka ir, ka cilvēkiem ir raksturīgi domāt par grēku, kā par atsevišķiem ļauniem darbiem, bet patiesībā pats lielākais un pazudinošākais grēks ir cilvēka dabas samaitātība, kuras rezultātā cilvēka augstākās un cēlākās prāta radītās un auklētās domas par Dievu ved pie elkdievības. Atgriešanās no grēka sākas ar šo savu domu un ideju nožēlošanu un patiesā Dieva, kurš mums atklājas savos vārdos Bībelē, atzīšanas. Mēģināšu to paskaidrot ar kādu piemēru, kurš gan kā visas līdzības ir nepilnīgs, tādēļ jāņem vērā tikai galvenā doma, ko šī līdzība mēģina ilustrēt.

Tātad, kādā zemē bija dižens valdnieks un viņam bija brīnišķīga līgava. Bet tad ieradās kāds ļauns vīrs, zemē izcēlās karš un tā tika sadalīta divās naidīgās daļās. Kara juku laikā ķēniņš un viņa līgava tika izšķirti un tagad atradās katrs savā zemē, formāli abi bija ienaidnieki. Valstī, kur bija palikusi ķēniņa līgava, valdīja ļauns valdnieks, kurš darīja ļaunas lietas un šīs valsts iedzīvotāji pagrima, kļuva ļauni, varmācīgi un nežēlīgi. Laiks gāja un ķēniņa līgavas atmiņas pamazām sāka izbalēt. Viņa vairs īsti neatcerējās kāds viņas līgavainis bija bijis un fotogrāfijas arī viņai nebija palikušas. Bet labais un uzticīgais ķēniņš-līgavainis sūtīja savai mīļotajai īpašus ziņnešus ar vēstulēm, kurās viņš stāstīja gan par savu mīlestību, gan cerību uz atkal sastapšanos, gan to kāds viņš pats ir. Nu lūk, nav grūti saprast, ka līgavai, lai atsauktu atmiņā savu līgavaini, lai zinātu kāds viņš ir nav vis jāmeklē sava līgavaiņa līdzība, attēls un vārdu nozīme savas valsts vīriešos, bet gan sava līgavaiņa vēstulēs. Kurš vīrs gan vēlētos, lai viņa līgava atsauc viņu atmiņā, blenžot uz citiem vīriešiem? Tas tiktu saprasts nevis kā kaut kas labs, bet drīzāk tieši pretēji, kā kaut kas ļoti slikts un tas arī vestu pie izkropļotas izpratnes par patieso līgavaini. Tieši tā ir ar mūsu zināšanām par Dievu. Mums jāmācās viņu pazīt nevis blenžot uz citu reliģiju dievībām, nevis vērojot dabas spēkus un norises, nevis meklējot viņu savā sirdī, bet gan tajās vēstulēs, kuras viņš mums ir sūtījis, proti, Bībelē.

Mūsu grūtības saistās arī ar to, kas ir noticis ar cilvēka domāšanu pēdējos pāris gadsimtos. Modernie laiki ne tikai mainīja dažādus jautājumus, bet tika mainīts arī veids, kā jautājumus uzdodam un uz tiem atbildam. Sekojoši, no Dieva visas realitātes centrā, patiesības centrā, esam nonākuši pie cilvēka kā visa centra. Ja Dievam tagad ir vieta cilvēka izpratnē par esamību, tad cilvēks pats būs tas, kurš šo vietu Dievam atvēlēs. Jebkura realitātes veidošana, jebkura patiesības izjūta tagad nāk no paša cilvēka un viņa pārdomām par sevi, nevis no Dieva. Tādēļ tas vienmēr ir subjektīvs un ačgārns viedoklis. Šo divu perspektīvu – dievišķās un cilvēciskās sajaukšana rada privātu garīgumu vai rada tādu teoloģiju, kas ir nejauši konstruēta no patapinātiem tēliem un pagānu garīgajiem impulsiem. Tādēļ mums ir jādomā par moderno pasauli kā par kultūras revolūciju, nevis tikai kā par periodu, ko raksturo saprāts un ievērojami zinātniski atklājumi. Apgaismības laiks mainīja izpratni par to, kas ir cilvēks un kāda ir viņa vieta un nozīme reālajā pasaulē.

Diemžēl mēs visi esam moderno laiku bērni. Protams, tas nenozīmē, ka mēs pieņemam visus moderno laiku kanonus vai visu postmoderno laiku kritiku, bet mēs maldinām sevi, ja domājam, ka mūsu nepārbaudītie pieņēmumi ir tas pats, ko mācīja 4. gs. grieķu baznīcas tēvi un Luters. Pavisam noteikti, tie tādi nav! Tas attiecas gan uz lielāko daļu mācītāju un teologu, gan uz tiem, kas sēž baznīcas solos un viņus klausās. Cilvēki, kas apmeklē baznīcu, nes sevī noteiktu intelektuālo bagāžu. Atšķirība starp to, kas tiek sacīts par Dievu sprediķos un to, kas tiek dziedāts senajās baznīcas dziesmās un lūgts liturģiskajās lūgšanās tikai veicina garīgo apjukumu. Valoda, kas pārāk viegli pakļaujas apkārtējai kultūrai, ātri vien sarauj saiti ar Svētā Gara normatīvo vēstījumu par Dieva trīsvienīgo identitāti, Kristus mieru vai kristīgo mīlestību, un pakļaujas mūsdienu intelektuālajiem un kultūras elkiem. Piemēram, brīvība divdesmit pirmā gadsimta rietumu cilvēkam nozīmē brīvību no morāliem ierobežojumiem, brīvību miesas prātam (Gal. 5: 13); turpretī patiesa brīvība, kā Pāvils mums saka, ir “brīvība Kristū”, lai mēs spētu mīlēt un kalpot savam tuvākajam – uzdevums, kuru Dievs mums katram ir devis mūsu aicinājumā. Mūsu valodai un mūsu mācībai par Dievu un diženajām ticības patiesībām ir jābūt pamatotām Rakstos; mūsu ticības apliecināšanai ir jāapliecina Rakstu mācība tajā vēsturiskajā un kultūras vidē, kurā mēs dzīvojam. Mēs spēsim izvairīties no lielas vilšanās, ja pazīsim apkārtējo ļaužu priekšstatus, domāšanu un nepareizos pieņēmumus un priekšstatus par Dievu, esamību un dzīvi tajā vidē un kultūrā, kurā mēs dzīvojam.

Nozīmīgs jautājums, kas palīdzēs mums vispirms, ir jautājums - kādam nolūkam kalpo dabiskās zināšanas par Dievu? Vai tās palīdz iepazīt Dievu un pareizi runāt par viņu? Otrs jautājums ir - kāda ir saikne starp mūsu ticību un saprātu? Modernie laiki pievēršoties šim jautājumam izkropļoja ticību divos veidos. Vieni ticību ievietoja cilvēka prātā, padarīja par saprāta kategoriju; savukārt citi, vēršoties pret racionālismu ieskrēja otrā grāvī un ievietoja ticību ticībā. Būtībā abi šie grāvji ir vienādi, mēģinājumi saskaņot ticības patiesības ar cilvēka saprātu, jūtām un dzīves pieredzi. Abas alternatīvas ir pieviļošas un apdraud gan Svēto Rakstu sniegto izpratni par Dievu, gan pareizu izpratni par cilvēku.

Cieši saistīts ar jautājumu par to, kā mēs pazīstam Dievu, ir jautājums, kā mēs runājam par Dievu. Kad mēs sakām, ka Dievs ir gudrs un Sokrāts ir gudrs, kā mēs saprotam vārdu “gudrs”? Šajā piemērā mums ir divi atšķirīgi teikuma priekšmeti - Dievs un Sokrāts, bet viens izteicējs - gudrs. Paliekot tikai dabiskās Dieva atziņas jomā ir taisnīgi jautāt, ko cilvēks domā, kad viņš saka, ka Dievs ir gudrs, labs, mīlošs un tā tālāk. Vai nu šie vārdi, kas tiek parasti lietoti gan attiecībā uz Dievu, gan attiecībā uz cilvēku, kaut ko nozīmē, vai arī nenozīmē. Ja tiem nav nozīmes, tad nav jēgas runāt par Dievu. Ja tie kaut ko nozīmē, tad - ko īsti? Vai tie nozīmē vienu un to pašu gan runājot par Dievu, gan cilvēku vai arī tie saprotami, kā analoģija jeb līdzība? Lai gan jautājums ir tehnisks un pagrūts, tomēr ir jārod uz to atbilde, lai mēs varētu zināt, ko mūsu vārdi, kad runājam par Dievu var un nevar pasacīt.

Tā kā Dieva pazīšana nozīmē mūžīgo dzīvošanu, tad Dieva pazīšana ir dzīvības jautājums, pats svarīgākais jautājums mūsu dzīvēs (Jņ.17:3). Lai gan mūsu dzīves ir dažādu praktisku lietu un darīšanu pilnas, saprātīgs cilvēks zina, ka pirmās lietas vienmēr ir pirmās. Mēs nedzīvojam no maizes vien, bet no Dieva vārda vispirms. Mana sirds nodreb katru reizi, kad redzu vai dzirdu, ka kāds no jums domā vai rīkojas citādi, vispār nedomādams. Aiz tā, kas kādam varbūt šķiet nevainīgs un saprātīgs - ērts dzīves izkārtojums, nereti dveš baismā nāves dvaša un savu rīkli plati atpletusi ir pati elle. Es jūs lūdzu, pamudinu un brīdinu – nejokojiet ar to! Dievs neļaujas apsmieties, ko cilvēks sēs, to viņš arī pļaus. Kas sēj miesā, tas sēj uz pazušanu; kas sēj garā, tas sēj uz mūžīgo dzīvošanu. Katra sēkla nes savu augli. To taču nav grūti saprast, vai ne? Esiet gudri! Gudrība šajā gadījumā nozīmē izdomāt domas līdz galam. Diemžēl cilvēkam raksturīgi ir vairīties no tā. Tiklīdz mēs saprotam, ka domas ved mums nepatīkamā virzienā, mēs pārstājam domāt. Mēs nevēlamies zināt, jo saprotam, ka zināšana būs nepatīkama. Piemēram, iepriekš minētie Kristus vārdi, ka Dieva pazīšana ir mūžīgā dzīvība liek mums katram jautāt – vai es pazīstu Dievu? Tas nenozīmē tikai atzīt – Dievs ir, jo to zina pat velns un zināja arī pagānu filozofi, vienīgi pilnīgi muļķi domā, ka Dieva nav. Pazīt Dievu nenozīmē arī tikai formāli atkārtot vārdus un frāžaini runāt par Dievu, bet pazīt viņu personiski, balstoties tajā, ko Dievs mums pats par sevi ir atklājis, un, atklādams sevi, veido ar mums personiskas attiecības. Ja mēs nevaram godīgi pozitīvi atbildēt uz šo jautājumu – jā, es pazīstu Dievu, tad mēs atrodamies lielās briesmās, jo ja Dieva pazīšana nozīmē mūžīgu dzīvošanu, tad Dieva nepazīšana nozīmē mūžīgu nāvi. Pazīt Dievu tātad nozīmē – iegūt visu, nepazīt viņu nozīmē – zaudēt visu, mūžīgo dzīvību ieskaitot. Nevēlēšanās iepazīt Dievu, kurš žēlsirdīgi piedāvā mums savu draudzību, nozīmē dzīvības vietā izvēlēties nāvi. Tādēļ mūsdienās valdošā fanātiskā pasaules mīlestība un apsēstība ar šīs pasaules lietām patiesi ir nāves kultūra. Mēs visi esam Kristībās solījuši mīlēt Svēto Trīsvienību un nemīlēt pasauli un pasaules kārības. Vai mūs var saukt par uzticamiem ļaudīm, kas tur savus solījumus, uz to lai katrs godīgi atbild pats. Turklāt jāatceras, ka tas vienlaicīgi ir jautājums – vai es mīlu dzīvību vai nāvi? Lai žēlsirdīgais un labais Dievs – Tēvs Dēls un Svētais Gars mūs pasargā no vieglprātības un maldiem un uztur īstenā pareizā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu. Āmen.