Piektā svētdiena pēc Kristus atspīdēšanas

Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: "Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. - Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” (Mt. 13: 24-30)

Jēzus pats sniedz apskatāmās līdzības skaidrojumu: Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: "Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls. Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni. Ienaidnieks, kas to sējis, ir velns, un pļaujamais laiks ir pasaules gals, un pļāvēji ir eņģeļi. Tad nu tā, kā nezāli salasa un ugunī sadedzina, tā arī notiks pasaules pastarā galā. Cilvēka Dēls izsūtīs Savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird! (Mt. 13: 37-43)

Kopaina Jēzus līdzībā ir Cilvēka Dēls, kurš dara visu, kas nepieciešams, lai labība nestu labu ražu un tā netiktu pazaudēta. Cilvēka Dēls nav ienaidnieka viltības apstulbināts, bet mierīgi iedrošina savus kalpus, ka beigu beigās viss būs labi. Rudens raža, ko nesabojās nezāles un kas tādējādi būs pasargāta no ienaidnieka viltības tiks iegūta. Jēzus uztur savus ļaudis šajā dzīvē, kamēr viņi gaida mūžīgo dzīvi jaunajā pasaulē. Tādējādi ar šo līdzību Jēzus stiprina savu mācekļu ticību un vairo viņu uzticību savam Glābējam.

Tādēļ katrs kristietis var sacīt: Es uzticos Jēzum un ticu, ka viņš ir mans Pestītājs, es zinu, ka es esmu viena no labajām viņa tīrumā dēstītajām sēklām, es esmu valstības bērns. Katru savas dzīves dienu es redzu, ka man apkārt nav tikai mani ticības brāļi, bet arī daudzi neticīgie. Spriežot tikai pēc ārienes vien, es nevaru vienmēr zināt, kurš no tiem ir ticīgs un kurš neticīgs. Dažreiz es jūtos nomākts, redzot cik daudz man apkārt ir cilvēku, kam nerūp Dievs, ticība, patiesība, cilvēkus, kas vienkārši ir neticīgi. Šādos brīžos šķiet, ka Dievs ir kaut kur tālu un viņš nekontrolē situāciju. Vēl grūtāk kļūst tad, kad šie neticīgie kļūst man naidīgi. Tad man gribas kopā ar dziesminieku saukt: „Kungs, cik ilgi vēl Tu noskatīsies!” (Ps. 35: 17) Tomēr domas par atmaksu vai tūlītēju glābšanu ir nepamatotas. Problēmas, ka es dzīvoju neticīgo vidū, risināšana nav manā ziņā. Jēzus mani iedrošina apgalvojot, ka pļaujas diena nāk. Kad tā diena pienāks, viņš gādās, ka es esmu drošībā, mūžīgā drošībā, bet tie, kuri noraida viņu nokļūs mūžīgā soda vietā. Un tā kā es būšu mūžīgā drošībā sava Debesu Tēva namā, es varēšu viņu godāt un slavēt mūžīgi. Šīs zināšanas, šī drošība par tā Kunga gādību uzturēs mani līdz tai dienai, kad nāks pats Pļaujas Kungs. Tomēr, kamēr dzīvojam šajā pasaulē neticība nebeidz mūs urdīt ar saviem jautājumiem.

Tā kā Dievs atņemot savu uzturošo spēku varētu pilnībā iznīcināt to radības daļu, kas rīkojas ļauni, kādēļ tad viņš to tomēr sargā un uztur, ja jau viņš negrib un neatbalsta grēku?

Atbilde ir vienkārša – Dievs ir labs un liek savai saulei spīdēt pār labiem un ļauniem, šis ir viņa žēlastības laiks. Turklāt Dievs nav mūsu grāmatvedis, kam jāatskaitās par savu rīcību, tādēļ mums nevajadzētu pārāk cieši nodarboties ar neizdibināmu lietu pētniecību, bet ir jāmācās tās lietas, kas palīdz un veicina dievbijību.

Radīšanas stāstā Dievs brīdina, ka ēšana no laba un ļauna atzīšanas koka nesīs nāvi (1. Moz. 2:17). Šie Dieva vārdi skaidri liecina, ka viņš nevēlas uzturēt, bet gan drīzāk vēlas iznīcināt grēcīgo radību. Savukārt 8. psalma 2. pantā Dievs saka savam Dēlam – lūdz man, un es Tev došu tautas par mantojumu. Tādējādi redzams, ka lai gan Dievs nevēlas uzturēt grēcīgo radību, tomēr pēc Dieva Dēla lūguma šis likums tiek mīkstināts. Dieva Dēls patiešām uztur visas lietas ar savu visvareno vārdu un viņā visas lietas ir sasaistītas kopā (Ebr. 1:3; Kol. 1:17), bet viņš ir arī devis grēciniekiem laiku atgriezties un iemantot dzīvību.

Tajos brīžos, kad Dievs iznīcina bezdievīgos, Dievs parāda savu sākotnējā likumā ietverto bardzību, un tā ir briesmīga. Briesmīgi ir krist dzīvā Dieva rokās. Tomēr grēcīgā daba tiek uzturēta Dēla dēļ, nevis tā, ka Dievs to atbalstītu vai apstiprinātu, bet lai no cilvēku cilts varētu tikt sapulcināts Dieva mantojums – viņa baznīca. Dieva žēlsirdība, kas izpaužas tajā apstāklī, ka viņš joprojām uztur bezdievīgos, nav ar prātu aptverama. Dievs uztur mūsu locekļus, spēkus un darbības pat tad, kad ar tām darām tādas lietas, kas visaugstākā mērā aizskar un aizvaino Dievu.

Neraugoties uz šo neaptveramo Dieva laipnību un žēlsirdību, nepateicīgais cilvēks ar savu rīcību uzskatāmi parāda, cik briesmīgs ir grēks. Lai gan Dievs mūs uztur, kaut arī neesam to pelnījuši, grēks mūs turpina iznīcināt, un mēs tomēr turpinām grēkot pret Dieva gribu un tiecamies darīt to, uz ko mudina grēks, kas mūs iznīcina. Šis paradokss ir plaši izplatīts. Viens veids, kā tas tiek saukts psiholoģijā ir Stokholmas sindroms, proti, kad gūsteknis vai cilvēks, kurš cieš no varmācības identificējas ar savu pāridarītāju un aizstāv viņu, vēršoties pret tiem, kuri vēlas viņu atbrīvot. Līdzīgs piemērs ir krievu zinātnieka Pavlova eksperimenti ar suņiem. Psiholoģiski salauzti, tie suņi, kas tika sisti, laizīja sava sitēja roku, bet koda tajā, kas tiem deva ēst. Ļeņins esot izteicies, ka Pavlovs ir izglābis pasaules revolūciju un viņš ieviesa Pavlova atzinumus padomju sadzīvē, kas spieda cilvēku just nemitīgu nedrošību un bailes. Patiešām neaprakstāms ir cilvēka samaitātības posts! Tomēr daudz lielāka par to ir Dieva žēlastība, ar kuru Dievs uztur mūsu rokas un mēli pat tad, kad ar tām cīnāmies pret viņu! Tādējādi mums vajadzētu īpaši atzīt un pārdomāt svētību, kas nāk no Dieva Dēla aizlūgšanas par mums. Tās dēļ Dievs mūs tūdaļ neiznīcina, kad grēkojam, bet lēnprātīgi virza uz atgriešanos. Patiesi baismīgam postam un nelaimēm vajadzētu velties pār cilvēci, jo tā izmanto Dieva laipnību un žēlsirdību, lai grēkotu un vērstos pret pašu Dievu. Ja Dieva dusmas pār mums tiktu izlietas nekavējoties, pasaule un visa daba tiktu iznīcināta vienā mirklī, kā tas notika grēku plūdos. Tomēr Dievs ir žēlsirdīgi atvēlējis mums laiku, lai mēs varētu tikt vadīti pie atgriešanās un ticības. Dieva laipnību gan nevajadzētu izmantot ļaunprātīgi un nevajadzētu domāt, ka tad, ja sirds paliks neatgriezeniski cieta savos grēkos, Dieva dusmas ies secen. Nē, Dievs tās sakrāj dusmības kausā, lai tad, kad viņa pacietības mērs būs pilns, izgāztu tās par neatgriezīgajiem grēciniekiem.

Ir vēl viens iemesls, kāpēc Dievs aiztur savas dusmas. Dievs uztur bezdievīgos un pat velnu, lai viņa dusmības dienā visiem būtu skaidri redzams briesmīgais grēka ļaunums un baismīgās Dieva dusmas pret grēku. Mums nevajadzētu iedrošināt sevi grēkot, redzot ka Dievs nesoda ļaunumu uzreiz, vai pat radīt bezdievīgas teorijas, kas attaisno grēku un ļaunumu, pat cenšoties to piedēvēt pašam Dievam. Kad Ieva pastiepa roku pēc aizliegtā augļa, Dievs uzturēja viņas darbību, bet pavisam noteikti neatbalstīja ļauno rīcību. Dievs neatbalsta ļaunu rīcību, bet tādēļ, ka viņš ir visu cilvēku, arī neticīgo glābējs, Pāvils pamatoti un dievbijīgi saka, ka Dievs uztur, bet neatbalsta ļaunu rīcību (1. Tim. 4:10). Dievs atbalsta un uztur radīšanā iedibināto kārtību, kas ir laba, bet tad, kad novēršamies no viņa un darām ļaunu, tā ir mūsu pašu, nevis Dieva rīcība. Tad mēs darām nevis Dieva, bet velna darbus. Diemžēl cilvēka samaitātība ir tik liela, ka labo tas piedēvē sev, bet slikto Dievam. Kristiešiem jāmācas pretējais – jāatzīst savs grēks un jāslavē Dievu par visu labo, visvairāk par to, ka viņš piedod grēkus un dāvina mūžīgo dzīvošanu. Pārsteidzošais Dieva darbā ir tas, ka viņš pat sliktas lietas, arī ciešanas spēj izmantot saviem mērķiem un panākt labu.

Pāvils to paskaidro šādi: „Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību.” (2kor 4:17) Šie Pāvila vārdi maina visu. Bez tiem mēs sliecamies padarīt ciešanas par rūgtuma iemeslu un padoties izmisumam. Kad uzklausām Dieva vārdu un satveram to no visa spēka, mēs saņemam tikai labu par visām mūsu asarām. Mēs iemācāmies vairāk par Dievu un viņa mīlestības noslēpumu, kad esam neziņā, kad viņa vārds ir vienīgā gaisma, nekā mēs jelkad spētu iemācīties pasaulīgā dienas gaismā. Ciešanu ugunī šķīstīta ticība ir labāka nekā zelts. Sāpes brīdina mūs. Tās skaļi saka, ka vēl neesam mājās. Smeldze neļauj mums būt apmierinātiem ar šo pasauli. Mēs vairs neesam paradīzes dārzā, bet svešumā. Mēs esam slimi un nebūsim īsti veseli, kamēr nebūsim spēruši kāju debesīs. Patiesi, ciešanas uztur mūs nomodā un liek ilgoties pēc vienīgajām lietām, kas sniegs mums gandarījumu, pēc vienīgās personas, pēc vienīgās vietas, kur atradīsim mieru. Pirms tiekam pie tā, mēs nemitīgi iekšēji nopūšamies: „Abbā”, „Ak, Tēvs”, “Mīļais Tētiņ”. Mēs ilgojamies atkal būt viņa apskāvienos.

Labāk saprast ciešanu lomu cilvēka dzīvē ļauj kāds vienkāršs dzīves piemērs. Padomājiet, cik cieši gala līniju šķērsojoša skrējēja iepriecinājums ir saistīts ar sāpēm, pat agoniju, ko viņš izcieta skriedams. Prieks rodas nevis par spīti sāpēm, bet pateicoties tām. Nesaraujamā saikne starp sāpēm un prieku ir lielā mērā ierakstīta brīnišķīgajā debesu esamības faktā. Jaunā Dieva pasaule ir tik milzīga un tāda veida dāvana, kas iesniedzas pagātnē un kompensē pat katru sīkāko lietu, ko izcietām. Mēs to visu dēvēsim par prieku, stāvot debesīs un saucot: „Dievs visas lietas ir labi darījis.” Tagadējās sāpes ir daļa no nākotnes prieka. Kādā, vietā Jēzus to salīdzina ar dzemdību sāpēm, kas tūdaļ aizmirstas prieka dēļ par jauno dzīvību, kas nākusi pasaulē.

Saskaroties ar apkārtējo ļaunumu, kas liek ciest, mēs varam iemācīties jautāt: „Kāda ir mana atbilde?” Kad ciešanas uzdod jautājumu: „Vai Dievs arī tagad ir tā vērts, lai es viņam ticētu?” - visas debesis gaida manu atbildi. Es saku „jā”. Kad es saskaros ar savu niecīgo šīs pasaules sāpju daļu, es saku līdz ar Kristu: „Vai tad Man nedzert to biķeri, ko Mans Tēvs Man ir nolicis?” (Jņ. 18:11) „Dzert savu kausu” nozīmē vairāk, nekā tikai negribīgi pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Tas nozīmē uztvert draudzīgi un labprātīgi pieņemt dzīves realitāti – visā pilnībā – tāpēc, ka tā ir no mūsu Tēva, kurš mīl mūs. „Tukšot savu sāpju kausu” nozīmē meklēt īpašo iespēju iepazīt Dievu, būt viņa atspulgam un būt par svētību citiem mums dotajās dzīvēs. Nevis citādās, nevis labākās, ko ar progresa ideju apmātais cilvēks veltīgi gaida, bet tagad, mūsu dzīvēs, tagad, ikdienā, katru dienu. Ar laiku mēs iemācamies saprast spēku, kas ir atrodams nespēkā. Un ne tikai samierināmies ar to, bet esmu arī tikpat pateicīgi par ļauno kā par labo. Mēs zinām, ka ne visi ceļi ved pie Dieva. Šis ceļš, krusta ceļš ved ... un es gribu, lai tā ir mana dzīve. Mēģināšu to paskaidrot ar kādu piemēru.

Reiz kāds ārsts palūdza kādam tēvam paturēt no mugurpuses viņa mazo dēlu, lai viņš ar asu instrumentu varētu izkasīt viņa inficēto ausi. Katru reizi, kad ārsts ķērās pie lietas, bērns sāpēs uzsprāga. Tēvs ar dēlu atradās spoguļa priekšā, tādēļ viņi varēja redzēt viens otra seju. Tēvs redzēja sava dēla acis. Tās kliedza: „Kā tu vari man to nodarīt? Kā tu vari mani turēt, kad man tik ļoti sāp?” Tēvam nebija vārdu, lai izteiktu, cik ļoti viņš mīlēja savu dēlu, ne vārdu, lai izskaidrotu sāpju nepieciešamību tā, lai mazais zēns būtu ar to apmierināts. Viņam nekādi nevarēja likt to saprast. Viņa tēvs varēja viņu tikai turēt. Viņš tikai varēja ļaut savai sirdij lūst, ļaujot skumjām viņa acīs būt atbildei: „Es tevi mīlu, pacieties.”

Redziet, ir lietas, kuras mēs neesam spējīgi saprast, un mūsu prasība pēc izskaidrojuma neko nevērstu par labu. Tik, cik ir iespējams, mums jau ir pateikts: Kristus krusts ir mīlestības pilna Tēva sirds. Apsolījumi, kas nāk no viņa sirds, ir mūsu turēšana bēdu un ciešanu brīžos. Ar tiem Dievs tur mūs kā gādīgs tēvs tur savu dēlu ārsta kabinetā. Viņš zina, ka mēs kliegsim no sāpēm un nespēsim saprast nekādus paskaidrojumus, bet viņš tomēr turēs mūs stingri jo stingri, lai mēs reiz sasniegtu apsolīto godību, lai mēs reiz kļūtu pilnīgi veseli un varētu uz visiem laikiem aizmirst sāpes un ciešanas. Āmen.