26. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem



Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas, paņēmušas savus eļļas lukturus, izgāja sagaidīt līgavaini. Piecas no tām bija nesaprātīgas un piecas saprātīgas. Nesaprātīgās, ņemdamas savus lukturus, nepaņēma līdzi eļļu. Bet saprātīgās saviem lukturiem paņēma līdzi arī eļļu traukos. Kad līgavainis kavējās nākt, viņas visas iesnaudās un gulēja. Bet nakts vidū atskanēja skaļi saucieni: redzi, līgavainis nāk! Izejiet viņu sagaidīt! Tad visas desmit jaunavas uzcēlās un sagatavoja savus lukturus. Nu nesaprātīgās lūdza saprātīgajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. Bet saprātīgās atbildēja: nē! Tā nepietiks ne mums, ne jums. Labāk ejiet pie tirgotājiem un nopērciet sev. Kamēr viņas gāja pirkt, atnāca līgavainis, un tās, kuras bija gatavas, iegāja līdz ar viņu kāzu namā, un durvis tika aizslēgtas.  Vēlāk atnāca arī pārējās jaunavas un sauca: kungs, kungs, atver mums! Bet viņš tām atbildēja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu! – Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu. (Mt. 25: 1-13)

Šīs Jēzus līdzības izpratnei nepieciešams zināt, kā tolaik notika kāzas jūdu sabiedrībā. Vispirms līgavaini un līgavu saderināja vecāki un no šā brīža tie skaitījās vīrs un sieva. Pēc neilga laika līgavainis kopā ar saviem pavadoņiem ieradās līgavas mājās, lai vestu līgavu ar viņas draudzenēm uz savām mājām, kur bija paredzētas kāzu svinības, kas parasti ilga veselu nedēļu. Kāzu svinības nebija saistītas ne ar kādu reliģisku vai civilu ceremoniju. Šāda veida kāzas balstījās austrumu tautu tradīcijās un tām nebija nekāda priekšraksta Bībelē. Jūdu vidū saderināšanās bija laulība, mūsu sabiedrībā tā ir tikai solījums nākotnes laulībai. To pārkāpt ir slikti, bet tā vēl nav laulības pārkāpšana. Desmit jaunavas Jēzus līdzībā ir līgavas draudzenes, kuras tā pati izvēlējusies un aicinājusi. Tās ir pienācīgi saposušās un sagatavojušās un gaida kāzas kādā noteiktā vietā, kur garām dosies līgava ar līgavaini, lai tad pievienotos procesijai. Rokās tām bija ar eļļu pildītas lampas, kaut kas līdzīgs lāpām. Jēzus tūdaļ arī pasaka galveno – piecas no līgavas draudzenēm bija nesaprātīgas muļķes, kas nebija pienācīgi sagatavojušās, bet piecas bija gudras, saprātīgi un pārdomāti sagatavojušās. Skaitlis 5 nav nekas noteikts, bet vienkārši liecina, ka ne visas bija gudras un ne visas bija muļķes. Šādā veidā Jēzus norāda uz to, ko cilvēki patiesi dara savās dzīvēs – daļa cilvēku izturas tikpat muļķīgi kā līgavas draudzenes, kuras devās sagaidīt līgavaini, ņemot līdzi lampas bez eļļas. Otra daļa draudzeņu bija saprātīgas –viņu lampās bija eļļa, kas nozīmē, ka viņas bija pildītas ar Dieva vārda žēlastību, kas ļāva degt ticības un labo darbu liesmai. Tātad viena daļa bija gudras, kuras Pāvils apraksta kā pildītas ar Svēto Garu un tā augļiem: mīlestību, mieru, prieku, izturību, krietnumu, labestību, uzticamību, lēnprātību un savaldību. Par muļķēm apustulis saka, ka tās mīlēja baudas vairāk nekā Dievu, un bija tērpušās dievbijības izskatā, bet dievbijības spēku noliedza. Galvenais šajos vārdos saistībā ar Jēzus līdzību ir: tērpušies dievbijības izskatā, bet tās spēku noliegdami. Tātad ārēji tie izskatās pēc kristiešiem, bet neliek lietā to, ko ticība Kristum dod.

Tas, ka līgavainis kavējas nākt, norāda uz to, ka neviens nezina, kad īsti Līgavainis - Kristus ieradīsies šajā pasaulē otrreiz jeb kad tieši būs Pastarās tiesas diena. Tieši tāpat kā Jēzus līdzībā notiek arī mūsu dienās – ir kristieši, kuri nopietni gatavojas un dzīvo ar skaidru un noteiktu mērķi, bet ir arī kristieši, kas tādi ir tikai vārda pēc. Tie nododas pasaules rūpēm un priekiem un domā – ak, gan jau es paspēšu. Kristus saka, ka tā ir ilūzija – tajā dienā neviens vairs nespēs neko mainīt. Vienīgā drošība ir būt gatavam katru dienu.

Kas ir tas, ko zina, ņem vērā un bieži pārdomā gudrs kristietis? Viņš zina, ka šajā pasaulē viņam nav paliekamas mājvietas, ka dzīve ir īsa un tā paiet ātri. Viņš arī zina, ka ar šo dzīvi nekas vēl nebeidzas, bet viss tikai tā īsti sākas. Viņš zina, ka debesis un elle ir realitāte. Pēc šīs dzīves būs vai nu priekpilna mūžīga dzīve kopā ar Dievu jaunā pasaulē, vai arī nebeidzamas ciešanas kopā ar velnu elle. Savukārt muļķis domā – varbūt, ka nekas tāds tomēr nebūs, kas to zina. Viņš arī necenšas izvērtēt un izdomāt savu domu līdz galam, bet dzīvo vadoties tikai pēc savām maņām un apkārtējās pasaules impulsiem. Viņš ir gatavs riskēt ar savu dvēseli, un Raksti saka, ka viņš ir līdzīgs dzīvniekam, ko ved uz nokaušanu. Turpretī gudrais kristietis zina, ka pēc savas dabas viņš ir pelnījis tikai elli ar visām tās šausmām, un vienīgi pateicoties Kristum viņam ir apsolītas debesis. Tādēļ viņš ļoti augstu vērtē Dieva žēlastību, pateicoties kurai tiek glābts – nopietni domā par saviem grēkiem un nemitīgi meklē piedošanu Dieva vārdā un Sakramentā. Savukārt muļķis ir pārliecināts, ka viņš jau nemaz tik slikts nav un ja jau tādas debesis būs, tad gan jau arī viņam tur vieta atradīsies. Viņš nedomā, ka tajā dienā durvis viņam varētu netikt atvērtas un varētu nākties dzirdēt briesmīgos Kristus vārdus – es tevi nepazīstu.

Jēzus bieži brīdināja savus mācekļus no muļķības, piemēram, viņš sacīja: “Pielūkojiet, sargieties no jelkādas mantrausības. Pat pārpilnībā cilvēks nedzīvo no tā, ka viņam daudz kas pieder.” Tad viņš stāstīja tiem līdzību: “Kādam bagātniekam lauki ienesa labu ražu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko lai es daru? Man nav kur savākt savus augļus. Tad viņš teica: es darīšu tā – nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus, un tur savākšu visu labību un citus labumus. Un savai dvēselei es sacīšu: tev ir daudz labumu iekrāts uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmo! Tad viņam Dievs sacīja: neprātīgais! Šajā naktī tev atprasīs dzīvību – kam tad piederēs tas, ko esi sakrājis? Tā notiek tam, kas krāj tikai sev, bet netop bagāts Dievā.” (Lk.12: 15-21) Vēl citā vietā viņš saka: “Bet to dienu vai stundu neviens nezina – nedz eņģeļi debesīs, nedz Dēls, vienīgi Tēvs. Jo, kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā; jo, kā bija tajās dienās pirms plūdiem – tie rija un plītēja, precējās un tika precēti, līdz Noa iegāja šķirstā,  un tie nenāca pie saprašanas, līdz sākās plūdi un aizrāva visus – tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšanas laikā. Tad divi būs uz lauka – vienu paņems, otru pametīs; divas mals maltuvē – vienu paņems, otru pametīs. Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs nāks.  Bet to saprotiet: ja nama saimnieks zinātu, kurā sardzes stundā zaglis nāks, viņš paliktu nomodā un neļautu tam ielauzties savā namā. Tādēļ esiet arī jūs gatavībā, jo Cilvēka Dēls nāks tajā stundā, kad jūs negaidāt.” (Mt. 24: 36-44)

Gudrais kristietis pazīst savu vecā cilvēka dabu. Viņš zina, ka tajā nav nekā laba un tādēļ tai neuzticas. Gudrais zina, ka viņš ir dumjš, un ka velns viņu vienmēr pievils. Viņš zina, ka vienīgais viņa glābiņš ir atrodams Dieva vārdā un Sakramentā, tādēļ viņš cīnās pret savu slinkumu un miesas prātu, nelaižot garām iespēju klausīties un mācīties Dieva vārdu. Turpretī dumjais tic sev. Viņš paļaujas uz sevi un savu prātu un vienmēr tiek pievilts. Ir kāds ļoti pamācošs stāsts par kādu mazu jūdu grupiņu, kas pēc II pasaules kara kājām bēga no Sibīrijas uz Rietumeiropu. Pa ceļam tie apstājās savā dzimtajā ciematā Polijā, kas bija pārvērsts krāsmatās. Viss, kas bija palicis pāri no viņu sinagogas bija pagrabs. Nokāpuši tajā viņi atrada dažas samirkušas lappuses no kāda Bībeles komentāra. Tie tūdaļ apsēdās un sāka tās lasīt. Garām skrēja kāds cits bēglis saukdams – vai jūs traki esat kļuvuši, vai aizmirsāt, ka bēgat, lai glābtu savas dzīvības? Krievi tūdaļ būs klāt un amerikāņu zona ir vēl tālu. Kāds no lasītāju grupiņas atgaiņādamies atrauca: “Paliec mierā! Cilvēkam ir jāmācās.” Daudziem tas varētu šķist baismīgs fanātisms. Patiesībā tas, kas atšķir šādus cilvēkus no daudziem no mums ir tas, ka viņi nebūt nav fanātiķi. Viņi zina, ka lasot Dieva vārdu, tie lasa Dieva domas un tas ir īpaši svarīgi kritiskos dzīves brīžos. Šādi cilvēki ir gudri un zina, kas ir svarīgākais dzīvē, no kā dzīvo cilvēks, un kur rodams glābiņš. Turpretī muļķis skrien kā apdedzis, fanātiski ticēdams, ka glābiņš ir viņa paša ziņā. Viņš domā, ka ir gudrs, lai gan patiesībā ir neglābjams muļķis. Velns viņam iedveš, ka ir kaut kas svarīgāks par Dieva vārdu un tā nolaupa vienīgo glābiņu. Katru svētdienu velns cenšas iestāstīt, ka ir kaut kas svarīgāks darāms par dievkalpojuma apmeklēšanu, un muļķis tam pilnā pārliecībā tic un paklausa. - Tagad izdarīšu šo un to, bet dievkalpojums jau nekur nepaliks. – Šodien esmu noguris, labāk palikšu mājās, pagulēšu un vēlāk aiziešu uz koncertu vai kino, paskatīšos kādu seriālu utt. Nepievilieties! Es ieteiktu jums katru svētdienas rītu izlasīt šos Jēzus vārdus: Vēlāk atnāca arī pārējās jaunavas un sauca: kungs, kungs, atver mums! Bet viņš tām atbildēja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu! – Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu.

Manas lielākās sirdssāpes un bažas ir par to, lai arī jūsu lampas nebūtu bez eļļas, un jūs visi būtu gudri un gatavi stāties Dieva priekšā. Bīstieties Dievu un neklausiet velna, pasaules un sava miesas prāta vilinājumiem. Esiet gudri! Vienīgi no Dieva vārda jūs varat saņemt pretindi pret nāvi, ko nesat savā miesā. Kas ir gudrs, lai to apdomā, bet muļķi lai māca nāve, velns un elle. Jūs nemitīgi tiekat arī brīdināti no pasaules un daudziem tas arī varētu šķist fanātisms. Atcerieties, ka jūs netiekat brīdināti no atsevišķām ļaunām lietām, kas sastopamas citādi labā pasaulē. Nē, jūs tiekat brīdināti no ļaunas, maldu un pievilšanas indes pilnas pasaules, kura atrazdamies velna varā tīko tikai vienu – jūsu mūžīgo nāvi ellē. Jums ir darīšana ar ārkārtīgi viltīgu, gudru un nežēlīgu slepkavu – visu slepkavu tēvu, īstu maniaku. Atcerieties to, kad uznāk vēlme koķetēt ar šo pasauli. Kristīgā ticība nav fanātisms, bet dzīvības mīlestība. Tādēļ arī mīlestības apustulis Jānis saka – nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Un es būtu slikts mācītājs, ja jūs no tā nebrīdinātu, un jūs būtu muļķi, ja to neņemtu vērā.

Šī baznīcas gada svētdiena ir paredzēta tam, lai mēs visi lielā nopietnībā apdomātu to, ka runa šeit nav par patīk vai nepatīk, gribu vai negribu, bet runa ir par mūžīgu dzīvošanu vai mūžīgu nāvi. Vienīgi trakais varētu vēlēties mūžīgu nāvi ellē. Savukārt pasaule un mūsu miesas prāts mūs mudina tikai un vienīgi uz to – prom no dzīvības, pretī nāvei! Tas nav nekas labs un no tā arī redzams, kurš īsti ir trakais, kurš saprātīgais un kurš nesaprātīgais, kurš fanātiķis un kurš, nē. Vienīgā iespēja, kā droši palikt uz dzīvības ceļa ir pamatīgi studēt, lasīt un atkal lasīt un klausīties Dieva vārdu, lūgt Dievu un saņemt zāles pret nāvi Vakarēdienā.

Pagājušajā svētdienā es izlasīju kādu sprediķi, kur starp daudzām citām lietām kāds garīdznieks citēja kāda populāra kanādiešu psihologa vārdus: “Tu vari vēlēties jebko, bet tev jātiek skaidrībā, kas tas ir un tam jābūt reālistiskam.” Tas bija arī garīdznieka vēlējums latviešu tautai.  Sacītais bija tiešā pretrunā ar nesen izskanējušiem kāda politiķa vārdiem, kurš sacīja, ka mums jāmācās ticēt neiespējamajam. Es domāju, ka pat laicīgā ziņā mudinājums ticēt neiespējamajam ir pareizāks. Vēl jo vairāk tā tas ir garīgā ziņā. Visas mūsu ticības pamatā taču ir ticība neiespējamajam – miesas augšāmcelšanai un dzīvošanai nākamajā pasaulē. Un tad, ja būs šī ticība, tad visas pārējās lietas nokārtosies pašas no sevis pēc labā un žēlsirdīgā Dieva prāta. Cilvēka dzīvei ir vajadzīga nevis tikai tieksme pēc reālistiskā un pragmatiskā, bet arī pēc neiespējamā! Laicīgajā dzīvē patiešām ir lietas, kur jābūt reālistiskiem un pragmatiskiem. Piemēram, nu nedrīkst šaut gaisā raķetes, ja dažam labam nav maizes vai trūkst zāļu. Tā varētu darīt kāds izšķērdīgs krievu kņazs, bet ne saprātīgs cilvēks. Tomēr tajā pašā laikā ir jāatceras, ka neviens liels atklājums vai dižens mākslas darbs nav tapis vadoties pēc reālistiskas un pragmatiskas filozofijas. Tad, kad domājam par galveno – par dzīves jēgu, tad ir jātic neiespējamajam – miesas augšāmcelšanai un mūžīgai dzīvošanai. Un te mēs saduramies ar interesantu paradoksu – ticība neiespējamajam patiesībā ir vienīgā pragmatiskā un reālā pieeja dzīvei. Kāpēc tā? Tāpēc, ka bez miesas augšāmcelšanas un mūžīgās dzīvošanas nekas reāls un pragmatisks vispār nemaz nevar būt. Ja nav augšāmcelšanās, tad ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim un nekam nav nekādas dziļākas un paliekošas jēgas. Turklāt, cik tas attiecas uz cilvēku, miesas augšāmcelšanās un mūžīgā dzīvošana patiešām ir neiespējama, bet Dievam visas lietas ir iespējamas! Un viņš to ir apsolījis darīt un kā pierādījumu tam augšāmcēlis Jēzu, kā pirmo no mirušajiem, lai nāvei pār to nekad vairs nebūtu varas. Ticēt Dievam ir visnotaļ pragmatiski un reāli, jā, patiesi gudri, bet neticēt Dievam – ir neiedomājama muļķība. Tad nu sekosim mūsu Kunga mudinājumam - būt saprātīgiem un gudriem, bet nebūt nesaprātīgiem muļķiem, kam velns ar savām tūkstoš burvestības mākslām apstulbojis prātu. Mīļajam Kungam Jēzum Kristum, Tēvam un Svētajam garam, lai ir mūžīgs gods un pateicība par lielo žēlsirdību, ko Svētais Dievs mums ir parādījis, ka varam tikt saukti par viņa bērniem, un, ka pat mūžību viņš ir licis mūsu sirdīs. Āmen.