22. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tādēļ Debesu valstība ir salīdzināma ar ķēniņu, kas nolēma prasīt norēķinu saviem kalpiem. Kad viņš sāka to darīt, viņam pieveda kādu, kas viņam bija parādā desmit tūkstošus talantu. Un, tā kā viņš nespēja samaksāt, viņa kungs pavēlēja pārdot gan viņu pašu, gan viņa sievu un bērnus, gan visu, kas tam bija, un parādu samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un lūdzās: pagaidi uz mani, es visu samaksāšu. Kungs iežēlojās par šo kalpu un atlaida tam aizdevumu. Šis kalps, izgājis ārā, ieraudzīja kādu savu biedru, kas viņam bija parādā simts denāriju. Viņš to satvēris žņaudza un sacīja: atdod, ko esi parādā! Tad viņa biedrs krita pie zemes un lūdzās: pagaidi uz mani, es visu samaksāšu. Taču viņš negribēja gaidīt un aizgājis to ielika cietumā, līdz tas parādu būs samaksājis. Citi kalpi, viņa biedri, to redzēdami, ļoti noskuma; tie gāja un visu notikušo atstāstīja kungam. Tad kungs viņu pasauca un sacīja: tu nelietīgais kalps, visu tavu parādu es tev atlaidu, kad tu lūdzi. Vai tev tāpat nevajadzēja apžēloties par savu biedru, kā es par tevi apžēlojos? Un kungs saniknojies nodeva to spīdzinātājiem, līdz tas būs samaksājis visu parādu. Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosiet.” (Mt. 18: 23-35)

Ir kāda populāra, nesen iznākusi, mūsu pašu latviešu autores grāmata, kuras galvenā tēma ir pāri nodarījums un atriebība, un pa vidu - pārdomas par piedošanu. Viena no grāmatas varonēm saka: “Piedošanas nav un nevar būt, tāpēc, ka var piedot, bet nevar aizmirst. Aizmirst un piedot nav sinonīmi. Bet, ja reiz nevaru piedot un aizmirst, tad daru ko citu – atriebju un aizmirstu.” Kāda citā vietā viņa piebilst: “Tikai nesakiet, ka jūs neviens nav saniknojis un novedis tik tālu, lai jūs vēlētu viņam mokošu nāvi simts dažādos veidos. Nesakiet, jo tad jūs melosiet.” Kāds cits šīs grāmatas varonis, meklējot risinājumu, saka ka piedošana ir nepieciešama, laba un iespējama, “bet ir viens bet – katrā netaisnībā, pat visniecīgākajā, parasti dusmojas abas puses. Un dusmas neizrunātas, apslāpētas, noglabātas sevī – ir baismīgs dzenulis. Ir gan cilvēki, kuri šķietami neatļauj sev dusmoties, uzreiz uzliekot tā saukto piedošanas masku, sak, es stāvu tam pāri, bet faktiski dusmas norij. Ar laiku tās viņus saēd. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai cilvēks apzinātos brīdi, kad ir sadusmojies, un spētu to formulēt vārdos, izrunāt, dabūt no sevis laukā. Ja dusmas paliek iekšā un nevar aiziet, parasti dabū ciest tie, kas to nav pelnījuši. Pareizāk būtu tās atdot tam, kas tās radījis.” Šādas un līdzīgas pārdomas liecina, ka domājoši cilvēki meklē atbildes – kā lai dzīvojam sabiedrībā, kur valda daudz netaisnības un pāridarījumu – ģimenēs, darba vietās, uz ielas, sadzīvē, politikā un valstī kopumā? Reālas atbildes uz šiem jautājumiem nav, jo mūsdienu cilvēks sen vairs nezina, kas ir grēks, un kur balstās piedošana.

Arī kristiešiem piedošana nav viegla lieta. Ne velti pats Kristus saka, ka viegli ir pateikt – tev tavi grēki ir piedoti, daudz grūtāk ir patiesi piedot. Tādēļ viņš saviem mācekļiem stāsta šīs dienas līdzību, kas māca piedot tādēļ, ka Dievs ir piedevis mums. Turklāt viņš arī piedraud ar Dieva dusmām: Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosiet. Citiem vārdiem, ja jūs nepiedosiet, arī jums netiks piedots. Jautājums ir tik svarīgs, ka Kristus neaprobežojas tikai ar pamācību, bet māca saviem ļaudīm arī katru dienu lūgt: Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

Ar šiem lūgšanas vārdiem, Kristus mudina mācekļus lūgt, lai Dievs turpina piedot tiem grēkus un nepazudina. Kristus grib, lai kristieša sirds ir uzticības pilna Debesu Tēvam, zinot, ka viņa vārdā mēs varam iet pie Tēva tādi, kādi esam, un Tēvs mūs žēlīgi pieņems un nesodīs, bet atlaidīs mūsu grēku parādus. Tāpat kā Dievs piedod mums mūsu grēkus, tāpat mums jāpiedod arī tiem, kas grēko pret mums, jo viņi ir tādi paši grēcinieki kā mēs. Mums visiem grēki ir piedoti bez jelkādiem mūsu pašu nopelniem. Ja mēs nepiedodam saviem pāridarītājiem jeb parādniekiem, tad apšaubām Kristus nāves upura spēku. Kristus ir samaksājis arī par to ļaunumu, ko citi cilvēki nodara mums, tādēļ mums vienmēr ir jābūt gataviem piedot, un jālūdz pat par saviem ienaidniekiem, lai viņi varētu saņemt piedošanu. Mēs piedodam citiem tāpēc, ka esam paši saņēmuši piedošanu. Kam nav piedots, tas arī nespēj piedot citiem. Tādēļ arvien jāatceras, ka mūsu piedošana ir balstīta Dieva piedošanā un ka ar savu piedošanu nenopelnām Dieva piedošanu. To Dievs sniedz sava Dēla Kristus dēļ, bet mēs piedodam, tāpat kā mums tiek piedots. Uz to mūs pamudina arī apustulis Pāvils, sakot: "Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis". (Efez. 4:32)

Būtisks vārds Kristus līdzībā ir “parāds”. No līdzības saprotams, ka ķēniņa kalpa parāds bija milzīgs, nesamaksājams. Un tāds ir arī mūsu, ikviena cilvēka grēku parāds Dieva priekšā. Līdzīgi žēlsirdīgajam ķēniņam Dievs atlaiž mūsu un visu cilvēku grēku parādu. Bet parāda atlaišana nenotiek tāpat vien, bet tādēļ, ka par visiem grēkiem ir samaksāts. Un to ir paveicis Kristus, kurš mirdams pie krusta saka: “parāds nomaksāts”. Viss cilvēces grēku parāds ir nomaksāts. Tomēr mums jāatceras, ka Dievs pret mums ir žēlsirdīgs nevis tādēļ, ka parāds ir nomaksāts, bet gan tādēļ, ka viņš ir žēlsirdīgs, parāds tiek nomaksāts. Tas tiek darīts, lai piepildītu visu taisnību, jo Dievs nevar nedusmot par grēku un to nesodīt. Citādi viņš būtu netaisnīgs. Ar savu upuri Dieva Dēls Kristus glābj mūs no taisnīgajām Dieva dusmām, vienlaicīgi saglabājot Dieva taisnīgumu. Bet kādēļ tad piedošanu vēl ir jālūdz?

Tā kā nemitīgi esam pakļauti velna, pasaules un savas miesas uzbrukumiem, tad šajā cīņā mums ne vienmēr izdodas palikt neaptraipītiem, un tādēļ mēs lūdzam savam Tēvam piedošanu. "Ne tādēļ, ka viņš nebūtu grēkus piedevis arī bez un pirms mūsu lūgšanas, jo Viņš mums dāvāja Evaņģēliju, kurā ir skaidra piedošana, pirms mēs to bijām lūguši vai kaut vienreiz iedomājušies par to. Bet tas jādara tādēļ, lai šo piedošanu atzītu un pieņemtu". Un tā mums jārīkojas arī savā starpā, esot žēlsirdīgiem un laipniem un piedodot cits citam.

No Kristus līdzības redzam, ka saņēmis sava kunga piedošanu nekrietnais kalps tūdaļ pēc tam nebūt negrasījās atlaist parādu savam parādniekam, lai gan tas gauži lūdzās vienkārši paciesties līdz brīdim, kad tas varēs savu salīdzinoši niecīgo parādu nomaksāt. Šāda rīcība ļoti apbēdina Dievu, eņģeļus un baznīcu un tiek taisnīgi sodīta. Ievērojiet, ka abos gadījumos parādnieki lūdza piedošanu. Tā arī mums jālūdz piedošana ne tikai Dievam, bet arī vienam otram, jo ja vaina netiek atzīta un piedošana lūgta, tad tā arī netiek dota, tad dusmas paliek. Tas tādēļ, ka šajā gadījumā netiek atzīts un likts lietā Kristus nopelns. Piedošana ir nopelnīta priekš visiem, tā ir pieejama visiem, bet tā nav automātiska, tā ir jālūdz un jāsaņem ticībā. Tomēr dusmas, kas paliek, ja piedošana netiek atzīta un lūgta, ir Dieva dusmas. Viņam pieder atriebība. Kristieši paši nekad neauklē dusmas un nemēģina atriebties. Dievs zina, ka esam vāji un ļauni un tādēļ nav atstājis to mūsu labā prāta ziņā, bet pievienojis nopietnus draudus – ja jūs tā darīsiet, arī es jums tā darīšu. Tādēļ tiklīdz mums rodas domas par atriebību, atcerēsimies lūgšanu: Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Luters šos vārdus paskaidro tā, ka „mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai Debesu Tēvs neuzlūko mūsu grēkus un to dēļ mūsu lūgšanu nenoraida, jo mēs neesam cienīgi saņemt, ko lūdzam, nedz esam to pelnījuši, bet lai Viņš no žēlastības to visu dod, jo mēs ikdienas daudz grēkojam un esam pelnījuši vienīgi sodu. Tādēļ arī mēs patiesi no sirds gribam piedot un ar prieku labu darīt tiem, kas grēko pret mums.”

Bet cik daudz, cik reizes mums ir jāpiedod? Cik tad var piedot! - nereti nākas dzirdēt kādu izsaucamies. Šodien apskatāmo līdzību Jēzus stāsta atbildot uz Pētera jautājumu – cik reizes ir jāpiedod? Farizeji sacīja – trīs reizes. Pēteris gribēja būt žēlsirdīgāks un vaicāja - vai pietiek ar septiņām reizēm? Jēzus atbild, ka piedošanai nav robežas un tad stāsta šo līdzību par debesu valstību. Debesu valstība, baznīca un arī visa cilvēku sabiedrība dzīvo vienīgi un tikai no piedošanas. Vēsture liecina, ka citādi cilvēku sabiedrība nevar pastāvēt.

Savulaik Ļeņins nolēma atriebties par sava brāļa, kurš bija veicis atentātu pret caru, sodīšanu. Viņš norāva no kakla un sabradāja kājām piedošanas simbolu – krustiņu. Viņš gribēja atriebties un reiz sācis, nevarēja vairs apstāties, atriebšanās kļuva vispārēja – bērnus, sievietes un vecus cilvēkus ieskaitot. Viņš nežēloja nevienu un par viņa dzīves moto kļuva naids. “Galviņas glaudīt nedrīkst, pa tām ir jāsit.” – sacīja Ļeņins. Šis naids gadu desmitiem smacēja un gremdēja asinīs krievu tautu. Naids un atriebība vienmēr ir destruktīvi. Tie posta un iznīcina, bet dziedinošais un glābjošais spēks slēpjas vārdā – piedošana.

Mūsdienās, kad vērojam kultūru, civilizāciju sadursmi, rodas jautājums – ko Rietumi var likt pretī austrumu nežēlībai un varmācībai? Jā, mums ir pārākas tehnoloģijas, bet ar tām nevar uzvarēt naidu. Lai gan noziegumi ir jāsoda, tomēr sods nekad nenesīs mieru un saticību. To var nest tikai piedošana. Austrumu reliģijas piedošanu nepazīst. Tādēļ problēmas risinājums slēpjas nevis militārā pārākumā, bet Kristus vēsts, piedošanas vēsts nešanā šīm tautām. Arī attiecības latviešu un krievu tautu starpā ir dziedināmas tikai ar piedošanu. Jā, mums ir nodarīts pāri, bet vai mēs paši arī neesam nodarījuši pāri – šāvuši, kāruši, nodevuši, denuncējuši, ņirgājušies? Vai mēs arī neesam “situši pa galviņām”? Vai esam gatavi visā nopietnībā atbildēt par savas tautas grēkiem? To taču netrūkst! Ja vēlamies dzīvot labākā pasaulē, tad vispirms mūsu ģimenēs, skolās un sabiedrībā kopumā ir jāmāca piedot, - glaudīt, nevis sist galviņas. Bet to nevar mācīt un iemācīt, ja piedošanas pamats – Kristus krusts – tiek mīdīts kājām, izsmiets un zaimots. Te nepalīdzēs aizraušanās ar ezotēriskām mācībām un austrumu reliģijām. Labākais, ko varam šajā sakarībā dzirdēt no austrumiem ir - nenopūlēties ar atriebšanos, bet stāvēt upes krastā tik ilgi, kamēr ieraudzīsim ienaidnieka līķi peldam garām, jo beigu beigās ikviens mirs arī bez mūsu palīdzības. Bet arī tas ir destruktīvs prieks, nosacīts atriebības prieks, rezignēta sava ienaidnieka nāves vērošana, kas balstās austrumu pasivitātē pret dzīvi. Turpretī piedošana ir aktīva, žēlsirdīga, mieru un patiesu prieku nesoša.

Bet kā palika ar aizmiršanu? Vai ir tā, ka var piedot, bet nevar aizmirst? Nē! Piedot nozīmē tieši aizmirst. Tas ir tas, ko dara Dievs, kurš saka: “Es piedošu viņu noziegumus un vairs nepieminēšu viņu grēku.” Tas ir, es aizmirsīšu to, it kā tā nekad nebūtu bijis. Vēl vairāk, Kristus ar savu krusta nāvi ir izdeldējis grēkus, un pret mums vērsto parādu rakstu ar visām tā prasībām paņēmis prom no mūsu vidus un piedodams, darījis mūs dzīvus. Lūk, tāda ir piedošanas daba un tāds ir piedošanas spēks! Āmen.