Pasha


Cilvēciski spriežot, Jēzus krusta nāve ir biedinoša politiskās izrēķināšanās, varmācības un šausminošas cietsirdības izpausme. Tas ir tas, ko varēja vērot ikviens notikuma aculiecinieks un tas ir tas, ko katrs var izlasīt evaņģēliju sniegtajos aculiecinieku aprakstos. Cilvēku brutalitāte nav nekas neparasts. Tā atklājās jau pirms Jēzus krusta nāves, kad pūlis alkās pēc asinīm noraidīja Pilāta piedāvājumu atlaist Jēzu, saucot - sit viņu krustā! Būtu naivi domāt, ka asisnkāre cilvēkos ir mazinājusies.

Zaļā ceturtdiena


Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: "Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?" Jēzus atbildēja viņam: "Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi." Pēteris Viņam saka: "Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!" Jēzus atbildēja viņam: "Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis." Sīmanis Pēteris saka Viņam: "Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!" Jēzus saka viņam: "Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi." Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: "Ne visi jūs esat tīri." Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: "Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt!Es nerunāju par jums visiem. Es zinu, kurus esmu izredzējis. Bet jāpiepildās rakstiem: kas Manu maizi ēd, pret Mani pacēlis savu kāju. Jau tagad Es jums to saku, pirms tas ir noticis, lai jūs, kad tas notiek, ticētu, ka Es tas esmu. Patiesi, patiesi Es jums saku: kas uzņem, ko Es sūtu, tas uzņem Mani, bet, kas Mani uzņem, uzņem To, kas Mani sūtījis." (Jņ. 13: 1-20)

Lācara pamodināšana


Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā. Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims. Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: "Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims." Jēzus, to dzirdējis, sacīja: "Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts." Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu, un Lācaru. Saņēmis ziņu, ka tas ir slims, Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās. Un tikai pēc tam Viņš saka mācekļiem: "Iesim atkal uz Jūdeju!" Mācekļi Viņam saka: "Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?" Jēzus atbildēja: "Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu. Bet, ja kāds staigā naktī, tas piedauzās, jo viņam nav gaismas." To Viņš teica un pēc tam saka viņiem: "Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet Es eimu viņu modināt." Mācekļi Viņam sacīja: "Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies." Bet Jēzus to bija sacījis par viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka Viņš runā par miegu. Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: "Lācars nomiris; un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!" Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!" Kad Jēzus tur nonāca, Viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā. Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju. Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai mierinātu viņas par viņu brāli. Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja Viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot. Tad Marta sacīja Jēzum: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris! Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos." Jēzus viņai saka: "Tavs brālis celsies augšām!" Marta saka Viņam: "Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā." Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?" Viņa saka: "Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē." Un, to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslepus sacīdama: "Mācītājs ir atnācis un tevi sauc." Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un un dodas pie Viņa. Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta Viņu bija satikusi. Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu. Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, To ieraudzījusi, metās Tam pie kājām un sacīja Viņam: "Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris." Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma un sacīja: "Kur jūs viņu esat likuši?" Tie Viņam saka: "Kungs, nāc un redzi!" Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: "Redziet, cik ļoti Viņš to ir mīlējis!" Bet daži viņu starpā sacīja: "Vai Viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja arī darīt, lai šis nenomirtu?" Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā. Jēzus saka: "Noņemiet akmeni!" Marta, mirēja māsa, saka Viņam: "Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas." Jēzus viņai saka: "Vai Es tev nesacīju: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?" Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: "Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis! Es jau zināju, ka Tu katrā laikā Mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ Es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis." Un, to sacījis, Viņš stiprā balsī sauca: "Lācar, nāc ārā!" Un mirušais iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: "Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet." Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko Viņš bija darījis, sāka Viņam ticēt. (Jņ. 11: 1-45)

V Kristus ciešanu laika svētdienā


Jūdi viņam sacīja: “Vai mēs nesakām pareizi, ka tu esi samarietis un tevi apsēdis dēmons?” Jēzus atbildēja: “Mani nav apsēdis dēmons, bet es godāju savu Tēvu un jūs mani liekat negodā. Bet es nemeklēju savu godu; ir viens, kurš meklē un tiesā. Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam.” Tad jūdi viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka tevi apsēdis dēmons. Ābrahāms ir miris un arī pravieši, un tu saki: kas manus vārdus turēs, tas nāves nebaudīs nemūžam. Vai tad tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir nomiris, un arī pravieši ir nomiruši? Par ko tu sevi turi?” Jēzus atbildēja: “Ja es pats sevi pagodinātu, mans gods nav nekas. Tas, kurš mani pagodina, ir mans Tēvs, par viņu jūs sakāt: viņš ir mūsu Dievs! Jūs nekad viņu neesat pazinuši, bet es viņu zinu. Ja es sacītu, ka viņu nezinu, tad es būtu melis, līdzīgs jums. Bet es viņu zinu un turu viņa vārdu. Ābrahāms, jūsu tēvs, ielīksmojās cerībā ieraudzīt manu dienu, un viņš ieraudzīja un priecājās.” Tad jūdi viņam sacīja: “Tev vēl nav ne piecdesmit gadu, un tu esi redzējis Ābrahāmu?” Jēzus viņiem teica: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU, pirms vēl Ābrahāms tapa!” Tad tie ņēma rokās akmeņus, lai mestu uz viņu. Bet Jēzus nozuda un izgāja no tempļa. (Jņ 8: 48-59)

IV Kristus ciešanu laika svētdienā


Pēc tam Jēzus devās pāri Galilejas jeb Tibērijas jūrai. Viņam sekoja liels ļaužu pūlis, jo tie redzēja zīmes, ko viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur ar saviem mācekļiem apsēdās. Pasha, jūdu svētki, bija tuvu. Jēzus pacēla acis un, ieraudzījis, ka liels ļaužu pūlis nāk pie viņa, sacīja Filipam: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Viņš tā teica, to pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko darīs. Filips viņam atbildēja: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” Viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam sacīja: “Šeit ir kāds zēns, kuram ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas gan tas ir – tik daudziem?” Jēzus sacīja: “Lieciet ļaudīm apsēsties.” Tajā vietā bija daudz zāles; un tie apsēdās – skaitā ap pieci tūkstoši vīru. Tad Jēzus paņēma maizes un, pateicies Dievam, izdalīja mācekļiem, bet mācekļi – tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm – cik kurš gribēja. Kad tie bija papilnam paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Salasiet pāri palikušo maizi, lai nekas nepazustu.” Tie salasīja un piepildīja divpadsmit grozus ar maizes gabaliem, kas paēdušajiem bija palikušas pāri no piecām miežu maizēm. Tad nu ļaudis, redzēdami šo zīmi, ko viņš darīja, sacīja: “Šis patiesi ir pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet Jēzus, nomanīdams, ka tie grasās nākt un viņu satvert ar varu, lai celtu par ķēniņu, devās atkal viens pats uz kalnu. (Jņ. 6: 1-15)

III Kristus ciešanu laika svētdienā


Kad nešķīstais gars ir izgājis no cilvēka, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru un, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Atnācis viņš atrod to izslaucītu un uzpostu. Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi vēl ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā.” (Lk.11:24-26)