Kristus ciešanu laika pirmajā svētdienā

Tad Gars aizveda Jēzu tuksnesī, ka viņš tiktu velna kārdināts. Kad viņš bija gavējis četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, viņš izsalka. Kārdinātājs, piestājies viņam, sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi top par maizi.”  Bet Jēzus atbildēja: “Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes.” Tad velns viņu aizveda uz svēto pilsētu, pacēla viņu uz tempļa jumta malas un sacīja:  “Ja tu esi Dieva Dēls, meties lejā, jo ir rakstīts: viņš saviem eņģeļiem dos pavēli tevis dēļ, un tie tevi uz rokām nesīs, lai tu savu kāju pie akmens nepiedauzītu.”  Jēzus viņam sacīja: “Bet ir arī rakstīts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” Atkal velns viņu aizveda uz ļoti augstu kalnu un rādīja viņam visas pasaules valstis un to godību, un sacīja: “To visu es tev došu, ja tu nolieksies manā priekšā un mani pielūgsi.”  Tad Jēzus viņam sacīja: “Atkāpies, sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Kungu, savu Dievu, un viņam vien kalpo.” Tad velns viņu atstāja; un, redzi, eņģeļi nāca un viņam kalpoja. (Mt. 4: 1-11)

Gars, kurš aizved tuksnesī, četrdesmit dienu ilgs gavēnis, velns kurš kārdina ar dīvainiem jautājumiem un vēl dīvainākas atbildes – cilvēks nedzīvo no maizes, bet no vārdiem. Lai no kuras mutes tie nāktu, mēs taču zinām, ka nevis vārdi, bet maize ir tieši tas, no kā cilvēks dzīvo! Vai Jēzum, ja viņš patiešām bija Dieva Dēls, nevajadzēja pārvērst akmeņus maizē, lai ēstu pats un beidzot paēdinātu izsalkušo pasauli? Beigu beigās, ko mūsdienu cilvēks, kurš ir sasniedzis Mēnesi un drīz jau varbūt nokļūs arī uz Marsa, par to lai domā? Diemžēl ar domāšanu mums neveicas.

Mēs patiesi esam radījuši dažādas tehnoloģijas, bet tas nenozīmē, ka esam kļuvuši gudrāki. Mēs esam radījuši, piemēram, datoru. Tam vajadzētu būt mūsu gudrības apstiprinājumam, bet tajā pašā laikā tas pats dators var mūs apspēlēt pat šaha spēlē. Tehnoloģijas mūs nepadara ne gudrākus, nedz morāli pilnīgākus. Drīzāk tās ir veicinājušas mūsu domāšanu piemērot mašīnas domāšanai, un tā rezultātā mēs arvien vairāk raugāmies uz pasauli ar mašīnas acīm… un arvien mazāk to saprotam. Kādēļ tā? Tādēļ, ka patieso gudrību, to gudrību, kura nāk un var nākt vienīgi no Dieva vārda, gudrību, kura pieejama vienīgi cilvēkam un dod tam dzīvību, esam apmainījuši pret maizi. Maize ir laba, par to neviens nestrīdas, bet pati par sevi maize nevar dot un uzturēt dzīvību. Tas, kurš dod dzīvību caur maizi ir Dievs, un viņa vārds ir tas, kurš dod mūžīgu dzīvību. Apmainot Dieva radošo un svētījošo vārdu pret radītu lietu, cilvēks nokļuva velna varā un kopš tā laika nemitīgi mēģina pierādīt sev, ka ir rīkojies pareizi, ka ir visnotaļ iespējams dzīvot tikai no maizes vien. Cilvēks nespēj saprast, ka viņam nepieciešams pavisam kas cits. Viņam šķiet, ka visas problēmas tiks atrisinātas vienkārši tad, ja maizes būs vairāk. Katru ceturksni uzņēmumi un valdība mums ziņo, kā ir izdevies tikt galā ar cilvēka dzīves šķietami galveno uzdevumu - maizes pavairošanu. Rezultāts vienmēr ir viens un tas pats – sviedru ir bijis daudz, maizes maz. Un tādēļ mums tiek sacīts – jāceļ produktivitāte, jāpalielina pievienotā vērtība, bet lai kas arī notiktu, un kādi būtu rezultāti, pati ideja nekad netiek apšaubīta – cilvēks dzīvo no maizes vien. Taču nedzīvo! Par ačgārno domāšanu šajā sakarībā liecina tas, kā mēs attiecamies pret dabas pasauli. Mums šķiet, ka mums ir vajadzīgas dažas lietas, ko tā var dot, un vispirms tā ir enerģija, kam seko vēl dažas citas lietas. Mums tās šķiet absolūti nepieciešamas. Patiešām mums vajag enerģiju, mums vajag transportu, bet mēs aizmirstam, ka tas nav galvenais, kas mums vajadzīgs. Galvenais ir pati planēta ar tās zemi, ūdeni, gaisu floru un faunu. Mums ir nepieciešama planēta, kā viss dabas kopums, bez kā mēs patiešām nevaram dzīvot. Bet mēs to ignorējam un ņemam un ņemam un ņemam, arvien vairāk un vairāk tikai to, kas mums šajā brīdī šķiet nepieciešams, maz domājot par to, kādas sekas tas atstāj uz planētu kopumā. Lūk, šī attieksme uzskatāmi demonstrē to, kas ar mums noticis līdz ar grēkā krišanu – mēs vairs nedomājam atbildīgi, daba vairs nav mūsu draugs, no kuras mūsu miesa ir ņemta un par kuru mums jārūpējas, bet tagad tas ir vienīgi peļņas avots, izmantošanas avots, ko mantkārības jeb iekāres dzīti tiecamies izmantot arvien vairāk un vairāk.

Pats savādākais visā šajā stāstā ir tas, ka tas viss sākās ar vēlēšanos uzzināt – kā tas ir, kad nav maizes? Ieva bija labi paēdusi, bet velns viņai sacīja – tu neko nezini par ēšanu, pirms neesi pagaršojusi īsto delikatesi, lūk, pie tā tur koka. Kad to tu pagaršosi, tu vienmēr jutīsi izsalkumu ēst un ēst atkal. Tas šķita tik interesanti un iekārojami. Apmēram tā - Dievs man liek ēst putru, bet negrib dot delikateses. - Jā, jā, tās viņš taupa pats sev, viņš ir skaudīgs, kārdināja čūskas balss. - Kā tas ir, kad gribās ēst un nav ko ēst? Mums tas šķiet briesmīgi, Ievai šķita, ka to uzzināt vajadzētu būt interesanti.

Rakstnieks Džordžs Orvels, lai uzzinātu, kā ir būt bezpajumtniekam trīs gadus dzīvoja Francijā un Anglijā kā ubags, pietiekami izbaudīdams zināšanas par to, kā tas ir, kad nav ko ēst. Pieredzēto viņš pēc tam aprakstīja grāmatā Posts un nabadzība Parīzē un Londonā. Protams, britu rakstnieks jebkurā brīdī varēja atgriezties normālā dzīvē, un tāpat domāja arī Ieva un Ādams – pagaršosim, ja negaršos vairs neēdīsim. Bet mainīt neko vairs nevarēja. Tas izrādījās nevis joks, bet – pa īstam. Tagad viņi juta briesmīgu izsalkumu un maldīgu iedomu, ka to iespējams remdēt ar maizi. Tas nebija iespējams. Turklāt maizes tagad vienmēr bija par maz. Tas bija Dieva sods par briesmīgo pārēšanos Paradīzes dārzā.

Tas, ka Jēzus gavē 40 dienas norāda, ka darīšana te patiešām ir ar ēšanu. Viņam nav ko ēst, bet viņš vēlas ēst tikai to, ko Dievs viņam dos. Savā ziņā Jēzus dara kaut ko līdzīgu Orvelam – viņš uzņemas mūsu postu un nabadzību un kļūst par ubagu. Tomēr ir arī būtiska atšķirība, viņš kļūst par ubagu, nevis tādēļ, lai varētu to labāk un izjustāk aprakstīt grāmatā, bet lai šajā posta stāvoklī izcīnītu cīņu ar velnu Ādama un Ievas, visu pasaules ubagu, tas ir, mūsu visu vietā. Tiesa, arī par šo cīņu tiek sarakstīta grāmata. Tās autors ir Svētais Gars, tā pati Dieva persona, kura bija nolaidusies uz Jēzu Kristībās un pēc tam vedusi viņu tuksnesī, lai Jēzus tur stātos pretī velnam. Ar Svētā Gara starpniecību mēs varam uzzināt šīs cīņas detaļas, līdzīgi kā ar Orvela starpniecību varam uzzināt, ko nozīmē būt ubagam un strādāt gadījuma darbus Parīzē un Londonā. Atšķirība ir tā, ka Orvela stāstam ir piejaukta arī rakstnieka izdoma, bet Svētais Gars mums stāsta pilnīgu patiesību. Kādēļ mums ir svarīgi to zināt? Tādēļ, ka Jēzus cīņā ar velnu ieraugām arī savu dzīvi, visos tās eksistenciālajos dziļumos, ja tā var sacīt; otrkārt, tā kā Jēzus cīnās, nevis lai uzrakstītu populāru grāmatu, bet viņš cīnās mūsu vietā, izcīna reālu cīņu, lai atbrīvotu mūs no velna varas, tad mums ir ārkārtīgi svarīgi zināt šī cīņas iznākumu. Tas nav ne romāns, ne mīts, nedz leģenda, nedz viela psiholoģiskiem vingrinājumiem, bet visbaisākā realitāte – dramatiska pārpasaulīgu spēku sadursme cilvēka dabā – Jēzū Kristū. Tā ir cīņa par to, vai cietīsim mūžīgu badu, vai arī tiksim paēdināti ar dzīvību nesošu barību - ar Dieva vārdu.

Vispirms Gars mums stāsta, ka Jēzus gavējis un lūdzis Dievu četrdesmit dienas. Simboliskā veidā tas atgādina 40 gadus garos Isarēla klejojumu gadus tuksnesī, kad Dieva tautai arī trūka ēdiena un dzēriena. Un tas mums rāda Jēzu kā visas Dieva tautas pārstāvi. Dieva tauta tika Mozus vadībā caur tuksnesi vesta laukā no verdzības zemes Ēģiptē uz apsolīto Kanaānas zemi, Jēzus kā jaunais Mozus tuksnesī tagad uzsāk Dieva tautas vešanu uz Radīšanas piepildījumu – Dieva apsolīto jauno pasauli, jaunajām debesīm un jauno zemi. Tuksneša klejojumu gados Dieva tautai nācās sastapties ar kārdinājumiem un viens no tiem bija maizes trūkums. Tad tie kurnēja un sūkstījās, līdz Dievs ar Mozus starpniecību tiem deva maizi no debesīm – mannu. Dievs bija pazemojis Israēlu un licis tam ciest badu un devis mannu, lai Dieva ļaudis mācītos un reiz par visām reizēm iegaumētu, ka tie nedzīvo no maizes vien, bet no Dieva vārda. Piestājoties Jēzum, velns viņam it kā jautā – priekš kam tev Dieva vārds? Vai no tā tu būsi paēdis? Redzi, tu esi Dieva Dēls un tev te tuksnesī jācieš badu. Ja nu patiešām tu esi Dieva Dēls, tad ķeries pie darba pats, pārvērt šos akmeņus par maizi. To pašu velns bija sacījis Ievai un vēlāk Israēlam tuksnesī – kāpēc jums te jācieš bads, ejiet labāk atpakaļ uz Ēģipti, tur ir gaļas podi papilnam. To pašu velns saka arī katram no mums – no Dieva vārda paēdis nebūsi; ķeries pie lietas pats: akmeņi tev ir, pārvērt tos maizē! Velna padoms ir mūsdienu cilvēka dzīves pamatā – vienā vārdā to varētu saukt par alķīmiju. – Jūs esat bijuši uz Mēness, drīz būsiet uz Marsa un vēl nedaudz, pavisam nedaudz un jūs iemācīsieties ēst akmeņus. Tas ir velna lielais apsolījums, ar kuru viņš pieviļ pasauli un to sauc par progresu. Jēzus uz kārdinājumu – vairāk maizes, atbildēja ar Dieva vārdiem: “Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes.”” Kristus nedara to, ko darīja Ieva paradīzes dārzā, viņš neņem aizliegto augli. Aizliegtais auglis pats nebija slikts, tāpat kā, piemēram, nauda pati par sevi nav slikta, enerģija nav slikta, nekas, ko Dievs radījis nav slikts, bet aizliegta ir mantkārība – vēlme ņemt to, ko Dievs nav devis. Mantkārība ir iedzimtais grēks, ar kuru velns paverdzina visu pasauli spiežot to tiekties pēc arvien vairāk un vairāk. Tas attiecas uz visu, izņemot Dieva vārdu. To nevajag nevienam. Cilvēki domā, ka bez tā var iztikt itin labi. Tā ir ilūzija, kura pieviļ tik daudzus, līdzīgi kā pieviļ ilūzija, ka enerģijas ieguve ir svarīgāka par pašu planētu, par tās ekoloģisko stāvokli. Tikai tad, kad mums nākas sastapties ar dzīvību dodošā Dieva vārda badu nāves priekšā, vai pasaules mēroga ekoloģisku krīzi, mēs sākam saprast, cik lētticīgi muļķi esam bijuši, līdzīgi kā Ieva un Ādams Paradīzes dārzā. Dieva vārda bads un ekoloģiska krīze ir viena no pēdējo laiku zīmēm, zīmēm, kuru vērojam arvien vairāk un vairāk.

Atklāsmes grāmatā lasām par laiku, kad pūķis jeb velns vajā sievu jeb baznīcu, kas atrod sev Dieva īpaši sagatavotu pasargājuma vietu tuksnesī. Un tur tā gaida, līdz līdzīgi kā eņģeli nāca paēdināt Jēzu tuksnesī, Dieva lielais eņģelis Mihaēls kopā ar citiem eņģeļiem sāk karu ar pūķi un viņa eņģeļiem. Beigu beigās “milzu pūķis”, “sensenā čūska” jeb velns un sātans tiek satriekts un nomests no debesīm uz zemes. Tas varēja notikt tādēļ, ka Jēzus bija uzvarējis velnu. Viņa uzvaras sākums aprakstīts šīs dienas evaņģēlijā, un pilnā mērā tiek piepildīts pie Golgātas krusta.

Šā iemesla dēļ Sātans vairs nevarēja uzdoties par visas cilvēces pārstāvi un apsūdzēt to Dieva priekšā. Tagad par cilvēces pārstāvi Dieva priekšā kļuva Jēzus un velns jeb pūķis tika patrieks no debesīm un nomests uz zems. Nomests uz zemes, pūķis sāk nežēlīgi vajāt sievu jeb baznīcu, jo pēc Kristus uzvaras ieeja debesīs viņam bija liegta. Tāpat kā velns bija aizvīlis cilvēkus no debesīm, tas ir, no Dieva tuvuma, tāpat viņš pats tiek patriekts no tām. Viņš arī zina, ka tam atlicis maz laika uz zemes, ka drīz to gaida elle un tādēļ viņa naids tiek pilnībā izgāzts pār zemes iedzīvotājiem. Pūķa krāsa ir sarkana, kas ir asinsizliešanas un slepkavības krāsa gan fiziskā, gan garīgā nozīmē. Daudz ko no šīs pūķa varas jau redzējām Padomju laikos, līdzīgi kā Dieva tauta to bija redzējusi arī citos laikos. Tad sieva jeb baznīca bēg tuksnesī, bet pūķim palīgā nāk zvērs, kurš lielās ar savu spēku un varu, ko saņēmis no pūķa un zaimo Dievu. Tā ir tā pati vara, ar kuru velns lielījās Jēzus priekšā tuksnesī, sacīdams, ka viņš tam dos varu pār visu pasauli, ja vien Jēzus viņu pielūgs. Jēzus atbilde bija: “Atkāpies, sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Kungu, savu Dievu, un viņam vien kalpo.” Diemžēl Atklāsmes grāmatā lasām, ka lielākā daļa cilvēku brīnās par zvēra varu un sāk viņu pielūgt Dieva vietā. Tas liecina, ka vislielākās pūķa izraisītās ciešanas būs garīgas. Tas būs nemitīgs Dieva vārda bads, ko pavadīs kārdinājums krist grēkā un attiekties no savas ticības, apmainot to pret laicīgiem labumiem. Tas, ko dzirdam šīs dienas evaņģēlijā un daudzviet citur Rakstos ir – nebīstieties! Dievs aizstāvēs savu tautu, ja vajadzēs arī pārdabiskā veidā.

Tad velns aicina palīgā otru zvēru, šoreiz nevis no jūras, bet no zemes. Abi šie zvēri pūķa pakļautībā nes daudz ciešanu un bēdu kristiešiem. Pirmajam zvēram uz galvas ir ragi, kas simbolizē pasaulīgu varu. Tas, ka zvēram ir desmit ragi, liecina, ka viņš kļūs par noteicošo spēku zemes virsū. Bet viņš nāks no ārienes kā okupants un apspiedējs. Savukārt otrais zvērs nāks no iekšienes, no zemes, ceļoties no cilvēcei dzimtās zemes, arī no pašas baznīcas. Viņš sevi tieši neuzspiež cilvēkiem, bet iegūst uzticību paslepšus, ar viltu, lai pēc tam aizvestu cilvēkus neceļos. Tā ir garīga vara, kas sadarbojas ar pirmā zvēra varu, nemitīgi to uzspiežot cilvēcei. Tas ir otrais kārdinājums, par kuru dzirdējām šīs dienas evaņģēlijā. Tas ir reliģiskās varas kārdinājums, kura izmanto sagrozītu Dievu vārdu, lai pieviltu cilvēkus.

Lai gan brīžiem šķiet, ka pirmā zvēra vara zudusi vai kļuvusi vājāka, tomēr otrais zvērs atkal un atkal iedzīvina un stiprina pirmā zvēra varu. Tas nozīmē, ka baznīca tiek nemitīgi izmantota laicīgās varas interesēs. Tas ir noticis viscaur vēstures gājumam, un notiek arī tagad. Šis zvērs dara daudzus brīnumus un pieviļ ļoti daudzus. Tikai retais spēj pretoties šādam valsts un dažādu sociālo institūciju un reliģiskās varas vienotam spēkam. Zvēra tēls tiek uzspiests cilvēkam ar īpašu zīmi, bez kuras cilvēks praktiski tiek izslēgts no sociālās un ekonomiskās aprites. Viņš nevar pat vairs neko ne pirkt, nedz pārdot, pat darbodamies likumīgās Dieva iedibinātās kārtības – laicīgās valsts ietvaros. Dieva ļaudīm tad atliks tikai paļauties uz pārpasaulīgu Dieva gādību, Dieva sūtītiem eņģeļiem. Ar savu piemēru Kristus iedrošina visus Dieva ļaudis šiem grūtajiem pēdējiem laikiem. Viņš ir izcīnījis šo cīņu mūsu vietā, sātana vara ir salauzta un Dieva žēlsirdīgās rūpes un gādība nepieciešamā brīdī tiks sniegta. Svētajos Rakstos tas attēlots dažādos skaistos veidos: gan kā manna no debesīm, gan ūdens no klints, gan kā putns, kas paslēpj savus bērnus zem saviem spārniem, gan kā ērglis, kas aiznes tos drošībā. Tās ir līdzības, bet tie nav pasaku tēli. Tās ir līdzības, kuras mums rāda, ko Dievs ir darījis, dara un darīs, lai glābtu un uzturētu savu dārgo tautu, kuru viņš pats sauc par savu acuraugu. Āmen.