II Kristus ciešanu laika svētdienā


Jēzus tos atstāja un devās atpakaļ uz Tīras un Sidonas apvidu. Un, redzi, kāda kanaāniešu sieviete, kas tur dzīvoja, nāca pie viņa, saukdama: “Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu dēmons briesmīgi moka!” Bet viņš tai neatbildēja ne vārda. Tad viņa mācekļi pienāca un lūdza: “Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” Jēzus tiem atbildēja: “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!” Viņš atbildēja: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem.” – “Jā, Kungs,” viņa sacīja, “bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” Tad Jēzus viņai atbildēja: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela. (Mt. 15: 21-28)

Kristus ciešanu laika pirmajā svētdienā


Tad Gars aizveda Jēzu tuksnesī, ka viņš tiktu velna kārdināts. Kad viņš bija gavējis četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, viņš izsalka. Kārdinātājs, piestājies viņam, sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi top par maizi.”  Bet Jēzus atbildēja: “Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes.” Tad velns viņu aizveda uz svēto pilsētu, pacēla viņu uz tempļa jumta malas un sacīja:  “Ja tu esi Dieva Dēls, meties lejā, jo ir rakstīts: viņš saviem eņģeļiem dos pavēli tevis dēļ, un tie tevi uz rokām nesīs, lai tu savu kāju pie akmens nepiedauzītu.”  Jēzus viņam sacīja: “Bet ir arī rakstīts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” Atkal velns viņu aizveda uz ļoti augstu kalnu un rādīja viņam visas pasaules valstis un to godību, un sacīja: “To visu es tev došu, ja tu nolieksies manā priekšā un mani pielūgsi.”  Tad Jēzus viņam sacīja: “Atkāpies, sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Kungu, savu Dievu, un viņam vien kalpo.” Tad velns viņu atstāja; un, redzi, eņģeļi nāca un viņam kalpoja. (Mt. 4: 1-11)

V Svētdiena pēc Epifanijas


Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: "Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja savā tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle? Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks darījis. - Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.” (Mt. 13: 24-30)