Svētdienā pēc Kristus atspīdēšanas

Viņa vecāki ik gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzālemi. Kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, viņi pēc svētku paražas devās uz Jeruzālemi. Kad svētku dienas bija beigušās un viņa vecāki jau devās mājup, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, bet viņi to nezināja. Domādami, ka viņš ir atceļā kopā ar citiem, tie, vienas dienas gājumu nostaigājuši, meklēja viņu pie radiem un paziņām. Neatraduši tie atgriezās Jeruzālemē, lai viņu uzmeklētu. Pēc trim dienām tie atrada viņu sēžam templī mācītāju vidū, tos klausoties un izjautājot. Un visi, kas viņu dzirdēja, bija ļoti pārsteigti par viņa saprašanu un atbildēm. Un, viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un māte viņam sacīja: “Bērns, kādēļ tu mums tā darīji? Redzi, tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām.” Un viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka man jādarbojas sava Tēva lietās?” Bet tie nesaprata viņa teiktos vārdus. Tad viņš gāja tiem līdzi un nonāca Nācaretē, un bija tiem paklausīgs. Un viņa māte visus šos vārdus glabāja savā sirdī.  Un Jēzus pieauga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. (Lk. 2: 41-52)

Pagājušajā svētdienā mēs dzirdējām par Jēzus atklāšanos neparastā veidā, - viņš ir pielūdzams kā Dievs, un agrīnā baznīca jau kopš paša sākuma savos dievkalpojumos viņu arī pielūdza kā Dievu. Šodien evaņģēlijs mūs ved soli tālāk, mudinot pārdomāt Jēzus vārdus: “Man jādarbojas sava Tēva lietās.” Ne Jāzeps, nedz Marija šos vārdus nesaprata, bet Marija pēc sava dievbijīgā paraduma paturēja tos savā sirdī. Savukārt Jēzus bija pārsteigts, ka viņa vecāki nezina, ka viņam jādarbojas sava Tēva lietās. Jēzus pārsteigumam, protams, ir pamats, jo pats Dievs Jāzepam un Marijai ar eņģeļa starpniecību bija atklājis, ka Jēzus ir viņa Dēls (Lk. 1: 32; Mt. 1: 20). Un tas varēja nozīmēt tikai vienu, proti, ka Dievs ir sūtījis savu Dēlu ar īpašu uzdevumu – veikt Kristus darbu, glābt savus ļaudis no grēka. Arī tas Jāzepam un Marijai bija skaidri pasacīts (Lk. 1: 32-33; 2: 11; 2: 29-35). Tomēr tie nespēja to īsti attiecināt uz Jēzu un nesaprata pat tad, kad viņš tiem bija uz to norādījis, un nesaprata, kā viņš to var zināt.

Ja pagājušajā svētdienā dzirdējām, ka austrumu gudrie un vēlāk kristieši pielūdza Jēzu kā Dievu, tad šosvētdien pats Jēzus to pasaka skaidri un gaiši – mans Tēvs ir Dievs. Divpadsmit gadu vecumā Jēzus noteikti zina, ka Jāzeps nav viņa īstais tēvs. Citiem vārdiem sakot, viņš zina, ka ir Dieva Dēls. Jēzus nekad par Dievu nesaka – mūsu Tēvs. Tā vietā viņš vienmēr saka - mans Tēvs. Pat pēc augšāmcelšanās viņš saka Marijai Magdalēnai, ka dodas pie sava Tēva un jūsu Tēva. Tādējādi Jēzus skaidri norāda uz atšķirību starp viņa un mūsu attiecībām ar Dievu. Viņš sevi nostāda īpašā situācijā, kas nav attiecināma ne uz vienu citu cilvēku. Viņš vienīgais vārda pilnā nozīmē ir Dieva Dēls. Viņš vienīgais drīkst saukt Dievu par savu Tēvu, pārējiem Dievs ir - mūsu Tēvs. Kā Jēzus to varēja zināt jau divpadsmit gadu vecumā? Tas būs bijis galvenais, ko Jāzeps un Marija nespēja saprast.

Nav pamata domāt, ka Jāzeps un Marija būs Jēzum kaut ko stāstījuši par neparastajām lietām, kas saistījās ar viņa ieņemšanu un dzimšanu.  Tad kā Jēzus to zināja? - Viņš kā persona bija Dieva Dēls un cilvēka dabu bija tikai pieņēmis. Tātad viņa patiesais “ES” bija Dieva Dēls. Savā cilvēka prātā viņš būs to aptvēris lasot un studējot Vecās Derības rakstus. Protams, daudzi jautājumi šajā sakarībā mums paliek neatbildēti, jo Jēzus ir unikāla persona, proti, viņam ir divas dabas  – Dieva daba no mūžības un cilvēka daba, kopš viņš tika ieņemts Marijas klēpī. Kopumā tas ir stāsts, kuru Dievs mūsu Grāmatā atklāj pamazām, 1500 gadu garumā un ar 40 īpaši izraudzītu cilvēku starpniecību. Tas nav stāsts, kurš apgūstams vienā rāvienā. To nevar lasīt tā, kā esam paraduši lasīt, lasot virsrakstus internetā. Tas ir stāsts, kas prasa nopietnas studijas un iedziļināšanos. Protams, ir cilvēki, kas sacīs – man tam nav laika, man jāpelna maize un jādara vēl daudzas citas lietas. Mēs to labi saprotam, jo zinām, ko esam darījuši paši tad, kad bijis jāizvēlas starp darbošanos mūsu Tēva lietās un naudas pelnīšanu vai izklaidēm, vai vienkārši jāpārvar savs slinkums. Tomēr mēs zinām arī, ka tas ir drošākais ceļš uz to vietu, kur neviens Dievu vairs nesauc par Tēvu. Tas ir ceļš pie velna uz mūžīga soda vietu, kur sirdsapziņa grauž kā mūžīgs tārps un deg kā nebeidzama uguns, kur sāpēs tiek griezti zobi un atskan mūžīgi vaidi. Bet te kāds “gudrais” vaicās – kādēļ tad Jēzus, ja jau viņš pats ir Dievs, citviet sauc Dievu par savu Dievu? Tas tādēļ, ka viens Dievs ir trīs personas un īpaši tādēļ, ka Jēzus bija arī Cilvēka Dēls. Cilvēka Dēls nozīmē to, ko viņš sauc par darbošanos sava Tēva lietās. Tas nozīmē, ka viņš pieņemtajā cilvēka dabā kā patiess cilvēks bija kļuvis par visas cilvēces pārstāvi, lai cilvēka dabā darītu Dieva darbu -  iznīcinātu postošos velna darbus un glābtu mūs no grēka, elles un nāves. Un šajā diženajā darbā, kurā darboties spēja vienīgi viņš, Jēzus tāpat kā ikviens cilvēks bija atkarīgs no sava Debesu Tēva un meklēja viņa palīdzību, vadību, gudrību un spēku. Tas nenozīmē, ka viņš kā Dēls bija mazāks, zemāks par Tēvu, bet viņam bija cita misija, cits uzdevums – darbs cilvēka dabā, kurā viņu nemitīgi atbalstīja gan Tēvs, gan Svētais Gars, un nepieciešamības brīžos arī viņa paša dievišķā daba. Kā patiess cilvēks viņš arī jau no agras bērnības zināja, kur tieši palīdzība un spēks meklējami – tie bija Vecās Derības raksti. Viņš bija tos studējis un mācījies, un tagad viņš sēdēja Templī kopā ar Rakstu mācītājiem, klausījās viņos un uzdeva jautājumus, rādot mums izcilu piemēru. Jēzus izpratne par Rakstiem, to saprašana bija neraksturīga divpadsmit gadus vecam zēnam, kas radīja apkārtējos izbrīnu. Evaņģēlijs savukārt atklāj, ka šādi Jēzus kā patiess cilvēks pilnīgi pilda bauslību mūsu vietā, paklausa Dievam, lūdz viņu, studē Dieva vārdu un meklē padomu kā to labāk saprast. Bet kādēļ tieši 12 gadi?

Divpadsmit vai biežāk trīspadsmit gadi bija īpašs vecums, ko sasniedzot jūdu zēni kļuva par “bauslības dēliem”. Tas nozīmēja, ka viņiem tagad bija jāmācās un jāievēro bauslība un tās prasības. Tādēļ viņa vecāki arī bija paņēmuši Jēzu līdzi uz Jeruzālemi, kad tie “devās uz augšu”, tas ir, devās uz Jēruzālemes Templi svinēt bauslībā noteiktos svētkus.

Vienalga vai tā bija ieleja vai kalns, no kurienes sākās ceļš, kad jūds devās uz Jeruzālemi svinēt svētkus, viņš vienmēr “devās uz augšu”. Vēl joprojām, kad jūdi atgriežas no svešām zemēm uz dzīvi Izraēlā, viņi to sauc īpašā vārdā, kas tulkojumā nozīmē “doties uz augšu”.  Piemēram, 122. psalms ir svētceļnieku dziesma, ko dzied tie, kas “dodas uz augšu”: “Nopriecājos, kad tie man teica: ejam uz Kunga namu! – Nu mūsu kājas stāv tavos vārtos, Jeruzāleme! Jeruzāleme, pilsēta, kā tu uzcelta – itin kā sasieta visa kopā! Ciltis tur augšā kāpj, Kunga ciltis, kā pavēlēts Israēlam: slavēt Kunga vārdu.” Arī mūsu baznīca atrodas pakalnā, augstākajā vietā Rīgas apkārtnē un dodoties uz dievkalpojumu mēs gan garīgā, gan burtiskā nozīmē “dodamies uz augšu.”  Sens pravietojums saka: “Dienu galā notiks tā – Kunga nama kalns kļūs kalniem par galvu, paaugstināts pār pakalniem, un tautas plūdīs pie tā. Citas tautas sanāks pulkiem un runās: “Nāciet, kāpsim Kunga kalnā, Jēkaba Dieva nams! Viņš mums mācīs savus ceļus, lai staigājam viņa takas!” – jo no Ciānas nāk bauslība un Kunga vārds – no Jeruzālemes!” (Mih. 4: 1-2) Cits pravietis saka: “Tad nāks Kungs un cīnīsies ar tām tautām, kā viņš cīnījies kaujas dienā! Todien viņa kājas stāvēs Olīvkalnā, kas no Jeruzālemes uz austrumiem, un Olīvkalns šķelsies uz pusēm, no austrumiem uz rietumiem – varen plaša ieleja, puse kalna zvelsies uz ziemeļiem un otra puse uz dienvidiem! Tad jūs bēgsiet cauri ielejai kalnos, jo ieleju abās pusēs skaus kalni, kā bēgāt no zemestrīces Jūdas ķēniņa Uzijas dienās – tad nāks mans Dievs Kungs un visi viņa svētie ar tevi!” (Cah. 14: 3-5) Tas ir tas, ko Tas Kungs apsolījis citviet – kalni un pakalni šaubīsies, bet mana miera derība nešaubīsies nemūžam. Elles vārtiem nebūs uzvarēt Dieva tautu, jo tai vienmēr ir patvērums kalnos, tā vienmēr var “doties uz augšu” un rasta patvērumu uz klints pamata. Kā pats Jēzus svinīgi saka: “Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu, un elles vārti to neuzveiks.“ (Mt.16: 18)

Un atkal pravietis saka: “Todien dzīvības ūdeņi plūdīs no Jeruzālemes: puse no tiem uz Austrumu jūru, un otra puse uz Rietumu jūru – gan ziemu, gan vasaru. Kungs būs ķēniņš visai zemei, todien Kungs būs viens, un viņa vārds būs Vienīgais! Visa zeme vērtīsies klajumā – no Gebas līdz Rimmonai, kas dienvidos Jeruzālemei, tikai tā paliks pakalnā, no Benjāmina vārtiem līdz tai vietai, kur agrākie vārti, tad līdz Stūra vārtiem, un no Hananēla vārtiem līdz ķēniņa vīnspaidam. To atkal apdzīvos, tur vairs nebūs nīcības lāsta, un Jeruzāleme mājos droši. (Zah. 14: 8-11) Piepildījumu praviešu vārdiem atrodam Pāvila vārdos, kur viņš par Jēzu saka:  “Tādēļ arī Dievs viņu paaugstināja un dāvāja viņam vārdu, kas ir pāri visiem vārdiem,  lai Jēzus vārdā visi mestos ceļos – kas debesīs, kas virs zemes un zem zemes – un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs ir Jēzus Kristus Dievam Tēvam par slavu.” (Fil. 2: 9-11) Doties uz augšu tagad nozīmē doties svētajā kalnā, ko sauc Jēzus, kurš ir Dievs pie mums, Dievs ar mums  - savā vārdā un svētajos Noslēpumos. Visu to, ko Jēzus ir dzirdējis un mācījies no sava Tēva, viņš ir darījis zināmu mums, saviem brāļiem, kurus viņš tagad sauc par saviem draugiem. Tikai tādēļ, ka Dievs ir Jēzus Tēvs īpašā nozīmē, un viņš ir pazemojies pieņemot mūsu dabu un darbojies sava Tēva lietās un paveicis savu darbu teicami, mēs tagad esam paaugstināti - kļuvuši Dieva bērni, viņa brāļi un draugi, viņa mantinieki, viena ģimene ar Dievu. Šīs dienas evaņģēlijs tam sniedz brīnišķīgu piemēru.

Ievērojiet, ka šīsdienas tekstā Marija saka Jēzum: “Tavs tēvs un es ar sirdssāpēm tevi meklējām”. Lai gan evaņģēlijos nekad netiek sacīts, ka Jēzus būtu saucis Jāzepu par savu tēvu, tomēr varam pieņemt, ka ikdienā viņš, tāpat kā viņa brāļi un māsas, sauca viņu par savu tēvu. Šīs dienas tekstā arī lasām, ka Jēzus bija paklausīgs abiem saviem vecākiem, tātad viņš godāja Jāzepu, kā dievbijīgs dēls godā savu tēvu. Jāzeps bija pagodinājis viņu un pieņēmis Jēzu par savu dēlu, un Jēzus pagodināja Jāzepu un sauca par savu tēvu. Pirms došanās uz Jeruzālemi Jēzus būs kļuvis par Bar Mitcvah jeb bauslības dēlu. Tad vietējā sinagogā viņš pirmo reizi būs publiski lasījis kādu rakstu vietu no Bauslības jeb Mozus grāmatām, kalpojot kā sinagogas vadītājs draudzes dievkalpojumā. Savukārt Jāzepa loma būs bijusi interesanta. Ceremonijas laikā tēvam bija jāsaka īsa svētība, kas latviski varētu skanēt apmēram šādi: “Svētīts ir tas, kurš atbrīvojis mani no [atbildības] soda par šo [zēnu]”. Šī svētība nozīmē, ka līdz brīdim, kamēr dēls kļuva par “bauslības dēlu”, tēvam bija pienākums rūpēties par dēla garīgo izglītošanu, līdz viņš pats varēja patstāvīgi sākt studēt Bauslību. Sasniedzot 13 gadus notika šī ceremonija, kurā tika svinīgi apliecināts, ka zēns tagad ir pietiekoši pieaudzis, lai pats varētu uzņemties atbildību par Bauslības mācīšanos. Jēzus gadījumā tas būs noticis kādu gadu vai divus agrāk 11 vai 12 gadu vecumā. Ja uzmanīgi lasām Pāvila vēstuli Galatiešiem, ieraugām, ka Pāvils ir paplašinājis šo domu, sakot, ka Bauslība valdīja līdz Kristum, bet tagad ticība Kristum mūs ir atbrīvojusi no pienākuma kalpot Bauslībai (Gal. 3: 23-25). Kristus mūs ir atbrīvojis no Bauslības soda. Kad Jēzum kļūstot par “Bauslības dēlu”, Jāzeps dievkalpojumā sacīja – svētīts ir tas, kurš atbrīvojis mani no atbildības soda par šo zēnu, - viņš sacīja pravietiskus vārdus – Dievs šajā zēnā atbrīvos viņu un visus ticīgos no pakļautības Bauslībai vispār, no Bauslības lāsta. Jēzus pazemošanās dēļ Dievs paaugstināja gan Jāzepu gan arī mūs visus no Bauslības vergiem par saviem mīļajiem bērniem. Tas, kurš Dievu sauca par savu Tēvu, uzņēmās to likteni, kuriem Tēva nebija. Patiecoties viņam mums tagad ir Tēvs un mēs varam droši sacīt – mūsu Tēvs, un nākt pie viņa kā mīļi bērni ar saviem priekiem un bēdām, lūgumiem un pateicību par visu labo, ko viņš mums dara, audzinot un uzturot ticībā. Bet tāpat kā Jēzus nenicināja savu audžu tēvu Jāzepu un paklausīja viņam, arī mēs nenicinām bauslību, bet cenšamies būt tai paklausīgi, bet paklausīgi kā bērni nevis vergi. Bauslība mūs vairs nepazudina, Jāzepam vairs nav jāuztraucas, ka viņš varētu saņemt sodu, kas nāk no bauslības. Jāzepa audžudēls ir atbrīvojis viņu no šīm pūlēm. To nozīmē Jēzus darbošanās sava īstā Tēva lietās. Un šodien mēs visi varam līdzīgi Jāzepam sacīt: “Svētīts ir tas, kurš atbrīvojis mani no bauslības soda.”  Āmen.