XXIV Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Jēzum ar viņiem vēl runājot, redzi, viens vecākais nāca un nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Mana meita nupat nomira. Bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos.” Jēzus piecēlies sekoja tam kopā ar saviem mācekļiem. Un, redzi, kāda sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu, pienāca no mugurpuses un pieskārās viņa drēbju malai. Viņa pie sevis sacīja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” Bet Jēzus, pagriezies un viņu ieraudzījis, teica: “Esi droša, meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un sieviete kļuva vesela tajā pašā brīdī. Kad Jēzus, ienācis vecākā namā, ieraudzīja flautistus un trokšņainu ļaužu pulku, viņš sacīja: “Ejiet prom! Meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja. Bet, kad ļaudis bija izraidīti ārā, Jēzus, iegājis iekšā, satvēra viņas roku, un meitene piecēlās. Runas par to izplatījās visā apvidū. (Mt. 9: 18-26)

Lutera katehisma aktuālitāte arī šodien


Lai kārtējo reizi pārliecinātos, ka Lutera katehisms joprojām ir aktuāls, šodien apskatīsim katehismā atrodamo pirmo trīs baušļu skaidrojumu.

XXIII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Tad farizeji aizgāja un apspriedās, ka Jēzu vajadzētu pieķert kādā vārdā. Tie sūtīja pie viņa savus mācekļus kopā ar Hēroda piekritējiem, un tie jautāja: “Skolotāj, mēs zinām, ka tu esi patiess, tu Dieva ceļus māci patiesībā un nelokies neviena priekšā, jo tu neuzlūko cilvēka ārieni; saki mums – kā tu domā, vai ir atļauts dot cēzaram nodevas vai ne?” Jēzus, noprazdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Ko jūs mani izaicināt, jūs liekuļi? Parādiet man naudu, ko maksājat nodevās.” Tie atnesa viņam denāriju. Tad viņš tiem jautāja: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie viņam atbildēja: “Cēzara.” Tad Jēzus tiem sacīja: “Tad dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Tie izbrīnījās par dzirdēto un, viņu atstājuši, aizgāja. (Mt. 22: 15-22)

XXII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Tādēļ Debesu valstība ir salīdzināma ar ķēniņu, kas nolēma prasīt norēķinu saviem kalpiem. Kad viņš sāka to darīt, viņam pieveda kādu, kas viņam bija parādā desmit tūkstošus talantu. Un, tā kā viņš nespēja samaksāt, viņa kungs pavēlēja pārdot gan viņu pašu, gan viņa sievu un bērnus, gan visu, kas tam bija, un parādu samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un lūdzās: pagaidi uz mani, es visu samaksāšu. Kungs iežēlojās par šo kalpu un atlaida tam aizdevumu. Šis kalps, izgājis ārā, ieraudzīja kādu savu biedru, kas viņam bija parādā simts denāriju. Viņš to satvēris žņaudza un sacīja: atdod, ko esi parādā! Tad viņa biedrs krita pie zemes un lūdzās: pagaidi uz mani, es visu samaksāšu. Taču viņš negribēja gaidīt un aizgājis to ielika cietumā, līdz tas parādu būs samaksājis. Citi kalpi, viņa biedri, to redzēdami, ļoti noskuma; tie gāja un visu notikušo atstāstīja kungam. Tad kungs viņu pasauca un sacīja: tu nelietīgais kalps, visu tavu parādu es tev atlaidu, kad tu lūdzi. Vai tev tāpat nevajadzēja apžēloties par savu biedru, kā es par tevi apžēlojos? Un kungs saniknojies nodeva to spīdzinātājiem, līdz tas būs samaksājis visu parādu. Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosiet.” (Mt. 18: 23-35)

XXI Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Tad Jēzus atkal nāca Galilejas Kānā, kur viņš ūdeni bija pārvērtis vīnā. Un bija kāds ķēniņa galminieks, kuram Kapernaumā bija slims dēls. Izdzirdis, ka Jēzus ir atnācis no Jūdejas uz Galileju, tas nāca pie viņa un lūdza, lai viņš noietu un dziedinātu viņa dēlu, kas bija pie miršanas. Tad Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Ķēniņa galminieks viņam sacīja: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst!” Jēzus tam sacīja: “Ej, tavs dēls ir dzīvs!” Cilvēks noticēja vārdiem, ko sacīja Jēzus, un aizgāja. Viņam vēl ejot, pretī nāca viņa kalpi un tam pavēstīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Tad viņš tiem vaicāja, kurā brīdī dēlam kļuvis labāk. Tie viņam sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.” Tad tēvs saprata, ka tas noticis brīdī, kad Jēzus viņam sacīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Un viņš kļuva ticīgs pats un viss viņa nams. Šī bija jau otrā zīme, ko Jēzus darīja, no Jūdejas atnācis Galilejā. (Jņ. 4: 46-54)