Reformācijas svētku priekšlasījums


Pirmais lielais Lutera teoloģiskais atklājums, kas dzina viņu tālāk uz priekšu pretī Evaņģēlijam, bija grēka izpratne. Soli pa solim savā teoloģiskajā pētniecībā Luters tuvojās formulējumam, kas nobriedušā veidā ir kļuvis par daļu no baznīcas ticības apliecības:
“Iedzimtais grēks ir tik dziļa, ļauna cilvēka dabas samaitātība, ka ar prātu tas nav ieraugāms. Tam jātic pēc Rakstu atklāsmes.”
Rakstu atklāsmes spriedums ir šāds:
“Jūs visi neesat nekas, vai nu jūs grēkojat atklāti, vai esat ārēji svēti; jums viesiem ir jākļūst citādiem, nekā jūs esat tagad, un citādi jārīkojas, nekā jūs tagad rīkojaties. Jūs varat būt, kas gribat, un tik lieli, gudri, vareni un svēti, cik vien gribat, - šeit neviens nav dievbijīgs, taisns un svēts.”
Tas nozīmē, ka “mēs visi esam pazuduši, ka mēs caur un cauri neesam labi un ka mums, vienkārši sakot, jākļūst par jauniem, par citiem cilvēkiem.”

XX Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Jēzus tiem atkal runāja līdzībās: “Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas rīkoja savam dēlam kāzas. Viņš sūtīja savus kalpus paziņot aicinātajiem par kāzām, bet tie negribēja nākt. Viņš sūtīja vēl citus kalpus, likdams teikt aicinātajiem: redzi, mans mielasts ir sagatavots, mani vērši un nobaroti teļi jau ir nokauti, un viss ir gatavs, nāciet uz kāzām! Taču tie nelikās ne zinis un aizgāja – cits uz savu lauku, cits savās veikala darīšanās. Bet pārējie, satvēruši viņa kalpus, par tiem ņirgājās un tos nonāvēja. Ķēniņš sadusmojās un nosūtīja savu karaspēku iznīcināt šos slepkavas un nodedzināt viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzām viss ir sagatavots, bet aicinātie nebija cienīgi; ejiet pa apkārtējiem ceļiem un aiciniet kāzās visus, ko vien sastopat! Kalpi izgāja uz ceļiem un atveda visus, ko vien sastapa, gan ļaunus, gan labus; un kāzu nams bija pilns mielasta viesiem. Tad ķēniņš iegāja savus viesus aplūkot un ieraudzīja tur kādu cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drēbēs. Ķēniņš tam jautāja: mans draugs, kā tu esi šeit ieradies bez kāzu drēbēm? – Bet tas klusēja.  Tad ķēniņš sacīja kalpiem: sasieniet viņam kājas un rokas un izmetiet viņu ārā tumsā; tur būs vaimanas un zobu griešana. Jo daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.” (Mt. 22: 1-14)

XIX Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Tad Jēzus, iekāpis laivā, pārcēlās pāri un nonāca savā pilsētā. Un, redzi, tie atnesa pie viņa kādu paralizēto, kas gulēja gultā; un Jēzus, viņu ticību redzēdams, sacīja paralizētajam: “Esi drošs, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Tad kādi no rakstu mācītājiem pie sevis sacīja: “Šis zaimo.” Jēzus, viņu domas noprazdams, sacīja: “Kādēļ jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – sacīt: tev tavi grēki piedoti! – vai sacīt: celies un staigā! – Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” – un viņš sacīja paralizētajam: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!” Un tas piecēlies gāja uz mājām. Ļaužu pūlis, to redzēdams, izbijās un slavēja Dievu, kas devis tādu varu cilvēkiem. (Mt. 9: 1-7)

XVIII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus.  Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja: “Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?”  Jēzus atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis.  Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.” Un Jēzus jautāja farizejiem, kas bija sapulcējušies: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tie viņam atbildēja: “Dāvida.” Viņš tiem jautāja: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. – Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?” Un neviens nevarēja viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas viņam ko jautāt. (Mt. 22: 34-46)

XVII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Jēzus kādā sabatā iegāja ievērojama farizeja namā maizi ēst, un tie viņu novēroja. Redzi, viņa priekšā bija kāds cilvēks, slims ar tūsku. Jēzus vērsās pie farizejiem un likuma zinātājiem un jautāja: “Vai drīkst sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Jēzus ņēma un dziedināja šo vīru un ļāva tam iet.  Un tiem viņš sacīja: “Kurš no jums, ja tam dēls vai vērsis sabatā iekritīs akā, to tūdaļ nevilks laukā?” Tie nekā uz to nespēja atbildēt. Tad viņš, ievērojis, ka mielastā saaicinātie cenšas sev izraudzīties labākās vietas pie galda, stāstīja tiem līdzību:  “Kad tevi aicina kāzās, nesēdies goda vietā. Var gadīties, ka ir aicināts kāds cienījamāks par tevi un ka, viņam atnākot, tas, kurš aicinājis jūs abus, tev sacīs: dod vietu viņam. Un tad tev ar kaunu būs jāieņem pēdējā vieta. Bet, kad tevi aicina, ej un apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis tev sacītu: draugs, kāp augstāk. Tad tu būsi pagodināts visu viesu priekšā.  Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts un, kas sevi pazemina, tas tiks paaugstināts.” (Lk. 14: 1-11)

XVI Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Drīz pēc tam viņš devās uz pilsētu, sauktu Naine, un kopā ar viņu gāja mācekļi un liels ļaužu pūlis. Kad viņš jau tuvojās pilsētas vārtiem, redzi, iznesa kādu mirušo, mātes vienīgo dēlu, un viņa pati bija atraitne, un līdz ar viņu bija liels pūlis pilsētnieku. Atraitni ieraudzījis, Kungs iežēlojās par viņu un tai sacīja: “Neraudi!” Pienācis klāt, viņš aizskāra zārku; nesēji apstājās, un viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. Visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū; Dievs ir uzlūkojis savu tautu.” Šī vēsts par viņu izgāja pa visu Jūdeju un tās apgabalu. (Lk. 7: 11-17)