XV Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam. Tādēļ es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Pavērojiet putnus debesīs – ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi? Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? Kādēļ jūs zūdāties par savu apģērbu? Mācieties no lilijām pļavā, kā tās aug – ne tās nopūlas, ne vērpj,  bet es jums saku: pat Sālamans visā savā godībā nebija tā tērpies kā viena no tām. Ja nu Dievs pļavas zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, cik gan daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?! Tādēļ nezūdieties, sacīdami: ko ēdīsim? ko dzersim? ko vilksim mugurā? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.  Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu. (Mt. 6: 24-34)

XIV Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Ceļā uz Jeruzālemi viņš nonāca apvidū starp Samariju un Galileju. Viņam ieejot kādā ciemā, pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Tie apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!”  Tos ieraudzījis, viņš tiem sacīja: “Ejiet un rādieties priesteriem.” Un notika, ka tie ceļā tapa šķīsti. Viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts, griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie viņa kājām; tas bija samarietis. Jēzus vērsās pie tā un sacīja: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi? Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?” Viņš tam sacīja: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” (Lk. 17: 11-19)

XIII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Un, redzi, kāds likuma zinātājs piecēlās un sāka viņu pārbaudīt, sacīdams: “Skolotāj, kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš tam sacīja: “Kā ir bauslībā rakstīts? Kā tu tur lasi?”  Tas atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku, un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis. Dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, Jēzum jautāja: “Un kurš ir mans tuvākais?” Jēzus atbildēja, stāstīdams: “Kāds vīrs bija ceļā no Jeruzālemes uz Jēriku, un viņš krita laupītāju rokās. Tie, viņu aplaupījuši un sasituši, atstāja pusmirušu guļam un aizgāja. Gadījās, kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Tāpat arī kāds levīts, tajā vietā atnācis, viņu ieraudzīja, bet pagāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa, un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Pienācis klāt, viņš pārsēja viņa brūces, uzliedams eļļu un vīnu; un, uzcēlis viņu uz savu lopu, aizveda to uz viesnīcu un aprūpēja. Otrā rītā, izvilcis divus denārijus, viņš iedeva tos viesnīcniekam un sacīja: aprūpē viņu, un, ja tu vairāk iztērēsi, atnācis es tev atdošu. Kurš no šiem trim tev šķiet tuvākais bijis tam, kas krita laupītāju rokās?” Viņš sacīja: “Tas, kas parādīja viņam žēlsirdību.” Un Jēzus viņam sacīja: “Ej un dari arī tāpat!” (Lk. 10: 25-37)

XII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem


Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā. (Mk. 7:37)