VIII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Uzmanieties no viltus praviešiem, tie nāk pie jums avju drēbēs, taču no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. Jūs viņus pazīsiet pēc augļiem; vai tad kāds lasa vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāgs koks nes sliktus augļus. Labs koks nevar nest sliktus augļus, nedz nelāgs koks – labus.  Ikvienu koku, kas nenes labus augļus, nocērt un iemet ugunī.  Tātad pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet. Ne ikviens, kas man saka: Kungs, Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva gribu. Daudzi tajā dienā man sacīs: Kungs, Kungs! Vai mēs tavā vārdā nepravietojām? Vai mēs tavā vārdā neizdzinām dēmonus? Vai tavā vārdā daudzus brīnumainus darbus nedarījām? Un tad es tiem apliecināšu: es jūs nekad neesmu pazinis, nost no manis, jūs ļauna darītāji! (Mt. 7: 15-23)

Kalna sprediķī izklāstījis bauslību, Jēzus brīdina no tās izkropļojumiem – viltus praviešu mācības. Arī viltus mācības ir garīgas un iedvesmotas, bet gars, kurš tās iedvesmojis ir nevis Dievs, bet ļaunais gars jeb velns. Redzēdams, ka baznīcu nav iespējams uzveikt uzbrūkot tai no ārpuses, velns cenšas ar maldu mācībām to sagraut no iekšienes, un tās ir pašas lielākās briesmas, ar ko baznīcai jāsastopas. Viltus mācības apdraudēs baznīcu vienmēr līdz pašiem pēdējiem laikiem, kad tās pieaugs agrāk neredzētā apmērā. Tādēļ Kristus no tām brīdina ļoti nopietni. Šo brīdinājumu gaismā mūsdienu viltus kristiešu sludinātā iecietība pret maldu mācībām ir galējas nekaunības un neticības pazīme. Viltus iecietības un plurālisma atbalstītajiem vajadzētu nopietni ieklausīties Jēzus vārdos, kurš šādus cilvēkus sauc par ļaundariem, pasludinot tiem bargu spriedumu – „es jūs nekad neesmu pazinis.” Kādas tad ir viltus pravieša pazīmes?

Jēzus saka, ka viltus pravieši ārīgi cenšas parādīties kā viņa avis. Tie greznojas ar Kristus vārdu un slēpjas aiz baznīcas vārda un amatiem. Viņi izskatās mīlīgi un laipni, daudz runā par mīlestību, bet patiesībā tie ir „plēsīgi vilki”. Kā tad viņus var atpazīt? Jēzus saka, ka viņus būs iespējams pazīt pēc viņu augļiem. Un pravieša augļi, izrādās, nav pārdabiskas spējas un citi neparasti darbi, bet gan patiesa mācība, kas nāk no paša Dieva un ir uzrakstīta Bībelē. Sekojoši viltus pravieši sludina pašu sacerētu mācību, kas Bībelē nav atrodama. Šajā sakarībā apskatīsim kādu piemēru no vēstures.

Tridentas koncils, kā Romas atbilde uz Reformāciju, ar savu pirmo lēmumu par baznīcas autoritāti pasludināja Bībeli. Tas šķiet dievbijīgi, bet patiesībā tie nebija Vecās un Jaunās Derības oriģinālie dokumenti, ko Romas baznīca pasludināja par tās Bībeli, bet gan to latīņu tulkojums - Vulgāta. Vulgāta, protams, saturēja arī daudzas neprecizitātes un kļūdas, bet tā tradicionāli bija bijusi baznīcas Bībele daudzus gadsimtus. Un tieši vēlēšanās uzsvērt tradicionālās vērtības bija iemesls, kādēļ Vulgātu pasludināja par baznīcas autoritatīvo Grāmatu. Tātad tas bija Romas baznīcas skaidrojums, kas tika pasludināts par autoritatīvu. Tādēļ nav pārsteigums, ka koncils blakus Vulgātas autoritātei līdzīgu autoritāti piešķīra baznīcas tradīcijai. Tas, kas sekoja tālāk arī nav pārsteigums un izriet no iepriekšējā. Koncils pasludināja, ka vara skaidrot Bībeli un spriest par kristīgās mācības jautājumiem pieder vienīgi „svētajai mātei baznīcai”, kas nozīmēja Romas baznīcas vadību ar pāvestu priekšgalā. Šis spriedums nolaupīja kristiešiem Dieva doto varu un pienākumu, kas ir paša Kristus dots – izvērtēt jebkuru mācību. Tās ir tiesības un pienākums spriest par mācību, kas izriet no Jēzus vārdiem – sargieties no viltus praviešiem! Jo kā gan citādi kāds varētu atpazīt viltus pravieti, ja viņam būtu liegta iespēja spriest par mācību? Tikuši galā ar šo pirmo jautājumu, noraidījuši Bībeli kā vienīgo un augstāko baznīcas autoritāti, Tridentas koncilā sapulcētie Romas pārstāvji ķērās pie galvenā – taisnošanas mācības. Izmantojot Vulgātas kļūmīgo tulkojumu un par pamatu ņemot Akvīnas Toma skaidrojumus, Tridentas koncils nolādēja Evaņģēlija mācību par grēcinieka taisnošanu Dieva priekšā pateicoties tikai Kristus nopelnam, bez mūsu darbiem, tikai no ticības Kristus darbam. Būtu maldīgi domāt, ka to paveica ļauni, amorāli cilvēki. Nē, lai gan netrūka arī tādu, daudzi no viņiem bija dedzīgi kristieši, bet viņi vēlējās baznīcu veidot un tās vienību uzturēt pēc sava prāta. Tas bija viens no tiem labajiem nodomiem, ar kuriem tiek bruģēts ceļš uz elli.

Redziet, cik paradoksāli sanāk. Ja pieturamies pie minētās Romas baznīcas loģikas, tad jau vienkāršais zvejnieks apustulis Pēteris, uz kura autoritāti pretendē pāvests, nemaz nedrīkstēja skaidrot Bībeli. Kur nu Pēteris, pat Kristum tad bija jāklusē par Dievu un ticības lietām. Tad jau augstais priesteris Kajafa pareizi darīja, ka sita Jēzum pa muti, par to, ka viņš runāja Dieva vārdus. Redziet, kāda dīvaina loģika sanāk.

Bet vai tad pats Pēteris nesaka, ka Raksti ir Svētā Gara iedvesmoti un tos nedrīkst patvaļīgi skaidrot? Patiesi, Pēteris to saka, bet tas nozīmē, ka neviens nedrīkst Rakstus skaidrot patvaļīgi, vienalga vai tas ir kāds vienkāršs draudzes loceklis, vai Romas bīskaps. Raksti ir tie, kas skaidro paši sevi. Pie šī principa pieturas gan Jēzus, gan viņa apustuļi. Kad ir kāds neskaidrs jautājums, viņi tūdaļ uzmeklē Rakstos vietu, kur par šo jautājumu runāts pirmo reizi un tad meklē citas Rakstus vietas, kas jautājumu paskaidro. Lūk, tā! Neviens nedrīkst Rakstus skaidrot patvaļīgi. Kā Pāvils saka – pat eņģelis no debesīm! Bet ko gan citu dara Romas bīskaps, ja ne patvaļīgi skaidro Rakstus, apgalvojot, ka tieši viņam ir augstākā autoritāte Rakstu skaidrošanā? Tikpat atbaidoši rīkojas daudzi mūsdienu teologi, kuri apgalvo, ka viņu īpašās zināšanas ir tās, kas tieši viņiem ļauj pareizi skaidrot Rakstus. Nav šaubu, ka valodu un vēstures zināšanas palīdz labāk saprast Rakstus, bet tās nedod tiesības skaidrot Rakstus patvaļīgi. Vārds „patvaļīgi” šeit nenozīmē vispār nedrīkst skaidrot, bet nedrīkst skaidrot pēc saviem ieskatiem, atšķirīgi no pašu Rakstu paustās jēgas un satura. Kad kāds saka – katram ir tiesības uz Rakstu skaidrošanu un uz savu viedokli, tādēļ baznīcā ir jāpacieš dažādi Rakstu skaidrojumi -, tad tiek sacīts – Rakstus drīkst skaidrot patvaļīgi. Kas ir gaužām aplams apgalvojums, jo šādi tiktu uzurpēta vara pār Rakstiem, kam vienīgajiem pieder skaidrošanas tiesības. Skaidrojot Rakstus, ikvienam jāpieturas pie tā, kā Raksti skaidro paši sevi, un Raksti nav pretrunīgi. Dažādu cilvēcisku viedokļu paciešana baznīcā nozīmē pāvestībai līdzīgu nicinājumu pret Dieva vārda autoritāti. Šī nav kāda nebūtiska, bet tā ir ļoti svarīga – dzīvības un nāves lieta. Kā Luters trāpīgi saka: „Pāvest, tu ar saviem konciliem gan esi pieņēmis lēmumus, taču es izvērtēšu, vai man tie pieņemami vai ne. Kādēļ? Tādēļ, ka tu nevarēsi atbildēt manā vietā Dieva priekšā, kad man būs jāmirst. Man jāraugās, kā rīkoties, lai varu būt pārliecināts, ka daru pareizi.”

Noteiktība un pārliecība mācības jautājumos ir īpaši apdraudēta šajos laikos gan dažādu maldu, gan cilvēku viltības dēļ. Piemēram, šoruden daudzi svinēs Reformācijas 500 gadadienu. Mēs gan tam nepievēršam pārāk lielu uzmanību, jo jau katru svētdienu svinam Reformācijas gaismā celto evaņģēliju. Bet daudzi viltus pravieši izmanto šo dienu, lai maldinātu cilvēku sirdis ar apgalvojumiem, ka starp luterāņiem un Romas baznīcu nekādu īstu domstarpību patiesībā nemaz neesot. Te gan jāpiebilst, ka daļa taisnības tur ir, jo mūsdienās daudzi Romas katoļi un tie, kas sevi sauc par luterāņiem nemaz nezina ne to, kāda ir Romas, nedz arī to, kāda ir luterāņu mācība. Tie visi dzīvo pasaulīgos maldos un vienojas tajos, saukdami tos par patiesību. Tomēr atšķirība mācības jautājumos ir un tā ir vispirms atšķirība pašā galvenajā – evaņģēlijā, jeb mācībā par grēku piedošanu Kristus vārdā, kas saņemama ticībā, bez cilvēku darbiem vai nopelniem. Ja mēs jautātu kādam izglītotam Romas katolim, - kas ir evaņģēlijs, kas ir taisnošana Dieva priekšā? - viņš atbildētu: Tā ir Kristus izcīnītā grēku piedošana, bet tūdaļ arī piebilstu: „Taisnošana nav tikai grēku piedošana, bet arī svēttapšana un iekšējā cilvēka atjaunošana.” (Katoļu katehisms) Nu, lūk, šis „bet arī” tad ir tas, kas nolaupa evaņģēliju. Paklausieties kā par šo jautājumu runā Raksti: „Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība, par ko liecina bauslība un pravieši, –  ka Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic; tur nav nekādas atšķirības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo viņš tos atpircis Kristū Jēzū, viņā, ko Dievs licis par izlīgumu viņa asinīs, ko saņemam ticībā, lai Dievs parādītu savu taisnību. Un Dievs piedod grēkus, kas darīti iepriekš dievišķās pacietības laikā, lai parādītu savu taisnību tagadējos laikos – ka viņš pats ir taisns un attaisno to, kas tic Jēzum. Kur nu ir mūsu dižošanās? Tā ir zudusi. Ar kādu bauslību? Ar darbu bauslību? Nē, ar ticības bauslību! Jo nu esam pārliecināti, ka cilvēks tiek attaisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” Vai šajos Pāvila vārdos ir atrodams – bet arī? Nē, te tas nav un nevar būt, jo Pāvils sludina evaņģēliju – grēku piedošanu Kristus dēļ, kas saņemama ticībā bez cilvēku darbiem vai nopelniem. Tādēļ, ja gribam tikt skaidrībā, mēs nejautājam Romas katolim – kas ir taisnošana? -, bet gan – kas notiks ar tevi, ja tu šodien nomirsi? Kur tu nokļūsi? Un te atbilde būs – es nezinu, droši vien šķīstītavā. Bet tas, kas notiks ar mums, ir tieši atkarīgs no taisnošanas. Tas ir tieši tas, kas mums jāzina vispirms un visvairāk! Tas ir tas, ko mums māca taisnošana Dieva priekšā Kristus dēļ, proti, ja tu šodien nomirsi, tu būsi kopā ar Kristu pie Dieva debesīs. Šī mācība par grēcinieka taisnošanu bez darbiem, Kristus dēļ ir zāles pret nāvi, tā ir vienreizēja, nekur citur neatrodama mācība, tā ir Kristus baznīcas mācība. Iepriekš sacītais paskaidro arī to, kādēļ mēs šodien esam šeit baznīcā – mums vajag saņemt Kristus taisnību, mums vajag zāles pret nāvi, mums vajag dzirdēt evaņģēliju un saņemt to Absolūcijā un Sakramentā. Mēs nenākam uz baznīcu tādēļ, ka mums te patīk labāk nekā citur, vai mums citur nav kur iet, bet tādēļ, ka šeit varam dzirdēt evaņģēliju – saņemt grēku piedošanu, saņemt zāles pret nāvi. Un te nevar būt – „bet arī” tādā nozīmē, ka cilvēkam jau vajag arī citas lietas, un tādēļ es varbūt šodien neiešu uz baznīcu. Nē, tā būtu pārgalvība. Kā tu zini, ka nākošā reize pienāks? Kā tu vari zināt, kas ar tevi un visu pasauli notiks līdz nākošajai svētdienai? Es domāju, ka Dievs mums tieši tādēļ nav atklājis, kad mēs mirsim, lai mēs nekļūtu pārgalvīgi. Ja es zinātu, ka man jāmirst pēc 10 gadiem, es varbūt sāktu domāt – šodien nav kur steigties, gan jau aiziešu uz baznīcu nākošo svētdien vai pēc mēneša, bet tagad darīšu citas lietas. Bet tā kā es nezinu, vai nākošā svētdiena vispār pienāks un vai es vēl būšu dzīvs, tad mana neziņa savalda manu pārgalvību, un šodien es esmu baznīcā. Citiem vārdiem sakot, nākotne nav manās, bet Dieva rokās, un man nav jāmēģina izzināt, ko Dievs darīs vai nedarīs, bet jāklausās, ko viņš saka bauslī – tev būs svēto dienu svētīt. Ja es to nedaru, tad es izturos nicīgi un izaicinoši pret Dievu. Un tas ir ļoti bīstami un nedroši, tādēļ es esmu šeit, jo man jābūt drošam, pilnīgi drošam, ka mani grēki ir piedoti un ja es nomiršu, es būšu tajā pašā brīdī pie Dieva. Pie šīs pārliecības, pie pestīšanas drošuma var tikt tikai baznīcā. Lūk, tādēļ arī baznīcā evaņģēlijam vienmēr jātiek skaidri sludinātam un grēkiem atlaistiem, un šīs lietas nedrīkst tikt aptumšotas jeb kā traucētas. Tādēļ neviens te nedrīkst kaut ko pielikt no savas gudrības, savus – bet arī. Tāpat kā zāles nedrīkst jaukt un tām nedrīkst neko pievienot, tāpat ir arī ar evaņģēliju. Te visam jābūt tīram un skaidram. Es esmu šodien baznīcā, lai saņemtu grēku piedošanu - zāles pret nāvi un būtu drošs par savu pestīšanu. Ja Dievs to vēlēs, nākošo svētdien es darīšu to pašu, tik ilgi, kamēr Dievs mani sauks pie sevis. Un es gribu iztikt bez kādiem „bet” un „arī”, jo tā būtu patvaļīga Rakstu skaidrošana. Lūk, jūs redzat, cik tas ir vienkārši: Raksti saka – svētī svēto dienu, tas ir, klausies Dieva vārdu un saņem Vakarēdienu. Un tiklīdz kāds pievieno savu „bet arī”, tā viņš ir vainīgs patvaļīgā Rakstu skaidrošanā. Redziet, cik viegli velns pieviļ cilvēkus un ieved lielā grēkā ar savu „bet arī”. Un tas noved tik tālu, līdz tādam kaunam, ka Romas baznīca gan saka, ka neviens nedrīkst skaidrot Rakstus patvaļīgi, bet tūdaļ piebilst savu „bet arī”. Jā, Kristus, bet Marija un citi svētie arī. Jā, Bībele, bet tradīcija un pāvests arī. Jā, taisnošana ticībā, bet darbi arī. Nav grūti ievērot, ka šis „bet arī” ir tiešā pretrunā ar pirmo „jā” un patiesībā to atsauc. Raksti runā pilnīgi citādi. Rakstos „jā” vienmēr ir „jā” un „nē” ir „nē”, nevis abi divi vienlaicīgi. Raksti runā skaidri - pat taisnais dzīvo tikai no ticības. Tas nu ir skaidrāks par skaidru, jo to saka nevis pāvests, koncils, kāds bīskaps vai mācītājs, bet pats Dievs. Tas ir viņa vārds un tam es varu droši ticēt bez kādiem „bet arī”. Āmen.