Labais Gans


ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm. Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg, – un vilks tās sakampj un izklīdina, jo algādzim avis nerūp. ES ESMU labais gans, un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani,  tāpat kā Tēvs mani pazīst un es pazīstu Tēvu un savu dzīvību atdodu par avīm. Man ir vēl citas avis, kuras nav no šīs kūts, arī tās man jāatved, un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. (Jņ.10:11-16)

Dieva Dusmas


Cilvēki dažādi raugās uz dzīvi, bet grūti ir vārdos aprakstīt, kāds pēc grēkā krišanas patiesībā cilvēka stāvoklis ir. Ādama un Ievas dumpis mainīja visu: Dieva līdzība tika samaitāta un zaudēta. Attiecības cilvēku starpā un cilvēka attiecības ar dabas pasauli - briesmīgas un draudzība ar Dievu pazaudēta. Cilvēka dvēsele tagad ir morāli izkropļota un salauzta. Cilvēces parāds pret Dievu – neatmaksājams. Ar vienu darbību – nepaklausību pasaule pārvērtās līdz nepazīšanai, dzīvības vietā tajā ienāca nāve. Brīvības vietā cilvēks ieguva verdzību: vergošanu savai miesai un tās iekārēm iekšienē un vergošanu velnam ārpusē. Tagad cilvēks ir velna nagos un spiests pildīt viņa tumšos nodomus. Savu laupījumu velns negrasās atlaist. Nāk jaunas paaudzes, bet tās visas dzimst nevis pēc Dieva, bet kritušā Ādama līdzības. Dieva tēla vietā cilvēks tagad nes kritušā Ādama tēlu. Tādēļ visi ir dumpinieki, grēcinieki, parādnieki un vergi. Tie maldās kā avis bez gana, vienmēr gatavi uz nodevību un dumpošanos. Vecās Derības pravieša vārdiem sakot: „Visi ir nomaldījušies, visi kļuvuši samaitāti, nav neviena, kas dara labu, pilnīgi neviena.” Cilvēks, kurš sadumpojies pret universa Valdnieku ir pilnīgi pazudis. Tā visa dēļ Dievs ir dusmīgs, un cilvēkam tā ir ļoti slikta ziņa.

Alba


Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jņ. 19:20 -29)

Kristus augšāmcelšanās svētki


Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. (Mk. 16:1–8)

Lielā Piektdiena


Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis? Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešaspredikis-par-kristus-sveto-ciesnās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti. No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods? Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē. Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību. No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus. Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem. (Jes. 53:1-12)

Zaļā ceturtdiena


Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” Jēzus atbildēja viņam: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Pēteris Viņam saka: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja viņam: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Sīmanis Pēteris saka Viņam: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus saka viņam: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. (Jņ. 13:1-15)

Ticības apliecība – pazuduši


Tātad līdz šim esam pārrunājuši dažas lietas par šo pasauli, vienkārši balstoties veselajā saprātā un nonācām pie secinājuma, ka kaut kas ar šo pasauli īsti nav kārtībā, un problēma ir pat ļoti liela. Tātad pasaulē notiek sliktas lietas un daudzi no tā secina, ka, ja Dievs būtu, tad tas tā nevarētu notikt. Mēs runājām arī par to, ka cilvēka būtībā slēpjas skaistums, kas padara cilvēku īpaši vērtīgu, dāvā viņam īpašas tiesības un katram cilvēkam izvirza noteiktas morālas prasības iepretī citiem cilvēkiem. Bet mēs secinājām arī, ka lai gan cilvēkam piemīt šis īpašais skaistums, kas nav ne fizisks, nedz dvēseles skaistums, bet saistās ar cilvēka īpašajām attiecībām ar Dievu, tomēr cilvēks ir stipri iedragāts, viņa attiecības ar Dievu ir sabojātas, un cilvēks ir kļuvis samaitāts. Cilvēks var būt cildens un cēls, bet var būt arī ļauns un nežēlīgs. Šķiet, tas nevienam nav jāpierāda, jo tā ir acīmredzama patiesība. Neraugoties uz to, lielu daļu no savas dzīves cilvēks pavada cenšoties rast aizbildinājumu, attaisnojumu un izskaidrojumu savam ļaunumam. Tomēr, jo vairāk cenšamies, jo smagāka situācija kļūst, jo vaina apziņa nezūd. Mēs neesam sabojāti, kā sabojāties var kāda mašīna vai ierīce, bet kā pārkāpējiem mums nepieciešama piedošana. Cilvēks to zina. Nav grūti pamanīt, ka tieši kristīgā ticība vislabāk izskaidro pasauli, tādu pasauli, kādu to pazīstam mēs. Tas ir tas, ko spējam saprast un izsecināt ar prātu. Bet tagad mēģināsim noskaidrot, kā tas viss īsti notika. Kā mēs nokļuvām tur, kur esam, un kā līdz ar mums tika iedragāta un samaitāta pasaule.

Palmarum


Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.- Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” (Mt. 21:1-9)

Ticības apliecība – cilvēks


Pienācis laiks iepazīties ar nākošo mūsu stāsta personāžu – cilvēku, jo tajā viņš ir nākošā svarīgākā persona pēc Dieva. Mūsu Grāmatā cilvēka radīšanai veltīta vesela nodaļa. Un tā vēsta divas galvenās lietas – radītajā pasaulē cilvēks lielā mērā līdzinās visam pārējam, tomēr viņš savā īpatnējā veidā ir arī pilnīgi atšķirīgs no visa cita. Šā iemesla dēļ mēs mēdzam runāt par cilvēcību, tas ir, kaut ko tādu, kas raksturīgs tikai cilvēkam. Līdzīgi visam pārējam mūsu visumā cilvēks ir veidots no fiziskas vielas. Viņam ir ķermenis, un tas nozīmē, ka viņš ir ierobežota būtne; viņš ir no kaut kā atkarīgs, cilvēka esamība, izdzīvošana un labklājība ir atkarīga no ārējām lietām; cilvēks nav pašpietiekams. Ja vēlamies to formulēt nedaudz citādi, tad mums jāsaka, ka cilvēki nav mazi dieviņi. Mūsu stāstā cilvēki neparādās kā pārdabiskas būtnes, un par tādām mēs nekļūstam arī stāsta beigās. Attiecībā uz mums un mūsu spējām nav nekā brīnumaina vai maģiska. Mēs neesam dievi ar fizisku ķermeni. Mēs neesam visvareni, mēs nezinām visu, bet esam atkarīgi no Dieva, kurš mūs radīja no zemes, tas ir, no ķīmiskām vielām, kurš mūs uztur tagad, un kurš liks mūsu miesai atgriezties pie zemes pīšļiem tad, kad mēs nomirsim.

Judica


Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man? Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.” Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?” Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā. (Jņ. 8:46-59)