Kristīgā mācība

Kā katru gadu Kristus ciešanu laikā mēs atkal kļūsim par bērniem un mācīsimies Katehismu. Tas nenozīmē, ka mums jākļūst kā bērniem saprašanā, bet gan pazemībā, tas ir, mums jāatsakās no augstprātīgā visziņa statusa, jo citādi, saka Jēzus, „jūs neieiesiet Debesu valstībā” (Mt. 18: 3). Kādā citā vietā Jēzus gavilē Svētajā Garā un slavē savu Tēvu par to, ka viņš ir atklājis bērniem tās lietas, kuras apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem (Lk. 10: 21). Diženo ticības patiesību priekšā cilvēkam gribot negribot jākļūst par bērnu, jo šīs patiesības ir pārāk lielas priekš jebkura pieaugušā. Mums tas varētu šķist mulsinoši, bet Jēzus saka, ka tieši šādi ir izpaudusies Dieva labvēlība jeb viņa labais prāts (Lk. 10: 21). Savukārt no Dieva labā prāta Jēzū nāk „gudrības un saprāta gars”, kas piepilda pasauli (Jes. 11: 2).

Kādā vietā K. F. V. Valters raksta, ka tas, kurš vēl nav kļuvis par kristieti ir gluži apmierināts, ka pazīst kristīgo mācību virspusēji, uzskatot, ka viss pārējais attiecas tikai uz mācītājiem un teologiem. Bet tiklīdz cilvēks kļūst par kristieti, viņā parādās bērnišķīgas alkas pēc Kristus mācības. Pat pats neizglītotākais zemnieks tad pēkšņi pamostas, sāk domāt par Dievu un Debesīm un nodarbināt sevi ar cilvēka dzīves augstākajām problēmām. Patiesība, patiesa Dieva vārda mācība tiem pēkšņi kļūst par pašu svarīgāko lietu, bet šaubas un neziņa - rūgtāka par nāvi. Kādā citā vietā Valters saka, ka patiesās mācības ceļš ir ceļš uz debesīm. Un ja šis ceļš tiek reti staigāts, tad no tā ir viegli nomaldīties un pazust apkārtējo maldu mācību džungļos. Maldu mācība ir nāvīga dvēseles inde, tāpēc ar to nav nekādi joki. Otra problēma ir pēdējiem laikiem raksturīgais remdenums un vienaldzība, kad mīlestība pret dievišķo patiesību daudzos izdziest, cilvēki kļūst augstprātīgi un mežonīgi, meklēdami tikai naudu un izklaides, nododamies uzdzīvei un aizmirsdami gan kristīgo mācību, gan baznīcu. Šādos laikos Dieva sods nav ilgi jāgaida. Tos, kas nicina patieso Dievu un viņa mācību, Dievs atdod bezdievju vai maldu mācītāju varā, kas tad kļūst par viņu skolotājiem un spiež mācīties savus murgus. Negribi mācīties katehismu? Tā šķiet pārāk vienkārša lieta? Nekas, drīz atkal varēsi studēt partijas vēsturi, zinātnisko komunismu vai pētīt Muhameda radu rakstus.

Tātad pirmā un galvenā lieta, kas mums jāzina par Bībeles mācību ir tā, ka tā satur divas lietas – bauslību jeb likumu un evaņģēliju. Ja šīs mācības netiek pareizi izšķirtas, tad Bībele kļūst par tumšu grāmatu, un kristietība pārvēršas par pagānismu. Tad ātri vien nonāk tik tālu, ka visi atplestām mutēm un sakrustotām kājām klausās, kā kāds prātu izkūkojis vecis māca tiem meditēt. Mācība par bauslību un evaņģēliju ir ļoti grūta mācība, neviens to vēl nav apguvis pietiekoši labi un Svētā Gara skolā tā jāmācās visu mūžu. Īsi sakot, bauslība atklāj Dieva dabu, viņa svētumu un cilvēka grēcīgumu, bet tā neko nedod, bet tikai prasa un ja mums būtu tikai bauslība, tad tā padarītu mūs vai nu par liekuļiem, vai izmisušiem ļaudīm, bet nevis kristiešiem. Bauslība nogalina! Turpretī evaņģēlijs neko neprasa, bet tikai dod un dāvina grēku piedošanu un dara par kristiešiem. Abas šīs mācības ir vajadzīgas, tās jāmācās atšķirt un tās nedrīkst sajaukt.

Vēl viena lieta ir tā, ka katehisms ir īsa, vienkārša mācību grāmatiņa, kur apkopota visa Bībeles mācība, bet cilvēki pat to nespēja saprast un pietiekoši labi iemācīties. Atšķirībā no Romas katoļu katehisma, mūsu katehisms ir simtiem reižu īsāks, un to patiesi nevajadzētu padarīt par biezu grāmatu. Tomēr tas, ka katehismam ir sarakstīti neskaitāmi komentāri, liecina, ka katehisms vienkārši jau sen vairs nav saprotams. Tādēļ katru gadu Kristus ciešanu laikā mēs mācamies katehismu kopīgi.

Mūsu katehisms tātad sākas ar Desmit Dieva baušļiem. Lai gan Dieva baušļi atklāj cilvēka dabas samaitātību un biedina ar Dieva dusmām, tomēr kā ticīgiem cilvēkiem baušļi mums māca arī, kā dzīvot Dievam tīkamu dzīvi. Šis ir galvenais veids, kā baušļi tiek skaidroti mūsu katehismā. Oriģinālā veidā Bībelē tie ir nedaudz savādākā veidā un kārtībā, nekā katehismā:

„Un Dievs runāja visus šos vārdus: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes, no vergu nama! Lai tev nav citu dievu bez manis!  Netaisi sev tēlus un atveidus ne no tā, kas debesīs augšā, ne no tā, kas uz zemes apakšā un ūdenī apakš zemes. Nezemojies tiem un nekalpo tiem, jo es, Kungs, esmu greizsirdīgs Dievs, kas piemeklē tēvu vainas pie bērniem līdz trešajam un līdz ceturtajam augumam – tiem, kas mani nīst, bet es daru žēlastību tūkstošiem – tiem, kas mani mīl, un tiem, kas tur manus baušļus.” Nelieto Kunga, sava Dieva, vārdu velti, jo Kungs neatstās nesodītu to, kurš velti lieto viņa vārdu!  Atceries svētīt sabata dienu!  Sešas dienas strādā un dari visus savus darbus, bet septītā diena ir sabats Kungam, tavam Dievam, – tad nedari nekādu darbu ne tu, ne tavs dēls, ne tava meita, ne tavs vergs, ne tava verdzene, ne tavi lopi, ne svešinieks, kas tavos vārtos.  Jo sešās dienās Kungs radīja debesis un zemi, jūru un visu, kas tajā, bet septītajā dienā atpūtās. Tādēļ Kungs svētīja sabata dienu un darīja to svētu!  

Desmit Dieva baušļus mēdz saukt par „Desmit vārdiem.” Diemžēl tie nereti tiek uztverti kā bezpersoniski, autonomi likumi juridiskā izpratnē. Tas rada ilūziju, ka baušļus var apskatīt no malas, neatkarīgi un pat manipulēt ar tiem, kā tas iespējams ar visiem cilvēku likumiem. Tomēr tas ir pašapmāns. Baušļi ir Dieva pašatklāsme, kurā atklājas ne tikai Dieva īpašības, bet vispirms viņa raksturs, Dieva daba. Tādēļ baušļi sākas ar vārdiem „Es esmu Kungs, tavs Dievs”, kas liecina, ka baušļos mēs tiešā veidā sastopam pašu Dievu. Vārdi „Dievs” un „Kungs” ir vispārīgi apzīmējumi, kuru jēgu nosaka konkrētais Dieva personvārds Jahve. Vārds Jahve nozīmē „Tas, kurš ir”, „Esošais”. Dievs ir vienīgais, kura esamība nav atkarīga ne no kā cita, viņš ir mūžīgs visas esamības pamats. Konkrētais personvārds Jahve ebrejiem noteica to, kas jāsaprot ar vārdu Dievs un Jaunās Derības laikos tā ir pēdējā, pilnīgā un galīgā Dieva atklāsme - Jēzus Kristus, kurš ir cilvēka miesu pieņēmušais Jahve. No Kristus mēs pilnībā uzzinām, kas un kāds ir Dievs, viņā mēs redzam pašu Dievu pilnīgā veidā. Tātad nevis vārds „Dievs” paskaidro to, kas ir Kristus, bet Kristus paskaidro to, kas ir Dievs.

Tā kā Jahve ir vienīgais Dievs, kurš ir, tad viņa pielūgsme ir vienīgā patiesā reliģija un vienīgais iespējamais glābšanas ceļš. „Klausies, Israēl! Kungs, mūsu Dievs, ir viens Kungs!  Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku.” (5. Moz. 6: 3) – šos vārdus vairākas reizes kā savu ticības apliecību katru dienu atkārtoja dievbijīgi jūdi. Tieši šajā Vecās Derības izpratnē par Jahvi sakņojas arī Kristietības unikalitāte, tās vienreizējais raksturs. Tad, kad Jēzus saka - „Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība” - viņš atkārto seno Vecās Derības patiesību. Tā nav vēlēšanās kādu izslēgt vai noraidīt, bet tā norāda uz vienīgo glābiņu, vienīgajām durvīm uz pestīšanu – miesā nākušo Jahvi, Jēzu Kristu. Citiem vārdiem Bībele vienkārši saka – lietas ir tādas, kādas tās ir, un tās ir šādas. Ir tikai viens Dievs un tas ir viens vienīgs. Kad Jēzus saka – neviens netiek pie Tēva, kā tikai caur mani – viņš nevēlas nevienu izslēgt, bet runā tā, lai visi varētu ienākt. Gars un līgava aicina – nāc! Ikviens, kam slāpst, lai nāk pie manis, nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu atvieglināt utt. Jēzus negrasās izslēgt vai noraidīt citas reliģijas. Viņam vispār par tām nav nekādas intereses, viņš vienkārši rāda vienīgo glābšanas ceļu. Tomēr viņa „jā” ir vienlaicīgi arī „nē’. Ja austrumu reliģijas saka – visi ceļi ved pie Dieva, tad Jēzus saka – nē, es esmu vienīgās durvis, ceļš, patiesība un dzīvība, neviens netiek pie Tēva kā tikai caur mani, nav neviens cits vārds cilvēkiem dots, kas tiem dāvātu glābšanu. Tam, kurš noraida Jēzu Kristu atliek tikai mirt savos grēkos.

Pirmā lieta, ko baušļi jeb „Desmit vārdi” atklāj par Dievu, ir uztraucoša. Tā ir Jahves greizsirdība, viņš ir greizsirdīgs Dievs. Šī viņa īpašība ir šķitusi tik nepiemērota Dievam, ka mūsu vecajā Bībeles tulkojumā vārda greizsirdīgs vietā lietots vārds dusmīgs. Te mums nedaudz jāzina fons, uz kura Jahve runā un atklāj gan pats sevi, gan to kādā veidā viņš ir saistīts ar savu tautu, kādas ir attiecības starp viņu un viņa tautu. Šie vārdi tiek sacīti uz Sinaja kalna, mežonīgai tuksneša tautai, kas garus gadsimtus pavadījusi Ēģiptes verdzībā, bet ko Dievs izredzējis par savu tautu. Uz Sinaja kalna viņš slēdz ar šo tautu derību, ko mēs saucam par Veco Derību. Tās ietvaros Jahve izpleš savas rokas un apskauj Israēlu un prasa no viņiem atbildi uz savu mīlestību. Viņš tiem saka: „Jūs būsit mana tauta, bet jums jāzina, ka es esmu greizsirdīgs.”

Pirms Dievs slēdz derību ar savu tautu Sinaja kalnā, Jahve saka: „Ja jūs man klausīt klausīsiet un turēsiet manu derību, no visām tautām jūs būsiet man īpašums, jo mana ir visa zeme!” (2. Moz. 19: 5) Vārds „mans īpašums” ir īpašs Vecā Derības vārds segualla un tas nozīmē sevišķu, dārgu īpašumu. Tas nav kaut kas īpašs tādā nozīmē, ka var piederēt un tikt lietots, bet gan tādā nozīmē, ka tas tiek ļoti augstu vērtēts. Tas ir kaut kas tāds, kurā tā īpašnieks rod īpašu prieku. Tieši tāpat kā līgava rūpējas, lai viņas rotas lietas netiktu pazaudētas vai nepareizi lietotas, tā arī Dievs saka, ka viņš būs ļoti noteikts attiecībā uz viņa tautas piederību viņam. Viņi ir Jahvem ļoti nozīmīgi. Šajā kontekstā, kur Jahve atklāj savai tautai, kas viņš ir, parādās Desmit baušļu mērķis: „Jums jāzina”, saka Jahve, „ka es esmu greizsirdīgs jūsu dēļ.” Paies tikai 5 nedēļas, un kamēr Mozus būs kalnā pie Jahves, Israēls liks Āronam gatavot zelta teļu, ko tiem pielūgt. Jahves mežonīgā līgava mēneša laikā būs kļuvusi par prostitūtu. Tomēr Jahve žēlsirdīgi un vienpusēji atjauno derību ar savu kritušo tautu un saka: „Nezemojies citiem dieviem kā vien Kungam – Greizsirdīgais ir viņa vārds, viņš ir greizsirdīgs Dievs.” (34: 14)

Jahves greizsirdība liecina par personiskām attiecībām. Piemēram, „Spēks” Zvaigžņu karos nav greizsirdīgs, viņš tāpat kā jebkurš cits bezpersonisks spēks vai enerģija ir vienaldzīgs pret cilvēku. Turpretī Jahve ir vienīgais Dievs un viņš mīl savu tautu un viņš ir dusmīgs, kad viņa tauta pievēršas viltus dieviem. Viņš nevēlas, lai viņa tauta nokļūtu neceļos un strupceļā. Pirmais bauslis, atklājot Dievu, ir dots nevis, lai novērstu tautu no citām realitātēm, bet gan no maldīgām alternatīvām - viltus, neesošiem, izdomātiem, svešiem dieviem, no dziļiem un pazudinošiem maldiem. Jahve saka: „Es vēlos jūs paglābt no maldiem un pievilšanas, jo es esmu Patiesības Dievs.” Šajā sakarībā ir svarīgi atcerieties, ka ebreju vārds, kas latviski tiek tulkots kā „greizsirdīgs” satura ziņā ir daudz bagātāks, nekā latviešu vārds. Tas nozīmē dedzīgas, kaislīgas, mīlestības pilnas rūpes. Labs piemērs ir atrodams Jāņa evaņģēlijā 2: 13-22, kur Jēzus šķīsta templi, padzenot no tā tirgotājus un naudas mijējus. Pēc šā notikuma mācekļi atcerējās pantu no Psalmu grāmatas: „Dedzība (jaun. tulk., „kvēle”) tava nama dēļ rij mani.” (Ps. 69: 9) Tas ir tas pats ebreju vārds, par kuru šeit runājam – greizsirdība. Tādējādi Jēzus bija greizsirdīgs sava tempļa dēļ. Viņš bija satracināts, redzot, ka tas tiek nepareizi un ļaunprātīgi izmantots. Viņš bija dedzīgi norūpējies par tempļa un tautas labklājību, bet nevis par sevi, kā vārds „greizsirdība” parasti tiek lietots un saprasts mūsu valodā mūsdienās. Mēs parasti ar to saprotam, ka mīlētājs vēlas, lai otra persona piederētu tikai viņam, nevis kādam citam. Jahve saka – vienkārši nav neviena cita un es nevēlos, lai jūs pieviltu sevi. Tas mūs ved pie otras lietas, kas raksturo Dievu un tas ir bauslības saturs – mīlestība.

Jahves mīlestība

Ja kaut cik uzmanīgi lasām Veco Derību, ir viegli ieraudzīt, ka Jahve ir dedzīgs mīlētājs, kurš ir iemīlējies savā tautā un vēlas, lai tā viņam pieder. Ja lasīsiet pravieša Hozejas grāmatu, jūs redzēsiet, ka Jahves attiecības ar Isarēlu tajā tiek aprakstītas kā laulības un tās, protams, ir monogāmas laulības, kurās nav vietas trešajai personai. Šajā sakarībā ir pamācoši atcerēties pirmo Jēzus brīnumdarbu, kurā viņš pārvērta ūdeni vīnā. Tas nav veids, kā mēs būtu iedomājušies Mesijas kalpošanas sākumu, bet tas ir tieši tas, ko viņš darīja. Un kur viņš to paveica? Tas notika kāzās. Kādēļ uzsākt cilvēces glābšanas misiju kāzās?

Pirmā Mozus grāmata stāsta, ka cilvēces vēsture sākās ar kāzām starp Ādamu un Ievu. Atklāsmes grāmata stāsta, ka cilvēces šīs zemes vēsture beigsies ar Jēra kāzām ar savu līgavu – baznīcu. Tādējādi savā ziņā varam sacīt, ka Bībeles teoloģija ir kāzu teoloģija, mīlestības teoloģija. Ko Dievs meklē? Viņš kā Tēvs meklē bērnus un līgavu savam Dēlam. Tas ir konteksts, kurā mums jāsaprot Dieva greizsirdība, bet tā ir mīlestība, kas vairāk rūpējas par mīļotās nevis mīlētāja labklājību. Greizsirdīgais Jahve ir tas, kurš runā ar Jēzus muti un saka: „Labais Gans atdos savu dzīvību par savām avīm.” Viņa galvenās rūpes ir viņa avju labklājība līdz pat sevis upurēšanai viņu labā. Tas, kurš sevi sauc par Greizsirdīgo Dievu, ir tas, kurš vadīja notikumus, kas norisinājās Lielajā Piektdienā Golgatas kalnā. Tādēļ mums jābūt uzmanīgiem, lai šāda veida Bībeles valodu neskaidrotu pēc cilvēku uzvedības paraugiem.

Atšķirībā no cilvēku uzskatiem un pagānisma Jahve ir vienīgais Dievs, un viņš pašos pamatos atšķiras no savas radības, viņš ir „Tas, kurš ir”, „Esošais” jeb visas pārējās esamības Radītājs. Tādējādi cilvēka attiecības ar visu pārējo nosaka viņš. Tā ir īpaša, izcila pārmaiņa cilvēku domāšanā, kuru redzam atklājamies Vecajā Derībā. Tā nāk no paša Dieva atklāsmes par sevi un sakņojas tajā un beigu beigās padarīs mazo, mežonīgo tuksneša vergu tautu par pašu izcilāko tautu visā pasaulē, un to pašu Dievs darīs ar savu jauno tautu - Kristietību. Un tas mūs noved pie nākošās atziņas par Dievu.

Jahve ir persona

Jahve nav vispārīgs spēks, kas ticis personificēts, bet viņš ir atšķirīga persona ar neierobežotu spēku un varu. Vārds persona Rietumu tautu (grieķu, latīņu) valodās parādījās tikai trešajā un ceturtajā gadsimtā pēc tam, kad baznīcā notika diskusijas par to, kas ir Jēzus attiecībā pret pārējām Trīsvienības personām. Lai gan vārds „persona” iespējams nāk no persiešu valodas, tas bija sastopams arī grieķu un romiešu vidē, kur tas apzīmēja lomu jeb teātra masku. Personas vienreizīgums, tas, ka tā nav daļa no kaut kā cita, atklājās tieši kristiešu diskusijās par Trīsvienību. Persona, kas bija tikai iedomāta teātra loma pagānu rakstos, kristiešu darbos atklājās kā realitāte. Šī atziņa tika smelta no dievišķā majestātiskā daudzskaitļa, kur Dievs sarunājas pats ar sevi, piemēram, „Radīsim cilvēku pēc mūsu tēla un līdzības.” Pirmoreiz pilnā mērā šo patiesību apraksta Rietumu baznīcas tēvs Tertuliāns – Dievs ir viena būtība trīs personās. „Personas ideja sākotnēji pauž domu par dialogu un Dievu kā dialoga būtni. Tā runā par Dievu kā par būtni, kas dzīvo vārdā un sastāv no vārda kā „es” un „tu” un „mēs”. Šo zināšanu gaismā par Dievu patiesā cilvēces daba atklājās jaunā veidā.” Arī mēs esam personas!

Pagānismā dieviem trūkst unikālu personisku īpašību. Tie ir spēki, kam tiek piedēvētas vispārīgas cilvēku īpašības. Tiem trūkst tās sarežģītības un emociju dažādības, kas raksturīga Jahvem un visām personām, kas ir personas šā vārda pilnā nozīmē. Jahves dedzīgā iesaistīšanās attiecībās ar savu tautu var radīt dažas intelektuālas problēmas, ja mēģinām to saskaņot ar viņa dievišķumu, bet tās ir labas problēmas, ir labāk ja tās ir, nekā ja to nav vispār. Saistībā ar atziņu par Dievu kā personu, nonākam pie nākošās lietas, kas mums jāsaka par Dievu:

Jahve ir Svēts

Viena no būtiskākajām lietām, kas atklājas saistībā ar Jahvi viscaur Vecajā Derībā, ir Jahves svētums. Jaunajā Derībā Dieva svētums tāpat kā daudzas citas Vecās Derības patiesības vienkārši tiek pieņemts kā neapšaubāms fakts. Tādējādi varam sacīt, ka tā kā Dieva svētums ir jau iedibināta Vecās Derības patiesība, tad Jaunajai Derībai vairāk rūp paradīt - ar kā palīdzību un kādā veidā Dieva tauta līdzi dalās Dieva svētumā.

Kā tad pareizi saprotams vārds „svēts”? Pagānu izpratnē svētums bija abstrakts jēdziens, svētums varēja tikt atdalīts no dieviem, tas bija kaut kas, kas pastāvēja pats par sevi. Tā tas nav Vecajā Derībā. Šeit svētumu nosaka Persona, kuru ar pilnām tiesībām var saukt par citādu, nekā cilvēki. Svētums mājo viņā un viņš ir tas, kas nosaka svētumu. Svētums ir nesaraujami saistīts ar Svēto, un Svētais ir Jahve. Vecajā Derībā vārds svētums tiek izmantots arī, lai aprakstītu lietas, bet šīs lietas nekad nav svētas pašas par sevi. Vienīgais, kurš pats ir svēts, kuram svētums piemīt pēc viņa dabas ir Jahve. Viss cits, kas tiek saukts par svētu, ir svēts tikai tādēļ, ka tam ir attiecības, zināma saistība ar Jahvi, kurš ir svētuma avots. Nekas Vecajā Derībā nav svēts pats par sevi, izņemot Dievu. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Jahves svētums nav īpašība. Būtne, tās esamība nekad nav atkarīga no kādas tās īpašības. Jahves svētums nav kaut kas tāds, kas viņam ir kopējs ar citām būtnēm, teiksim citiem mazāk, viņam vairāk. Svētums ir Jahves daba, viņa būtība. Tas ir tas, kas atšķir viņu no visa pārējā. Tas, ka Jahve ir svēts, nenozīmē, ka viņam kaut kas piemīt, ka viņam ir kāda īpašība - svētums. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, 1. Jņ. 4: 16, kur lasām „Dievs ir mīlestība”. Redziet, mīlestība te nav kaut kas, ko Dievs dara, bet tā ir tas, kas viņš ir. To pašu var sacīt par svētumu – Dievs ir svēts nevis tādēļ, ka viņš dara svētas lietas, bet tās viņš dara tādēļ, ka viņš ir svēts.

Senajā pasaulē svētuma izpratne savā ziņā bija saistīta ar nošķiršanas jēdzienu. Šī patiesība atspoguļojas 1. un 2. bauslī. Kad mēs raugāmies uz šo izpratni senās pasaules gaismā, mēs atklājam, ka šajos šķietami vienkāršos jēdzienos slēpjas neticami dziļa teoloģija. Jahvi ir jāpielūdz vienu pašu. Nevienu nedrīkst pielūgt kopā ar viņu! Jahvem nav pretinieka vai sāncenša. Tas ir pirmais bauslis. Tajā ir arī daļa par dažādiem tēliem, kuru pielūgšana tiek aizliegta. Šajā radītajā pasaulē nav nekā, kas varētu simbolizēt Dievu. Un tā 1. bauslī mums ir dota Dieva unikalitāte, viņš ir viens vienīgs, nav viņam neviena cita līdzīga. Viņš vēlas, lai mēs pielūdzam tikai viņu vien. Viņš saka: „Radītajā pasaulē nav nekā tāda, ar ko jūs varētu mani salīdzināt. Es esmu pilnīgi citāds, nekā viss pārējais.” Tas attiecas arī uz 2. bausli, kur īpaši tiek uzsvērts Dieva unikālais vārds, kas jālieto pareizi, slavējot to priekos un piesaucot bēdās. Tas ir satriecošā pretrunā ar visu pārējo tā laika Tuvo Austrumu pasauli. Izpratnē, kāda ir Israēla tautai par Jahvi parādās šīs tautas noslēpums, tās neparastā daba –reliģiju starpā Israēla tauta ir svešiniece un piemājotāja. Tas ir tādēļ, ka Jahve ir tik atšķirīgs no visiem cilvēku izdomātajiem dieviem, ka tad, ja jums ir attiecības ar viņu, jūs šajā pasaulē automātiski kļūstat par svētceļnieku, par svešinieku un piemājotāju. Dieva tauta šajā pasaulē nav savās mājās, tā šeit ir svešiniece. Ir interesanti, ka tas tiek mācīts grāmatā, kur centrālā dogma ir Dieva radīšana, un kur radīšana aprakstīta ne tikai kā ļoti svarīga, bet arī laba. Tas tādēļ, ka pat pašā augstākajā radībā trūkst svētuma. Lai gan esam radīti pēc Svētā Dieva tēla un līdzības, mūsos pašos svētuma nav. Dievs ir atšķirīgs no mums. Un radikālā šīs pasaules svešniecības apziņa padarīja Israēlu svešu viesiem pārējiem šajā pasaulē, un tādi esam arī mēs – kristieši.

Tad Dievs turpina un dod vēl divus baušļus, kas attiecas uz viņu. Nav neviena, kurš varētu būt manā priekšā, kurš varētu pārstāvēt mani. Un tādēļ esiet uzmanīgi lietojot manu vārdu! Un ja jūs lasāt Veco Derību jūs viegli ieraudzīsiet, ka visbiežāk vārds svēts ir lietots tieši saistībā ar Jahves vārdu, viņa svēto vārdu. Jahves vārds un viņa persona nav atdalāmi viens no otra, tie abi ir svēti. Un tad viņš tālāk runā par „svēto” dienu, kas ir svēta viņa svētā vārda dēļ. Tātad visu baušļu pamatā ir Dieva svētums. Viņš darbojas uz šā svētuma pamata. Tādējādi Dieva svētums ir nesaraujami saistīts ar to, kādēļ viņš kategoriski noraida visu citu, kas varētu tikt pielūgts viņa vietā. Tas nošķir Bībeles Dieva izpratni no visām citām reliģijām, Dievs necietīs nevienu citu dievību un reliģiju, jo viņš vienīgais ir svēts. Viņu raksturo dievišķa godība un tās neievērošana izraisa nenovēršamas dusmas. Dievam nav vienalga, vai mēs par viņu zinām patiesību vai melus, vai mēs zinām vai nezinām, kas un kāds viņš ir. Dievs rūpējas par mums un vēlas, lai mēs zinātu, ka viņš nelīdzinās nekam citam viņa radītajā pasaulē, un ka mūsu vienīgā cerība ir pareizas attiecības ar viņu, uzticības pilnas attiecības ar viņu un vienīgi tikai ar viņu. Viņš mūsu dzīvē vēlas vienmēr būt pirmajā vietā, un ja tas tā nebūs, tad mēs no tā cietīsim briesmīgi. Vecā Derība saka, ka Dieva dusmas ir svētas. Tās nav tādas emocijas, kā mēs tās pazīstam pie cilvēkiem, kad mēs eksplodējam kādu nepatīkamu iemeslu dēļ, vai arī kad mūsu intereses tiek aizskartas un mēs dusmīgi aizstāvam savas tiesības. Ar Dievu tas nepavisam nav tā. Tā ir vienkārši pareiza un nenovēršama svētā Dieva reakcija uz ļaunumu. Tā ir svētas personas reakcija uz to, kas pretojas viņa svētajai gribai un ir postošs cilvēkiem vai viņa labajai radībai. Dievs dusmība ir atbilde uz ļaunumu. Tā ir daļa no personas, jo tikai personai ir emocijas un šī persona ir svēta. Viņam ir emocijas attiecībā uz labu un ļaunu, pareizu un nepareizu. Mēs diemžēl par Dievu mēdzam domāt kā par spēku vai enerģiju, kā par kaut ko līdzīgu elektrībai. Elektrībai jāapgādā mūs ar gaismu un siltumu, bet tai nevar būt nekādu emociju attiecībā uz mūsu dzīvi. Ar Dievu tas tā nav un nevar būt, jo Dievs ir persona, un bez dusmām pret ļauno, nav iespējama mīlestība pret labo. Vienīgais veids, kā labais var uzvarēt, ir Dieva vēršanās pret ļauno. Veids, kā to formulē Vecā Derība, ir „Dieva dusmība”, svētas dusmas. Šeit parādās svētuma morālā daba. Mēs vēlamies Dievu, kurš uzturētu morālu kārtību, bet nevēlamies, ka viņš kļūst dusmīgs tad, kad šī morālā kārtība tiek pārkāpta. Tomēr abas šīs lietas nav šķiramas. Jahves svētumam ir morāls raksturs, un tas atklājas baušļos noteiktā un negrozāmā veidā. Pirmie trīs baušļi parāda neaizskaramo Dieva personas svētumu. Nav nevienas citas būtnes visumā, kas pati par sevi būtu svēta. Tāds ir vienīgi Dievs, un bēdas tam, kurš to neņem vērā.