Ticības apliecība – Dievs


Tātad diženais kristietība stāsts sākas, nevis reiz sen senos laikos, bet: „Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi”. Pirmā lieta, ko ievērojam, ir tā, ka mūsu stāsts sākas ar personu, nevis kādu lietu. Tas tādēļ, ka Persona - Radītājs bija jau pirms tam, kad viņš radīja visu pārējo. Viņš ir mūžīgs, tas ir, viņš pats nav radīts. Atšķirībā no Dieva, visums nav mūžīgs. Turpretī Dievs ir mūžīga, garīga, pilnīga persona, mūžīgs Gars, kas nav aptverams un izmērāms. Mūsu stāsts sākas ar viņu, nevis ar daudziem dieviem vai lietām, kā piemēram, saule un mēness vai maza matērijas daļiņa, kā tas ir citos stāstos. Visa pamats ir Dievs, kurš ir radījis visu pārējo un ir atbildīgs par visa pārejā esamību. Tas ir viņa darbs. Un mūsu Kristību apliecība to apkopo īsi – „Es ticu uz Dievu Tēvu, visuvaldītāju, debess un zemes radītāju.”

Laetare


Pēc tam Jēzus devās pāri Galilejas jeb Tibērijas jūrai. Viņam sekoja liels ļaužu pūlis, jo tie redzēja zīmes, ko viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur ar saviem mācekļiem apsēdās. Pasha, jūdu svētki, bija tuvu. Jēzus pacēla acis un, ieraudzījis, ka liels ļaužu pūlis nāk pie viņa, sacīja Filipam: “Kur lai pērkam maizi, ko tiem ēst?” Viņš tā teica, to pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko darīs. Filips viņam atbildēja: “Par divsimt denārijiem tiem maizes nepietiks, lai katrs kaut mazliet dabūtu.” Viens no viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, viņam sacīja: “Šeit ir kāds zēns, kuram ir piecas miežu maizes un divas zivis, bet kas gan tas ir – tik daudziem?” Jēzus sacīja: “Lieciet ļaudīm apsēsties.” Tajā vietā bija daudz zāles; un tie apsēdās – skaitā ap pieci tūkstoši vīru. Tad Jēzus paņēma maizes un, pateicies Dievam, izdalīja mācekļiem, bet mācekļi – tiem, kas bija apsēdušies. Tāpat arī no zivīm – cik kurš gribēja. Kad tie bija papilnam paēduši, viņš sacīja saviem mācekļiem: “Salasiet pāri palikušo maizi, lai nekas nepazustu.” Tie salasīja un piepildīja divpadsmit grozus ar maizes gabaliem, kas paēdušajiem bija palikušas pāri no piecām miežu maizēm. Tad nu ļaudis, redzēdami šo zīmi, ko viņš darīja, sacīja: “Šis patiesi ir pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet Jēzus, nomanīdams, ka tie grasās nākt un viņu satvert ar varu, lai celtu par ķēniņu, devās atkal viens pats uz kalnu. (Jņ. 6: 1-15)

Ticība, kas svētajiem reiz uzticēta


Apustuļu ticības apliecība ir īss Bībeles kopsavilkums, jeb Bībeles stāsta satura rādītājs, sākot ar to, kā pasaule sākās, kā tā beigsies, un ietverot pašu svarīgāko, kas notiek starp sākumu un beigām. Šis stāsts nav pasaka, bet stāsts par realitāti, par to, kā lietas šajā pasaulē notika un kā tās notiks. Tas ir stāsts, kurš sākās sen pirms mēs parādījāmies šajā pasaulē un visticamāk beigsies ilgi pēc tam, kad mūsu šeit vairs nebūs. Lai gan šis stāsts ir brīnumainais, tomēr tas ir patiess un savstarpēji saskanīgs stāsts. Tas ir stāsts par realitāti, par dzīvi kopumā, visā tās sarežģītībā un daudzveidībā, - stāsts par to, kas un kāda pasaule īsti ir. Citiem vārdiem sakot, kristietība ir pasaules uzskats. Protams, tas nav vienīgais pasaules uzskats, jo jebkura reliģija un arī laicīga filozofija apgalvo, ka tā patiesi atspoguļo realitāti. Patiesībā, katram cilvēkam ir savs lietu redzējums, uzskats par to, kas ir pasaule, pat tad ja tas nav līdz galam pārdomāts un apzināts lietu redzējums. Tas ir pasaules stāsts ikviena cilvēka prātā, bez kura nav īsti iespējams pieņemt nevienu svarīgu dzīves lēmumu. Šajā ziņā nav atšķirības starp kristieti un ateistu, jo abi redz vienu un to pašu, abi uzskata, ka viņi pasauli redz pareizi, bet redzēto saprot un skaidro atšķirīgi, saskaņā ar katra prātā esošo pasaules kopainas stāstu, kam tie tic. Šajā ziņā nav atšķirības starp svēto un zinātnieku, ateistu, skeptiķi, jo visi viņi tic, ka viņu pasaules uzskats ir pareizs. Katrs turas pie saviem pamatprincipiem, kas citā vārdā saukti, ir dogmas. Katram ir tādas! Tādēļ ir dīvaini dzirdēt pārmetumus dogmatismā vai pārmetumus par to, ka kāds savus uzskatus uzskata par patiesiem. Visi to dara, jo vienkārši nav citas alternatīvas vai iespējas. Apsūdzība dogmatismā nav nekas cits kā tāds pats dogmatisms! Apsūdzība par stingru turēšanos pie noteiktiem uzskatiem arī ir šāds pats uzskats, tikai pretējs. Visiem mums cilvēkiem ir savi ticējumi par pasauli un dzīvi, kurus mēs uzskatām par patiesiem. Katram cilvēkam ir savs pasaules uzskats, vismaz elementārā līmenī. Katra reliģija stāsta savu stāstu par realitāti, katra filozofija dara to pašu, un katrs cilvēks dara tieši to pašu. No tā nav iespējams izvairīties. Pasaules uzskats ir kā brilles, kuras uzliekam, lai skaidrotu atsevišķas esamības detaļas, ar kurām ikdienas sastopamies savās dzīvēs. Tomēr katrs pasaules redzējums nav vienādi vērtīgs. Daži skaidro esamību saskanīgāk nekā citi, ar mazākām iekšējām pretrunām, un daži pasaules uzskati skaidro pasauli tā, ka tas vismaz šķietami šķiet labāk atbilstam realitātei, nekā to dara citi. Ja tas ir labs stāsts par pasauli, ja tas spēj izskaidrot vairāk un galvenais - svarīgākās lietas, tad ir lielāka ticamība, ka šis stāsts jeb pasaules uzskats ir patiess.

Oculi


Kādu reizi Jēzus izdzina dēmonu, kas bija mēms; dēmons izgāja, un mēmais sāka runāt, un ļaužu pūlis brīnījās. Bet daži no tiem sacīja: “Viņš izdzen dēmonus ar Belcebula, dēmonu valdnieka, palīdzību.” Bet citi, viņu izaicinādami, prasīja viņam kādu zīmi no debesīm. Zinādams viņu domas, viņš tiem sacīja: “Ikviena valsts, kas sevī sašķelta, iet bojā, un nams uz namu krīt. Ja nu sātans sevī sašķeļas, kā tad viņa valstība pastāvēs? Jūs taču sakāt, ka es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Belcebula palīdzību, kā tad jūsu dēli tos izdzen? Tādēļ viņi būs jūsu tiesneši. Bet, ja es izdzenu dēmonus ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kamēr stiprs vīrs apbruņojies sargā savu namu, viņa manta ir drošībā. Bet, tiklīdz kāds stiprāks par viņu nāk un to uzveic, tas atņem viņa bruņas, uz kurām viņš bija paļāvies, un laupījumu izdala.  Kas nav ar mani, tas ir pret mani, un, kas ar mani nesavāc, tas izkaisa. Kad nešķīstais gars ir izgājis no cilvēka, tas apstaigā izkaltušas vietas, meklēdams mieru un, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, no kura izgāju. Atnācis viņš atrod to izslaucītu un uzpostu. Tad viņš iet un ņem sev līdzi septiņus citus garus, par sevi vēl ļaunākus, un iegājuši tie tur mājo. Un beigās šim cilvēkam kļūst daudz ļaunāk, nekā bija sākumā.” “Laimīgi, kas Dieva vārdu dzird un pilda” Kad viņš tā runāja, kāda sieviete ļaužu pūlī paceltā balsī sacīja viņam: “Laimīgas tās miesas, kas tevi nēsājušas, un krūtis, kas tevi zīdījušas!” Bet viņš teica: “Vēl jo vairāk laimīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pilda!” (Lk. 11: 14-28)

Baušļu otrais galdiņš


Bet kas seko tālāk pēc šiem trim pirmajiem baušļiem, kas māca pareizi izturēties pret Dievu? Tālāk seko baušļi, kuri nosaka to, kā mēs attiecamies, kā izturamies pret citiem cilvēkiem. „Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka…”. Dievs ir tas, kurš licis mums dzīvot ģimenē un tādēļ godājiet to. Dievs ir tas, kurš devis mums dzīvību, tādēļ neaizskariet to. Cilvēka seksualitāte ir Dieva dāvana, tādēļ godājiet to, nesamaitājiet un nepadariet nešķīstu. Dievs ir tas, kurš devis cilvēkiem mantu, tādēļ respektējiet to. Patiesi, brīvība un demokrātija nav iespējama bez īpašuma tiesībām. Bez īpašuma tiesībām nav iespējama arī labdarība. Ja man nekas nepieder, es neko nevaru dot. No otras puses, mūs nekad nedarīs laimīgus tas, kas pieder citiem, tādēļ Dievs devītajā un desmitajā bauslī saka – neiekārojiet! Tie nav tikai juridiski principi, bet principi uz kuriem balstās visa cilvēka laicīgā dzīve. Tādēļ komunisms un sociālisms kā nedabiskas un amorālas sistēmas vienkārši nav iespējamas. Tas, kas patiesi šķir demokrātisku sabiedrību no citām, nav tikai brīvais tirgus, bet arī sociālās institūcijas. Viena no pirmajām lietām, ko darīja Hitlers ticis pie varas, bija Skautu organizācijas likvidēšana. To pašu darīja Staļins. Otra iezīme ir tā, ka demokrātiskām sabiedrībām ir patentus aizsargājoši likumi. Un tas ir tikai loģiski, ja jums nav tiesību uz sava darba augļiem, tad kāpēc strādāt? Kāpēc kaut ko izgudrot, ja izgudrojums jums nenes nekādus augļus? Bet ja jums ir tiesības uz sava darba augļiem, jūs varat tos veltīt labdarībai vai izlietot pēc saviem ieskatiem. Dievam īpaši rūp cilvēka labā slava, tādēļ respektējiet cilvēkus, neaprunājiet un palīdziet sargāt viņu labo slavu. Šajos vienkāršajos principos jeb Dieva dotajos likumos - baušļos slēpjas neticami dziļas teoloģiskas un filozofiskas patiesības. Mēģināsim šodien kopīgi saprast, kādēļ Luters katehismā arī cilvēku savstarpējās attiecības nosakošo baušļu skaidrojumu sāk ar vārdiem: „Tev būs Dievu bīties un mīlēt, ka… „.

Reminiscere


Jēzus tos atstāja un devās atpakaļ uz Tīras un Sidonas apvidu. Un, redzi, kāda kanaāniešu sieviete, kas tur dzīvoja, nāca pie viņa, saukdama: “Kungs, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu dēmons briesmīgi moka!” Bet viņš tai neatbildēja ne vārda. Tad viņa mācekļi pienāca un lūdza: “Palīdzi tai, jo tā kliedz, nākdama aiz mums.” Jēzus tiem atbildēja: “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm.” Bet sieviete, pienākusi klāt, nometās ceļos viņa priekšā, sacīdama: “Kungs, palīdzi man!” Viņš atbildēja: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem.” – “Jā, Kungs,” viņa sacīja, “bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” Tad Jēzus viņai atbildēja: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela. (Mt. 15: 21-28)

Kristīgā mācība


Kā katru gadu Kristus ciešanu laikā mēs atkal kļūsim par bērniem un mācīsimies Katehismu. Tas nenozīmē, ka mums jākļūst kā bērniem saprašanā, bet gan pazemībā, tas ir, mums jāatsakās no augstprātīgā visziņa statusa, jo citādi, saka Jēzus, „jūs neieiesiet Debesu valstībā” (Mt. 18: 3). Kādā citā vietā Jēzus gavilē Svētajā Garā un slavē savu Tēvu par to, ka viņš ir atklājis bērniem tās lietas, kuras apslēpis gudrajiem un saprātīgajiem (Lk. 10: 21). Diženo ticības patiesību priekšā cilvēkam gribot negribot jākļūst par bērnu, jo šīs patiesības ir pārāk lielas priekš jebkura pieaugušā. Mums tas varētu šķist mulsinoši, bet Jēzus saka, ka tieši šādi ir izpaudusies Dieva labvēlība jeb viņa labais prāts (Lk. 10: 21). Savukārt no Dieva labā prāta Jēzū nāk „gudrības un saprāta gars”, kas piepilda pasauli (Jes. 11: 2).

Invocavit


Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts. Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja. (Mt. 4: 1-11)