III svētdienā pēc Kristus atspīdēšanas

Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja. Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!” Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības. Un Jēzus uz to saka: “Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.” Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza un sacīja: “Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas.” Un Jēzus uz to saka: “Es iešu un to darīšu veselu.” Bet virsnieks atbildēja un sacīja: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels. Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! – tad viņš iet, un otram: nāc šurp! – tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! – tad tas dara.” Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā. (Mt. 8: 1-13)

Šīs dienas evaņģēlija stāsts ved mūs tālāk Epifānijas laikā, atklājot Jēzus dievišķo godību. Tā izpaužas dziedināšanas brīnumā, kas liecina, ka Jēzum ir vara pār slimībām. Tā mēs tiekam mudināti vispirms uzdot jautājumu – kas ir slimības un kādēļ cilvēki slimo?

Radīšanas stāstā atklātā aina liecina, ka cilvēks nebija radīts nemirstīgs. Fizisko dzīvību cilvēkā uzturēja augu barība, kas bija ļoti augstas kvalitātes pārtika, tīrs ūdens un gaiss. Tomēr ar to nepietika, un tas mums liek jautāt – kāpēc? Acīmredzot, cilvēkam bija jāaug un jāattīstās arī fiziski, bet, lai augtu un attīstītos, cilvēka organismā bija jānotiek arī tādiem procesiem, kas radīja kaitīgus blakusefektus. Lai novērstu to sekas, Dievs bija devis cilvēkam dzīvības koka augļus. Kas tieši tas bija par koku, mēs tagad nezinām, bet zinām, ka tā augļi spēja labot cilvēka organisma attīstības un dzīves procesā radušās kļūdas. No šejienes, protams, smelta arī doma par zālēm. Tā ir apziņa, ka cilvēka organismam laiku pa laikam nepieciešams kaut kas vairāk, kaut kas spēcīgāks, nekā to spēj dot dabiskā pārtika. Mediķu atklātās zāles tagad kaut kādā mērā spēj kompensēt to, ko kādreiz deva dzīvības koks, bet tas iespējams tikai daļēji, jo arī paši medikamenti cilvēkā rada nelabvēlīgus blakusefektus un nereti nav pietiekoši iedarbīgi. Tie veicina vai bremzē organismā notiekošos procesus, bet atšķirībā no dzīvības koka augļiem dara to nepilnīgi.

Cilvēks nav tikai fiziska, bet arī garīga būtne un garīgā daļa cilvēkā ir valdošā, lai gan abas daļas, fiziskā un garīgā ir ļoti cieši saistītas. Arī garīgā nozīmē cilvēkam bija nepieciešama attīstība un pilnveidošanās. Arī tā bija iespējama tikai risinot problēmas un mācoties no kļūdām. Savukārt kļūdas un to radītās sekas likvidēja pareiza cilvēka orientācija, kas izpaudās kā patiesa dievkalpošana. Tas ir, cilvēka dzīve bija pilnībā vērsta uz Dievu, kurš dievkalpojumā novērsa un laboja visas cilvēka kļūdas un trūkumus. Cilvēka nepilnība nebija grēks, jo grēks ir nevis nepilnība vai ierobežojums, bet grēks ir cilvēka novēršanās no Dieva un pievēršanās pašam sev un šai pasaulei. Tādējādi garīgā nozīmē dzīvību cilvēkam nodrošināja viņa pareizās attiecības ar Dievu. Tās dāvāja Ādamam un Ievai brīvu pieeju pie dzīvības koka, pie kura Ādams noturēja dievkalpojumus. Pareizās attiecības ar Dievu nodrošināja cilvēkam arī pareizas attiecības ar dabas pasauli, un pareizas attiecības starp Ādamu un Ievu, kas būtu turpinājušās tālāk arī viņu bērnos, ja cilvēks nebūtu atkritis no Dieva.

Kad, velna pievilts, cilvēks krita grēkā, tas ir, novērsās no Dieva un pievērsās pats sev un šai pasaulei, viss dramatiski mainījās. Cilvēks kļuva naidīgs pret Dievu, baidījās no viņa, un viņam tika liegta Dieva klātiene un pieeja dzīvības kokam. Cilvēka atkrišana no Dieva bija nāvējoša garīga kļūda, kam sekoja arī fiziska nāve. Kļūdas un vainas cilvēkā tagad augtin auga. Starp cilvēku un dabas pasauli un arī pašu cilvēku starpā ienāca ļaunums un ienaids, un tas nebija novēršamas paša cilvēka spēkiem. Ja Dievs nebūtu iežēlojies, cilvēka stāvoklis būtu bezcerīgs.

Lai gan cilvēks bija novērsies no Dieva, tomēr savā mīlestībā Dievs nekļuva cilvēkam neuzticīgs, bet nolēma pats labot cilvēka pieļauto traģisko kļūdu. Tā kā cilvēkam bija liegta pieeja pie Dieva, Dievs pats nāca pasaulē, pieņemot cilvēka dabu, lai tajā atjaunotu kritušo cilvēci. Tam bija jānotiek vispirms garīgā nozīmē, caur Jēzu ticībā pievēršot cilvēku atkal Dievam. Šīs garīgās dziedināšanas sekas Jēzus atklāj dziedinot cilvēkus arī fiziski. Tas ir tas, par ko mēs lasījām šīs dienas evaņģēlijā. Šīs brīnumainās dziedināšanas, jeb tas, ko cilvēks nespēj pats ar saviem dabiskajiem spēkiem, liecina par to, kas ar cilvēku notiks mūžībā – arī viņa fiziskā miesa tiks pilnībā dziedināta un atjaunota. Jaunajā pasaulē jeb Debesu valstībā vairs nebūs neviena kropla un slima cilvēka, jo cilvēkam atkal būs pieeja pie dzīvības koka. Šī glābšana ikvienam cilvēkam tiek dāvāta Kristū.

Tādējādi Svētie Raksti mums sniedz patiesu un skaidru skatījumu uz dzīvi. Lai kā arī cilvēks censtos un kādus medikamentus radītu, grēka sekas nav novēršamas. Šķiet, ka mūsdienu zinātnieki to saprot, bet savā augstprātībā cilvēks nevēlas atteikties no mēģinājuma celt sevi Dieva vietā un glābt pašam sevi. Tādēļ tiek meklēti risinājumi pārmainīt cilvēku, aizstājot to vai nu daļēji vai pilnīgi ar jaunām tehnoloģijām. Tomēr šie mēģinājumi var sekmēties tikai daļēji; jo gudrāki cilvēka risinājumi, jo lielākas iespējamās kļūdas. Tādēļ cilvēce pagrimst un degradējas gan fiziski, gan garīgi. Un te cilvēks atkal ķeras pie vecā sevis pievilšanas paņēmiena, ja visi to nevar, tad vismaz daži varēs. Tas ir tas, kā cilvēki domāja viduslaikos – visi cilvēki nevar dzīvot svētu dzīvi, bet daži to spēs, dzīvojot klosteros. Mūsdienu sekulārajā pasaulē tas izpaužas, piemēram, kā sporta kults – visi cilvēki nespēj kļūt fiziski stipri, bet daži to spēj un viņu savstarpējās sacensības katru dienu tiek visiem rādītas televizoru ekrānos. Diemžēl pat tas notiek par briesmīgu cenu. Tāpat kā cilvēki sevi sakropļoja klosteros, tāpat sevi sakropļo mūsdienu profesionālie sportisti. Un mēs varētu to pašu ievērot praktiski visās cilvēka darbības jomās – viena kļūda rada jaunu vēl lielāku. Un lai gan zinātniskā pētniecība cenšas kļūdas ierobežot, arī tas iespējams tikai ierobežotā veidā – zinātne nevar aizstāt Dievu. Zinātne pati rada jaunas kļūdas un tās var izrādīties katastrofālas. Acīmredzot tas ir ceļš, kuru reiz uzsākusi cilvēce nespēj vairs apstāties un agru vai vēlu tas novedīs cilvēci pie pašiznīcināšanās.

Vai mums ir izeja? Vēsture liecina, ka nav un arī nevar būt cita izeja kā Jēzus Kristus, jo viņš ir vienīgais Dieva dotais glābiņš – ceļš, patiesība un dzīvība. Viņš vienīgais var atbrīvot mūs no grēka un tā radītām sekām, tajā skaitā slimībām un nāves. Bet tas vēl pilnībā nenotiks šajā pasaulē.

Šajā pasaulē dzīvojot, Kristū mums tiek piedoti grēki un atkal no jauna ir atvērts ceļš pie Dievam. Tādējādi atkal no jauna arī mūsu kļūdas un nepilnības var tikt labotas, bet tagad tas notiek ticībā un caur Dieva vārdu, īpaši dievkalpojumā, kur Svētais Vakarēdiens mums kalpo līdzīgi kā Paradīzes dārzā kalpoja dzīvības koks. Tomēr šajā pasaulē tas viss vēl nenotiek pilnīgi, jo mums visiem joprojām ir dzīva vēl vecā grēcīgā daba. Tādēļ Kristības spēkā mums katru dienu jāatgriežas no pasaulīgās un grēcīgās domāšanas, kas raksturīga mūsu vecajam cilvēkam. Tas ir, mums jāatgriežas no grēcīgās pievēršanās pasaulei un sev, jo lai cik kārdinoša tā šķiet, tā radīs arvien jaunas un jaunas kļūdas, kas vedīs arvien dziļāk un dziļāk purvā un jo vairāk tur kārpīsimies, jo dziļāk stigsim. Atsakoties no visiem pašatpestīšanās centieniem, mums vienlaicīgi atkal no jauna jānovērtē dievkalpojuma nozīme mūsu dzīvē. Dievkalpojums ir vieta, kur grēksūdzē un absolūcijā, sprediķī un Vakarēdienā mūsu grēki tiek piedoti, un atkal un atkal no jauna pavērts ceļš atpakaļ pie Dieva. Te tiek labotas arī mūsu pieļautās kļūdas, bet mūsu vecās dabas dēļ tas vēl nenotiek pilnīgi. Tomēr vecais cilvēks iet mazumā un jaunais cilvēks aug, tiek atjaunots, stiprināts un paēdināts un padzirdīts ar zālēm pret nāvi. Liturģijas vārdi, absolūcija, sprediķis un Vakarēdiens ir mūsu dzīvības koks, kura augļus mums jāmācās regulāri lietot. Tādēļ mācīsimies organizēt savu dzīvi tā, lai velns, pasaule un miesas prāts neaprītu mūsu dārgo, Dieva atvēlēto laiku, un mums vienmēr būtu laiks priekš katehisma, Bībeles studijām un dievkalpojuma apmeklēšanas. Savukārt dievkalpojumā nebūsim slinki, izklaidīgi un vieglprātīgi, bet nopietni un uzmanīgi, jo dievkalpojumā notiek reāla cīņa pret velnu un nāvi mūsos.

Tādēļ velns, ja nav spējis atturēt mūs no dievkalpojuma apmeklēšanas, cenšas padarīt mūs izklaidīgus, neuzmanīgus un vieglprātīgus, lai Dieva vārda sēkla vispār nenonāktu mūsu sirdīs. Viņš pieviļ mūs ārkārtīgi viegli un padara par muļķiem, kas sēd pie dzīvības avota, bet nedzer no tā. Tā ir ārkārtīgi nopietna lieta, ko mums jāmāca arī saviem bērniem jau no mazotnes. Mēz taču mācām viņiem kārtīgi un nopietni ēst, nevis dziedāt un dejot ap putras bļodu. Un tad mēs dzirdam: ak, es negribu to, es jau vakar to ēdu! Un tad mēs mācām – jāēd katru rītu no jauna un jāēd kārtīgi un nopietni. Un nav jau tā, ka esam pilnīgi muļķi. Mēs taču mācamies atšķirt lietas, kas ir garšīgas un derīgas. Ja tev noliek uz galda garšīgu ēdienu, tu taču neteiksi – ak, es to jau reiz ēdu. Nē, tieši otrādi, arī nākošo reizi tu vēlēsies ēst tieši to pašu, kas ir garšīgs un veselīgs. To nedara tikai slimi cilvēki, un ja mums vairs negaršo labs ēdiens, tad sākam domāt – vai tik neesam saslimuši. Un tad mums ēdiena vietā jābauda rūgtas zāles. Un tieši tāpat ir ar Dieva vārdu: ja mums vairs negaršo labais un veselīgais evaņģēlijs, tad laikam esam slimi un mums vajadzīgas rūgtās bauslības zāles.

Mīļie draugi, nebūsim muļķi, un nekļūsim par vieglu laupījumu velnam! Kā to paveikt? Vienīgā iespēja, kā no tā glābties ir skaidri apzināties, ka mēs patiešām esam muļķi, slinki, vieglprātīgi un nolaidīgi, un mums vienmēr jābūt nomodā un cīņā pret šīm vainām. Tu teiksi - ak, man dievkalpojuma laikā nāk miegs, domas klejo kaut kur apkārt, es tur neko nevaru darīt. Bet ko tu darītu, ja sēdētu svešas zemes lidostā, gaidītu lidojumu uz mājām, tev kabata būtu pilna ar naudu, bet tu redzētu, ka apkārt staigā zagļi. Vai tu mierīgi žāvātos, laistos miegā vai sapņotu par kaut ko? Nē, tu kniebtu sev, dzertu kafiju, stāvētu kājās un darītu visu iespējamo, lai tevi neapzagtu. Nu tad dari to arī dievkalpojumā, jo vari būt pilnīgi drošs, ka te ir lielais zaglis, kurš grib tevi apzagt- nolaupīt tev Dieva vārdu. Ja tu sēdētu pie galda un būtu izsalcis, tu taču ēstu, nevis domātu: ak, tagad es pasnaudīšu, bet rītdien apskatīšos internetā kādas garšīgu ēdienu bildes. Nē, tu ēdīsi to, kas būs uz galda! Un tāpat ir ar Dieva vārdu! Tu taču nezini vai rītdien tiksi pie interneta un vai nebūsi slims, vai vispār būsi dzīvs un rītdiena vispār pienāks. Dievs grib, lai tu dzirdētu un atcerētos visu, kas viņam tev sakāms. Viņš grib, lai izejot no baznīcas tu būtu pilnīgi drošs, ka tavi grēki ir piedoti un tevi pavada Dieva svētība un mīlestība. Bet velns grib, lai tu domātu: ak, es paspēšu to vēlāk. Nu un padomā, ja tev klēpī būtu kaudze naudas, kas tev jāsaskaita, vai tad arī tev nāktu miegs un domas klejotu apkārt? Nē, taču! Tu skaitītu un pārskaitītu un būtu pati uzmanība, ka tikai kaut ko nepalaistu garām vai kāds kaut ko tev nepaņemtu. Tu tūdaļ atcerētos, ka to nedrīkst atlikt, ka nauda mīl, ka to pārskaita un vēl neskaitāmas citas gudrības. Tad kādēļ tu nevēlies būt gudrs Dieva vārda lietās, bet ļauj lai velns tevi aptīra kā pēdējo lauķi? Dievkalpojums taču ir daudz kas vairāk par naudu! Te pašas debesis nolaižas uz zemes, Dievs nāk pie mums, runā ar mums, stiprina, dziedina, iedrošina, mierina un palīdz mums veidos, ko mēs pat īsti neapzināmies. Te viņš īpaši gatavo mūs jaunajai dzīvei jaunajā pasaulē. Tādēļ neļausim velnam mūs apzagt. Būsim gudri, paliksim nomodā un no sirds mīlēsim dzīvi un dzīvību, kas mums dota Kristū, un caur viņu vērsīsim savas sirdis, acis un ausis uz Dievu, lai viņš žēlsirdīgi labotu nāvi nesošās kļūdas un atjaunotu mūs patiesā svētumā, derīgus dzīvei jaunajā pasaulē. Tas ir tas, ko mums māca šīs dienas evaņģēlija stāsti par spitālīga un virsnieka kalpa dziedināšanu.

Abos gadījumos pie Jēzus palīdzību meklē atstumti un nešķīsti cilvēki. Viens tāds ir savas slimības, otrs savas tautības dēļ. Ar savu pieskārienu un dažiem vārdiem Jēzus salauž barjeras, kas šķir cilvēkus, radot jaunu pasauli, kur vairs nav ne tautību, nedz sabiedriskā stāvokļa, nedz dzimumu radītas atsvešinātības, bet visi kļūst viens Jēzū Kristū (Gal. 3:28).

Šī jaunās pasaules radīšana ir jau sākusies Kristus baznīcā. Tādēļ apustulis Pāvils mūs mudina, lai ticību saņēmuši mēs dzīvotu tā, kā pienākas Dieva tautai. Viņš mudina mūs rūpēties par Dieva vārda sludināšanu un čakli to mācīties. Nedzīvot naidā, bet svētīt pat tos, kas mūs vajā. Censties saprast citus un dzīvot viņu labā - priecāties par citu priekiem un panākumiem, just līdzi tiem, kam bēdas. Nebūt iedomīgiem un lepniem un nepaaugstināties vienam pār otru. Nemest ar lāsta akmeni, bet sniegt palīdzīgu roku zemajiem. Tāpat viņš brīdina mūs no aplamās pārgudrības un pašapmierinātības, aicinot neatmaksāt ļaunu ar ļaunu, bet censties darīt labu visiem cilvēkiem. Ja kādam ticis nodarīts pāri, nekalt atriebības plānus, bet visu atstāt Dieva ziņā, lai Dievs pats soda ļaundarus. Un kad tas notiek, kad redzam ienaidnieku ciešam un Dieva sodu parādamies pie viņa, ļauni nepriecāties, bet ja iespējams viņam palīdzēt. Īsi sakot: „Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu!” Šie vārdi, lai paliek ierakstīti tavā sirdī. Domā par tiem, kad atdari savu muti vai kaut ko dari. Tu nepiederi vairs pasaulei, bet tam Kungam. Un tev nav jāvadās pēc pasaules, bet pēc Tā Kunga padoma un mērauklas. Āmen.