22. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

„Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties [izlīdzināt parādu]. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies? Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” (Mt.18:23-35)

21. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā. Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Galma vīrs Viņam saka: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.” Jēzus viņam saka: “Ej, tavs dēls ir dzīvs.” Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs. Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.” Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: “Tavs dēls ir dzīvs.” Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu. Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā. (Jņ. 4: 46-54)

Cerība krīzē

Vēstures gājumā baznīcai bieži ir nācies domāt par kristīgo cerību manīgās vēstures situācijās. Tas nenozīmē, ka mainīga ir kristīgās cerības būtība – cerība uz pilnīgu atpestīšanu un visas radības atjaunotni Kristū. Tomēr ja kristīgā cerība nevēlas palikt tikai neefektīvs privāts sapnis, tad tas cerībai ir jāatjaunojas līdz ar mainīgo pasauli. No bezgalīgajiem Dieva nākotnes dārgumiem mums jāizvēlas tie, kas var nest pārmaiņas un atjaunotni tieši šajos laikos. Tādā veidā varam atkal paraudzīties uz pasauli cerības gaismā. Kaut kas tamlīdzīgs notika, kad apustulis Jānis tika uzņemts debesīs, lai baznīcai kritiskā brīdī redzētu, kā tas viss izskatās no Dieva skatījuma – no Dieva mērķa, lai viņa valstība nāktu uz zemes tāpat kā tas jau ir noticis debesīs. Jānim vajadzēja dot iespēju paskatīties no malas uz zvēra pasauli, pasauli, kāda tā tika attēlota no impērijas propagandas viedokļa, ne tikai lai redzētu Dieva nākotnes mērķus, bet arī to, kādā veidā Dieva nākotnes mērķi izgaismo pašreizējo situāciju, kā Dieva ļaudīm tajos apstākļos jādzīvo ar nākošās Dieva valstības un visas radības atjaunotnes mērķi. Daudz pārpratumu ir radušies tādēļ, ka netiek ievērots tas, ka Atklāsmes grāmata runā par kristīgo cerību 1. gs. beigu daļas apstākļos, kādi tie bija Romas impērijā. Atklāsmes grāmata nav tieši paredzējumi par mūsdienām, bet tā sniedz modeli konteksta veidošanai, mūsdienu dzīves situācijas izpratnei, bet tā nevar šo darbu paveikt mūsu vietā. Mums nepieciešams, ja ne tāds pravietisks skatījums, kāds tika dots Jānim, tad vismaz nepieciešama gudrība pareizi saprast apkārtējo pasauli kristīgās cerības gaismā, kas dotu mums iespēju pašreizējā situācijā dzīvot ar jaunās radīšanas mērķi sirdī.

20. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: “Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? – Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” (Mt. 22: 1-14)

Brīvība un individuālisms

Vārds „brīvība” mūsdienu pasaulē ir īpašs vārds, un bez šā vārda izpratnes nav iespējams izprast arī mūsdienu pasauli. Jau Dostojevskis 19. gs. rakstīja, ka par spīti saprātam, cilvēks būs gatavs attiekties no laimes, miera labklājības un izvēlēsies pašas postošākās blēņas, lai tikai pieradītu sev, ka ir brīvs cilvēks, nevis viens no klavieru taustiņiem, uz kura spēlē dabas likumi. Lai gan Dostojevska domas ir vērstas pret Apgaismības laikmetam raksturīgo saprāta dievināšanu, tieši Apgaismības laikā brīvībai tika piešķirts tas augstais statuss, kādu brīvības jēdziens ieņem mūsdienās. Tomēr atziņa, ka indivīdam, atsevišķajam cilvēkam ir tiesības iepretī sabiedrības vai valsts varai nav jauns. Brīvība un cilvēktiesības dziļi sakņojas kristīgajā ticībā. Tomēr vārdam „brīvība” mūsdienās ir arī cita nozīme, ar to tiek saprastas tiesības bez kādiem ierobežojumiem, tiesības bez pienākumiem un vēlme atbrīvoties no visiem ierobežojumiem. Šī doma sakņojas Renesanses laika idejās kur, piemēram, Pico della Mirandola saka, ka cilvēks nosaka robežas pārējai radībai, bet viņam pašam nav nekādu robežu, jo Dievs viņam piešķīris varu noteikt pašam savu dabu saskaņā ar savu brīvo gribu, pēc kuras viņš var veidot pats sevi pēc saviem ieskatiem.

19. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. (Mt. 9: 1-8)