Brīvība un individuālisms



Vārds „brīvība” mūsdienu pasaulē ir īpašs vārds, un bez šā vārda izpratnes nav iespējams izprast arī mūsdienu pasauli. Jau Dostojevskis 19. gs. rakstīja, ka par spīti saprātam, cilvēks būs gatavs attiekties no laimes, miera labklājības un izvēlēsies pašas postošākās blēņas, lai tikai pieradītu sev, ka ir brīvs cilvēks, nevis viens no klavieru taustiņiem, uz kura spēlē dabas likumi. Lai gan Dostojevska domas ir vērstas pret Apgaismības laikmetam raksturīgo saprāta dievināšanu, tieši Apgaismības laikā brīvībai tika piešķirts tas augstais statuss, kādu brīvības jēdziens ieņem mūsdienās. Tomēr atziņa, ka indivīdam, atsevišķajam cilvēkam ir tiesības iepretī sabiedrības vai valsts varai nav jauns. Brīvība un cilvēktiesības dziļi sakņojas kristīgajā ticībā. Tomēr vārdam „brīvība” mūsdienās ir arī cita nozīme, ar to tiek saprastas tiesības bez kādiem ierobežojumiem, tiesības bez pienākumiem un vēlme atbrīvoties no visiem ierobežojumiem. Šī doma sakņojas Renesanses laika idejās kur, piemēram, Pico della Mirandola saka, ka cilvēks nosaka robežas pārējai radībai, bet viņam pašam nav nekādu robežu, jo Dievs viņam piešķīris varu noteikt pašam savu dabu saskaņā ar savu brīvo gribu, pēc kuras viņš var veidot pats sevi pēc saviem ieskatiem.

Patiesībā te slēpjas kas cits: saskaņā ar itāļu renesanses idejām cilvēkam te tiek piedēvēta Dievam vien piemītošā spēja - pašam pilnībā noteikt savu esamību bez kādām robežām vai ierobežojumiem. Vēlāk 19. gs. Ludvigs Feierbahs turpināja šo domu apgalvojot, ka Dievs ir cilvēka iespēju un augstāko vēlmju projekcija, tādēļ mums jāatmet Dievs, bet jāpatur sava dievišķības apziņa.

Nevar noliegt, ka modernisma laika mēģinājums, noliegt kādas cilvēkam noteiktas robežas, nesa brīvību vairākos būtiskos veidos: tas atbrīvoja cilvēkus no fatālisma – domas, ka nekas nav maināms - un piešķīra daudz enerģijas mēģinājumiem uzlabot cilvēka dzīves apstākļus šajā pasaulē. Tomēr šai domai piemita prometejiska tendence – uzskats, ka jebkuras noteiktas robežas var tikt pārsniegtas un atmestas. Tas palīdz saprast varbūt citādi grūti saprotamo – kādēļ, piemēram, sportisti pieliekt tik daudz pūļu un spēka, ziedo savus dzīves labākos gadus, lai par vienu centimetru vai sekundes simtdaļu uzlabotu kādu rezultātu. Objektīvi neitrālam novērotājam tas šķistu pilnīgi bezjēdzīgs pasākums, bet šiem centieniem ir stiprs filozofisks dzinulis – ideja par visu robežu pārsniegšanu. Un tas ir kaut kas cits, cita doma, nekā respekts pret atsevišķo cilvēku iepretī valstij vai sabiedrībai jeb politiskā brīvība. Ideja, ka cilvēks var pārsniegt dabas nospraustās robežas lielā mērā rosināja zinātniski-tehnisko progresu. Tomēr, sevišķi mūsdienās, tas rada tādus grūtus jautājumus, kā cilvēka savienošana ar tehnoloģijām. Mēs varam radīt protēzes, un tas ir labi. Bet cik tālu varam šādi iet? Vai varam radīt mākslīgo intelektu vai vismaz mēģināt savienot cilvēka smadzenes ar virtuālo tīklu, datorprogrammām utt.? Viens brīdinājums, ko esam saņēmuši pēc cilvēka mēģinājumiem neierobežoti valdīt pār dabas pasauli ir draudošā ekoloģiskā katastrofa. Tas liecina, ka dabas pasaulē ir lietas, kuras nevar atstāt neievērotas, kuras nevar pārkāpt, un sekojoši – cilvēki ir ierobežotas būtnes, kam jāņem savi ierobežojumi vērā.

Doma par neierobežotu brīvību ir bijusi postoša arī tad, kad tā tikusi attiecināta uz individuālo brīvību. Modernie cilvēki sāka uzskatīt, ka jo vairāk brīvības, jo labāk. Pēc būtības tā ir sena grieķu ideja – jo kāda dievība lielāka, jo vairāk lietu tā kontrolē un tādējādi brīvāka ir. Bet, ja tā, tad citi cilvēki var būt tikai un vienīgi manu brīvību ierobežojuši. Un tā rodas sacenšanās, kas līdzīga tai, ko vērojam grieķu dievību starpā. Lai izvairītos no visu kara pret visiem, tika radīta sociālā kontrakta ideja – cilvēki apņēmās realizēt savu brīvību tikai tiktāl, ciktāl tie neierobežo citu cilvēku brīvību. Bet tas nostāda brīvību un kopienu pretējās ierakumu pusēs. Mani pienākumi pret citiem cilvēkiem ierobežo manu brīvību. Tādēļ mūsdienu rietumu sabiedrībā pienākumi pret citiem vairs netiek aprakstīti pozitīvi, bet negatīvi – dari, ko vēlies, kamēr tas nenodara ļaunumu citiem. Tas ir tas, ka paliek pāri, ja uzskatām, ka atsevišķā cilvēka brīvībai ir jācenšas pārsniegt visas robežas un ja brīvība tiek atrauta no visiem citiem tikumiem un vērtībām, kā tas lielā mērā notiek mūsdienu Rietumu pasaulē.

Brīvība kā iespējami liela neatkarība

Modernā brīvības izpratne ir pilna mēroga sacelšanās pret visiem dotajiem lielumiem. Tas nozīmē ne tikai to, ka jebkādas normas tiek uzskatītas par brīvību ierobežojošām, bet arī to, ka brīvība tiek saprasta kā pilnīga neatkarība. Brīvība nav saņemama no citiem un citi to nevar arī veicināt. Brīvība ir mantota spēja, kuru katrs cilvēks attīsta radot un pilnveidojot pats sevi. Katrs var izvēlēties to, kas viņš būs.

Šāda izpratne, kas saprot brīvību kā iespējami lielāku neatkarību rada neaptiku pret ilgtermiņa saistību uzņemšanos un mudina pārtraukt attiecības vai dzīves situācijas, kur lietas nevedas pietiekoši labi. Cilvēki vēlas sev tiesības iet uz priekšu un izvēlēties citādu dzīvi. Viņi vēlas, lai nekas neierobežotu viņu izvēles brīvību. Tiem nekas nav tik nepatīkams kā atkarība no citiem. Šāda brīvības izpratne ir pretrunā ar kopienas interesēm, kas prasa tādus šķietami vecmodīgus tikumus kā uzticamību un ilgtermiņa saistības. Protams, cilvēkiem joprojām ir ilgas pēc piederības, bet viņi arī redz, ka tas ir kaut kas pretējs viņu brīvības tieksmēm. Viņi šķir laulību un pēc tam to nožēlo. Viņi vēlas būt kopā ar kādu visu mūžu, bet tad jūt, ka laulība būs kaut kas neciešami ierobežojošs. Viņi vēlas piederēt draudzei, bet nevēlas uzņemties nekādas saistības vai pienākumus ne pret draudzi, nedz citiem ticīgajiem. Viņi vēlas piederēt kādai valstij, vēlas pilsonības priekšrocības, bet no otras puses atkal uzskata, ka tas ir kaut kas tāds, kas ierobežo viņu brīvību, katrā ziņā viņi nevēlas uzņemties nekādas ilgtermiņa saistības vai pienākumus. Ģimenes attiecības, protams, ir lielākais modernās brīvības izpratnes upuris, bet lielā mērā tā tas ir arī ar kaimiņattiecībām un visu pārējo, kas kaut kā varētu ierobežot cilvēka brīvību.

Brīvība kā patērētāja izvēle

Blakus brīvības izpratnei kā iespējami lielai neatkarībai vēl viens valdošs brīvības izpratnes aspekts mūsdienu Rietumu pasaulē ir brīvība kā patērētāja izvēle. Iespēja izvēlēties noteikti var būt laba lieta, bet šķiet, ka mūsdienu sabiedrība šajā ziņā ir sasniegusi galējas robežas visās tajās sfēras, kur kaut ko var nopirkt. Nav grūti ievērot, ka patēriņa preču izvēles iespējas var viegli kļūt par komerciālām manipulācijām, kas maskējas ar brīvības ilūziju. Tas ir slikti, bet vēl sliktāk tas kļūst tad, kad šāda domāšana tiek attiecināta uz citām lietām, piemēram, morāles vērtībām. Pārmērības brīvības izpratnē rada iespaidu, ka brīvība palielinās vienkārši pavairojot izvēles iespējas, neatkarīgi no tā, kā tās tiek īstenotas dzīvē. Par nozīmīgu tad kļūst pati izvēles iespēja, nevis pareiza izvēle. Un tas ir viens rādītājs, kas liecina, ka brīvība mūsdienu pasaulē ir kļuvusi par vienīgo vērtību. Izšķiršana starp labu un sliktu izvēli ir nopietna tad, kad ir izpratne par to, kas ir labs un kas ir slikts. Sabiedrībā, kur valda tikumi un vērtības galvenā lieta būtu pareiza izvēle. Brīvība ir spēja izvēlēties labo. Bez skaidri noteiktām vērtībām un tikumiem izvēles iespēja kļūst par labumu, kas tiek uzskatīts par vērtīgu pats par sevi.

Brīvība un patērētāja izvēle

Dostojevskis kārtējo reizi ir pierādījis savu pravietisko lietu skatījumu, jo postmodernajā pasaulē brīvības izpratne ir attīstījusies par uzskatu, ka patiesība ir pilnīgi subjektīva izvēle. Ja tas nozīmē, ka jebkura vērtību izvēle ir vienādi laba, tad brīvība kļūst par vienīgo un vienīgi nepieciešamo vērtību. Tiesa, ne visi cilvēki ir gatavi iet tik tālu. Bet relatīvisma spēks un popularitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, ka brīvība tiek saprasta tikai kā indivīda izvēles iespēja un arī no mūsdienu Rietumu pasaules plurālisma jeb daudzveidības. Tur, kur pastāv liela kultūras un reliģisko uzskatu dažādība, ir grūti šo dažādību respektēt citādi, kā vien uzskatot, ka šī dažādība nav būtiski nozīmīga. Patiesā problēma nav plurālisms pats par sevi, jo šādā veidā tradīcijas un vērtības tiek koptas un veicinātas un cilvēki mācās tās pielietot dzīvē. Problēma drīzāk ir tā, ka arvien paaugoši sekulārā sabiedrība mudina cilvēkus nepievienoties nevienai no šādām tradīcijām vai vērtību sistēmām. Tad, kad pašsaprotamas vispārējas vērtības tiek uzskatītas tikai par vienu no tradīcijām, tad brīvība gribot negribot kļūst par vērtību, kas vienmēr tiks stādīta augstāk par visām citām. Tas viss iesākās, kā cilvēka vēlme atbrīvoties no Dieva un tas nevarēja beigties citādi, kā cilvēka atbrīvošanās pašam no sevis.

Brīvība un piederība

Tieksme pēc brīvības un citi faktori – tādi kā lielās mūsdienu cilvēka pārvietošanās iespējas, ir noveduši pie sadrumstalotas, galēji individuālistiskas sabiedrības, kur nevis kopiena nosaka attiecības, bet gan paša cilvēka brīva izvēle veidot vai neveidot attiecības. Lai gan cilvēki joprojām vēlas piederēt, tomēr brīvības alkas un ekonomiskie faktori nosaka to, ka individuālai brīvībai tiek dota bezierunu priekšroka un zaudētāja arvien ir sabiedrība jeb kopiena. Tikai retais tagad vairs ievēro, ka brīvība atrauta no kristīgās mācības ir kļuvusi postoša ne tikai sabiedrībai, bet arī pašam indivīdam un paradoksāli - brīvības jēdzienam pašam, pārvēršot brīvību par visatļautību. Patiesībā brīvība var uzplaukt kā labums tikai tad, ja tā ir vērtība kopā ar citām vērtībām un tikumiem. Citādi brīvību mīloša sabiedrība kļūst par pretēju interešu sacensības džungļiem, kur valda tikai viena vērtība – brīvība darīt, ko es gribu. Un mana brīvība būtībā var pieaugt tikai uz citu brīvības mazināšanās rēķina. Tādējādi kopumā brīvības kļūst arvien mazāk un cīņa par varu ir neizbēgamas šādas brīvības izpratnes sekas. Vienīgā iespēja brīvībai īsti pastāvēt ir labprātīga savas brīvības ierobežošana. Tomēr tas liecina arī, ka pastāv ne tikai spriedze starp kopienu un atsevišķo cilvēku, bet brīvība iespējama tikai daļai sabiedrības, piemēram, demokrātiskā brīvība Atēnās bija iespējama tikai brīvajiem pilsoņiem pateicoties tam, ka bija vergi, kas strādāja viņu vietā. Un būtisks mūsdienu jautājums ir – vai Rietumu cilvēka brīvība, lielas sabiedrības daļas brīvība nav radusies pateicoties tikai tam, ka citi ar savu darbu un nebrīvi to nodrošinājuši? Piemēram, lētā darbaspēka izmantošana attīstības valstīs, bērnu darbu ieskaitot. Lētāks darbaspēks Eiropas perifērijā iepretī centrālajām valstīm. Kā tas iespējams, ka vienā ekonomiskā sistēmā, par vienu un to pašu darbs, viens un tas pats cilvēks saņem tik ļoti atšķirīgu samaksu? Kā viens un tas pats cilvēks strādājot Vācijā un Latvijā, tātad Eiropas Savienības ietvaros, par vienu un to pašu darbu var saņemt pilnīgi atšķirīgu samaksu? Tas ir viens piemērs, kas liecina, ka ar brīvības jēdziena palīdzību var apslēpt arī apspiešanu un attaisnot egoismu. Mēs lepojamies ar savu brīvību, ar to, ka dzīvojam brīvā sabiedrībā, bet ja mūsu motīvi patiesi tiktu atklāti, izrādītos, ka ar brīvības vārdu uz lūpām graujam sabiedrību un rīkojamies tā, ka mums būtu nevis jālepojas, bet jākaunas.

Kristīga brīvības izpratne

Kristieša brīvības izpratne paradoksālā veidā atklājas Lutera tēzē – kristīgs cilvēks ir brīvs visās lietas un vienlaicīgi visu citu cilvēku kalps un vergs. Tas nozīmē, ka Dievs Kristū cilvēku ir darījis brīvu no likuma spaidiem, bet pats cilvēks tagad labprātīgi uzņemas kalpošanu citiem. Tādējādi brīvība ir ierobežots jēdziens, un brīvība nav individuālistisks jēdziens, bet saistīts ar citiem cilvēkiem un attiecībām ar tiem. Pašā augstajā izpratnē brīvība mums ir Dieva dota, bet katrā konkrētajā dzīvē to dāvā arī sociālās struktūras un citi cilvēki. Mēs vienkārši neiegūstam brīvību sev, bet saņemam to. Mēs vai nu dāvājam brīvību viens otram vai arī nedarām to, mēs vai nu palielinām viens otra brīvību vai arī apspiežam. Labā sabiedrībā mēs neesam ierobežojumi citu cilvēku brīvībai, bet to veicinoši aģenti. Brīvība nav nulles spēle, kur jo vairāk brīvības man, jo mazāk tev, bet jo vairāk brīvības mēs dāvājam viens otram, jo vairāk brīvības ir. Mūsu atkarība no daudzām lietām šajā pasaulē, - no ģimenes, draudzes, valsts, sabiedrības, darba devējiem – sakņojas mūsu atkarībā no Dieva. Mēs neesam pilnīgi neatkarīgas būtnes, kam ir pašnoteikšanās tiesības. Mūsu bērni ar laiku kļūst par pieaugušajiem un iegūst neatkarību, bet par savu neatkarību viņi vienmēr būs pateicību parādā tiem cilvēkiem, visvairāk saviem vecākiem, kas viņiem ir palīdzējuši un ļāvuši sasniegt pieauguša cilvēka neatkarību. Un tomēr pat pieaugušie, mēs visi asam daudzējādi atkarīgi viens no otra un no sabiedrības kopumā. Mēs esam atkarīgi arī no dabas pasaules un mūsdienās draudošo ekoloģisko briesmu gaismā, to ir īpaši svarīgi atcerēties. Mūsu brīvība nav atraujama no dabas, un visa radība beigu beigās ir atkarīga no Dieva. Mēs visi esam atkarīgi no daudz kā, tikai jautājums – no kā?

Tas, ka brīvība nav absolūta, nozīmē, ka tai ir robežas. Un tieši šajās robežās mums jāīsteno savas dzīves piepildījums, piemēram, Pāvils apstiprinot cilvēku atkarību no Dieva, norāda arī, ka Dievs noteicis cilvēkiem laiku un vietu, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast (Ap. d. 17: 26-27). Tas nozīmē, ka robežas, limiti nāk mums par labu – es nebūtu laimīgāks, ja vienlaicīgi varētu atrasties 100 vietās, jo es vienkārši neesmu tam radīts. Tas gan nenozīmē, ka mēs vienmēr varēsim vienkārši un viegli noteikt savas brīvības robežas, bet mums nekad nevajadzētu uztvert robežas, kā kaut ko negatīvu. Mums vienmēr ir jābūt tikpat atvērtiem pret jaunu robežu atklāšanu, kā pret jaunu iespēju atklāšanu. Mēs neesam Dievs, un mūsu brīvība nav neierobežota. Feierbahs rupji kļūdījās, jo Dievā mēs redzam nevis sevi, bet radikāli atšķirīgo no mums, mēs redzam, ka esam ierobežoti, nevis neierobežoti.

Brīvība ir noteikta, limitēta un tā vienmēr ir saistīta ar attiecībām. Tas nozīmē ne tikai to, ka mēs dāvājam un saņemam brīvību, bet brīvība arvien tiek īstenota kā brīvība priekš kaut kā. Mūsdienu brīvības izpratne ir defektīva un mūsdienu cilvēkiem trūkst sajēgas par to, kam brīvība īsti ir dota. Kad brīvība kļūst par vienīgo vērtību, par visatļautību, tā pārstāj būt vērtība. Tas, ko es izvēlos darīt ar savu brīvību var kļūt kaut kas pilnīgi postošs man pašam un citiem cilvēkiem. Lai brīvībai varētu būt vispār kāda vērtība, mums skaidri jāzina, kas ir labs, ko varam izvēlēties. Un tiklīdz mēs ieraugām to, tad spriedze starp atsevišķo cilvēku un kopienu izzūd, jo brīvība ir dota kopējam labumam. Es nedzīvoju priekš sevis, bet priekš citiem. Tādēļ brīvībai vienmēr vajag papildinošas vērtības, lai tā varētu tikt īstenota labā un citiem derīgā veidā. Tas iespējams tad, kad iedomāti autonomais, neatkarīgais un pašpietiekamais mūsdienu cilvēks atrod savu īsto es, savas dzīves jēgu nevis sevī, neierobežotā un bezjēdzīgā sevis izpausmē, bet gan attiecībās ar citiem cilvēkiem. Mēs to mācamies no visbrīvākās būtnes – Dieva, kurš savu brīvību izlieto kalpojot mums.

Bībele augstu vērtē brīvību no visa veida apspiešanas: Dievs izveda Israēla tautu no verdzības zemes Ēģiptē; Jēzus atbrīvoja cilvēkus no dēmonu varas; dziedināja kroplos un palīdzēja sociāli atstumtajiem. Tomēr JD skaidri arī norāda, ka cilvēce atrodas grēka verdzībā un vienīgā patiesā brīvība ir brīvība no grēka, ko var dot vienīgi Kristus. Mūsdienu pasaule brīvību saprot tikai kā brīvību no ārējiem ierobežojumiem, tajā pašā laikā vergojot ļaunumam. No tā vajag atbrīvoties vispirms un no tā var atbrīvot tikai Dievs Kristū.

Brīvībai ir robežas. Tai jātiek īstenotai noteiktu robežu ietvaros. Brīvība, šā vārda patiesajā nozīmē iespējama tikai esot atkarīgam no Dievam, un īstenojot labo cilvēku starpā. Jēzus norāda, ka dzīvošana viņa vārdos ir tas ceļš, kas dara cilvēku patiesi brīvu. Ja mēs neapzināmies brīvības robežas, tad cilvēks kļūst postošs sev, postošs apkārtējiem cilvēkiem un planētai kopumā.

Brīvība nav tikai būt brīvam no kaut kā, bet būt brīvam priekš kaut kā. Brīvība tiek piepildīta kalpošanā Dievam un citiem cilvēkiem, dzīvojot savā aicinājumā. Dievs mūs ir atbrīvojis nevis grēkošanai, bet mīlestībai. Un mīlestība vienmēr ir vērsta nevis uz sevi, bet uz ārieni, uz citiem. Patiesi, brīvību varam īstenot tikai saistībā ar mīlestību. Mīlestība gan dāvā brīvību, vispirms no vientulības un citām lietām, gan padara kalpošanu citiem par brīvību, kā to Luters tik neparasti dziļi atklāj savā tēzē par Dieva dotās kristīga cilvēka brīvības īstenošanos dzīvē. Patiesa brīvība nekad neuzplaukst izolācijā, kā neatkarība no citiem un vērtību izvēle priekš sevis, bet tā top savstarpējās attiecībās ar Dievu, citiem cilvēkiem un dabu. Turklāt brīvība vienmēr darbojas noteiktu normatīvu vērtību ietvarā.