III svētdienā pēc Kristus augšāmcelšanās svētkiem

“Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit.” Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: “Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?” Tie sacīja: “Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? – Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!” Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: “Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. (Jņ. 16: 16-23)

Mācekļi bija kopā ar Jēzu pēdējo reizi viņa šīs zemes dzīves laikā. Viņi nezināja kas notiks gaidāmajās dienās un Jēzus mulsinošie vārdi tiem maz palīdzēja. Viņi zināja, ka Jēzus dzīvība ir briesmās, bet tie nesaprata, cik tas viss ir nenovēršams. Jēzus bija sacījis Jūdam, lai to, ko viņš grasās darīt, viņš dara drīz. Citiem vārdiem sakot, viņi nezināja to, ko zināja Jēzus – pavisam drīz viņu apcietinās, nelikumīgi tiesās, publiski pazemos un nogalinās, bet pēc tam viņš celsies augšā no nāves, lai atkal parādītos saviem mācekļiem. Sarunā ar mācekļiem Jēzus sagatavo tos brīdim, kad Pashas svētku prieks tiks pārvērsts bēdās, pirms ar viņa augšāmcelšanos un debesbraukšanu tas atkal kļūs par mūžīgu, neatņemamu mācekļu prieku. Pavisam drīz būs pasaules kārta priecāties, svinot to, ko tā uzskatīja par galējo uzvaru pār Jēzus uzsākto kustību. Pārveidojot savus mācekļus draugu un līdzstrādnieku pulkā, Jēzus tiem saka, ka mācekļiem tiks dota brīnišķīga privilēģija – Jēzus vārdā tie varēs tieši runāt ar Debesu Tēvu un sagaidīt no viņa tiešu tēvišķi gādīgu atbildi. Jēzus uzdevums šajā pasaulē bija sagatavot ceļu pie Dieva. Viņš pats bija šis ceļš. Tagad viņš gatavojās atstāt šo Dieva pretniecības vietu – Jūdeju kā pasauli un atgriezties debesīs, kur visi kā viens paklausa Dievam, līdz kādu dienu Dieva griba tiks pilnīgi īstenota kā debesīs tā arī uz zemes. Nianse, kuru šajā sakarībā ir vērts ievērot ir tā, ka ebreju valodā vārds „zeme” vispirms attiecās uz Israēlu, bet nevis uz visu pasauli. Tā kā Jēzus mācīdams saviem mācekļiem lūgt – lai nāk Tava valstība kā debesīs tā arī virs zemes – ar „zemi” vispirms būs domājis Israēlu. Protams, tālāk, nākotnē no Israēla Dieva valstība izplatīsies pa visu pasauli, bet ir pārsteidzīgi ielasīt Jēzus vārdos vispārinājumus. Parasti tas notiek tādēļ, ka evaņģēlijos ebreju izteikumi un domas ir sniegtas caur grieķu valodu, kas atkal tālāk tiek tulkots modernajās valodās. Lai pareizi saprastu Jēzus vārdus, mums nav citu iespēju kā atpazīt un apgūt ebreju valodas, ticības un kultūras saknes un īpatnības. Mūsu šīsdienas teksts ir Jāņa evaņģēlija teksts, kura pareizai sapratnei jāzina, ka Jānis nelieto parasto grieķu valdu, bet gan jūdu grieķu valodu, kas atspoguļo Ebreju Bībeles ebreju valodu. Mūsu šīsdienas tekstā Jēzus salīdzina īso brīdi – dienas, kamēr viņš atradīsies kapā ar mūžīgo prieku, kas tam seko pēc viņa augšāmcelšanās. Svarīgais ir tas, tieši pašas bēdas pārvērtīsies priekā. Nevis bēdas pazudīs un to vietā stāsies prieks, bet tieši pašas bēdas būs tās, kas pārvērtīsies priekā. Tās pašas Jēzus ciešanas un krusta nāve, kas joprojām rada bēdas un sāpes mūsu sirdīs, ir arī avots mūsu lielākajam priekam. Nav tā, ka prieks vienkārši seko sāpēm un bēdām, bet tieši pašas sāpes un bēdas ir tās, kas rada prieku. Kā ilustrāciju saviem vārdiem Jēzus lieto dzemdību sāpes. Prieks ne tikai seko dzemdību sāpēm, bet pašas sāpes ir tās, kas rada prieku – jaundzimušo bērnu. Pēc tam, kad tas piedzimis, sāpēs un bēdas tiek aizmirstas, bet paliek tikai prieks par jauno dzīvību, kas nākusi pasaulē. Iepriekš sacītais bija domāts mācekļu mierinājumam, bet tas mums brīnišķīgi paskaidro arī mūsu ticības dzīvi – ja būs dzemdību sāpes, būs mūžīgs prieks par jaunu dzīvi kopā ar Dievu, ja dzemdību sāpju nebūs, nebūs arī prieka, bez krusta nav godības kroņa, jo krusts ir tas, kas paver ceļu uz debesu godību. Šādā skatījumā mūsu šīs zemes dzīve ir tikai īss brīdis, ko raksturo krusts – ciešanas un sāpes, bet tieši šīs ciešanas un sāpes, līdzdaļa pie Kristus krusta ir avots mūžīgam debesu priekam.

Cilvēki mēdz nākt uz baznīcu, lai izvairītos no ciešanām un sāpēm. Viņiem šķiet, ka ticība Dievam palīdzēs no tām atbrīvoties. Bet nonākuši baznīcā un uzzinājuši, ka ciešanas un sāpes ir neatņemama kristīgās dzīves daļa, tie jūtas gaužām vīlušies. Tas, ko tie nesaprot ir tas, ka pastāv būtiska atšķirība starp pasaules bēdām un ciešanām un kristieša bēdām un ciešanām. Pasaules bēdas nespēj radīt prieku. Tās rada izmisumu. Kristieša bēdas rada mūžīgu, nepārejošu prieku. Pasaules bēdas arī neilgst tikai īsu brīdi, bet tās turpinās bezgalīgi, šīs dzīves ciešanas pārvēršot vēl lielākās mūžīgās ciešanās ellē. Pasaulīgas bēdas nes nāvi, bet kristīgas bēdas nes mūžīgu dzīvību. Vienas ir jaunas dzīvības sāpes, otras nāves sāpes. Ja kāds nāk uz baznīcu, lai izvairītos no sāpēm, tad tas līdzinās sievietei, kura vēlas bērnu, bet nevēlas dzemdību sāpes. Tas vienkārši nav iespējams. Tādam atliek palikt kopā ar pasauli un nāvi, tās mūžīgajām bēdām un seklajiem prieciņiem. Tās ir dziļas garīgas patiesības, kas atklāj cilvēka dzīves jēgu un saturu. Tās nav viegli saprotamas, jo tās sākotnēji nesaprata pat Jēzus mācekļi. Kas tad ir cēlonis pasaulīgām bēdām un kāds ir iemesls kristieša bēdām? Arī šeit ir būtiskas atšķirības.

Pasaules bēdas rada tas, ka cilvēki nespēj dabūt to, ko grib, tie rada ciešanas viens otram un pasaule ir bēdu, slimību un nāves pilna. No tā nav iespējams izvairīties nevienam un atalgojums, ko pasaule dod par dzīves ciešanām ir vēl lielākas mūžīgas ciešanas. Turpretī kristieša ciešanas ir tās, ka viņš neredz Jēzu. Pagaidām kristietis redz savu Kungu tikai ticības acīm, viņam jāpaļaujas uz to, ko viņš neredz. Mēs nevaram satvert Jēzu ar savām maņām un dzīves pieredzi. Viņš nāk pie mums tikai Dieva vārdā, Kristībā, Grēku atlaišanā un Vakarēdienā. Visur tur, viņš ir saņemams ticībā, kas ir drošāka par to, ko acis redz. Ticība ir drošāka par mūsu dzīves pieredzi, bet mūsu problēma ir tā, ka mēs nespējam paši ticēt un mums nākas pilnīgi paļauties uz Dievu. Mūsu daba ir elkdievības pilna un tā mīl paļauties uz to, ko mēs redzam un aptaustām vai citiem vārdiem – mēs mīlam paļauties paši uz sevi. Ticības lietās tas ir pilnīgi nepareizi. Tā kā mums ir grūti paļauties uz neredzamu Dievu, tad bēdas un ciešanas šajā pasaulē rada bailes – vai patiešām Dievs ir? Vai viņš mīl mani? Vai varu uz viņu paļauties? Arī tas ir nepareizi, jo bēdas, ciešanas un pārbaudījumi šajā pasaulē ir tieši apstiprinājums tam, ka Dievs mīl mūs un mēs varam uz viņu paļauties, jo viņš bēdām vienmēr darīs tādu galu, ka varēsim tās panest. Ja mums nebūtu bēdu un ciešanu, tad savas samaitātās dabas dēļ mēs ātri kļūti pārgalvīgi, pārdroši, augstprātīgi un aizmirstu Dievu.

Kopumā šīs dienas evaņģēlijs māca, ka cilvēka dzīve bez Kristus ir skumju un ciešanu dzīve, viena vienīga bēdu ieleja, ar tukšiem un īsiem priekiem, kas beigu beigās rada bezcerību un izmisumu. Bez Dieva pasaulē nav jēgas un dzīvības. Atrauta no Dieva pasaule ir mirstoša pasaule, bez cerības. Bet dzīve kopā ar Kristu arī nav viegla. Mums ir jānes daļa no viņa krusta un mēs viņu arī neredzam. Tomēr, ja mēs pacietīgi un pazemīgi nesam savu krustu, mēs beigu beigās viņu redzēsim un saņemsim mūžīgu prieku. Jau tagad mēs ticībā baudām šo prieku, ko mums nevar atņemt pat nāve. Prāts un mūsu dzīves pieredze to nesaprot un nezina, ko ar to iesākt. Lai mīļais Dievs mums nāk palīgā ar ticību un atver mūsu aklās acis, ka mēs redzam dzīvības, mīlestības un patiesības pārpilnību Kristū, kurš mums dod mūžīgu prieku un kļūstam par šā prieka apliecinātājiem un nesējiem pasaulē. Āmen.