Reformācijas dienas sprediķis

"Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju." (Mk.1:15)


“Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju”. Ar šo aicinājumu savu sludināšanu sāka gan Jānis Kristītājs, gan arī pats Jēzus. Pēc savas augšamcelšanās Viņš pavēlēja saviem mācekļiem sludināt tieši šo pašu vēsti, un ar šiem vārdiem iesākās arī Mārtiņa Lutera “95 tēzes”, kas ievadīja Reformāciju. Nav būtiski, cik pareizi Jēzus vārdus tolaik saprata augustīniešu mūks brālis Mārtiņš, jo tas ir tikai vēsturisks jautājums. Būtiski mums šodien ir saprast šo vārdu patieso jēgu, jo tajos slēpjas visa kristīgās mācības būtība.

Tūdaļ gan jāpiebilst, ka vārdi – “atgriezieties no grēkiem” nebūt nav tik vienkārši saprotami, kā pirmajā brīdī varētu šķist. Burtiska šo vārdu nozīme grieķu Jaunās Derības oriģinālā ir – mainiet savu sirdi, prātu un domas. Tomēr šāda pārmaiņa nav populārā, cilvēkiem tik labi pazīstamā pārmaiņa, par kuru, piemēram, runā dzejnieks, sacīdams – “mainies uz augšu”, vai kā cilvēki bieži mēdz sacīt – “tikai muļķis nemainās.” Tā pavisam noteikti nav pārmaiņa, kuras rezultātā cilvēks maz pamazām mainās uz labo pusi, darīdams labus darbus un atturēdamies no ļauniem darbiem. Ja tas būtu tā, tad viss būtu diezgan vienkārši, un kristīgā ticība būtu pielīdzināma daudzajām pasaules reliģijām vai reliģiski - filozofiskajām sistēmām. Tomēr kristiešu skatījumā šie vārdi ir ar unikālu saturu, proti, pats Kristus šo sirdsprāta maiņu pielīdzina piedzimšanai no jauna. To nav iespējams saprast tā vienkārši ar prātu, kā to savulaik vēlējās Nikodēms, nākdams ar saviem jautājumiem pie Jēzus. Lai pareizi saprastu tās pārmaiņas raksturu, par kuru runā Jēzus, ir pareizi jāizprot vārds – “grēks”.

Ja ar vārdu „grēks” tiek saprastas tikai kādas atsevišķas ļaunas domas, vārdi vai darbi, tad, gribot negribot, nonākam pie secinājuma, ka visi cilvēki ir vairāk vai mazāk labi ļaudis, kas diemžēl laiku pa laikam domā, runā un rīkojas slikti. Tad visiem spēkiem jācenšas iegrožot savas domas, vārdus un darbus. Pēc tam jādara labais un jāvairās no sliktā. Taču Kristus neaicina mūs kaut ko darīt vai nedarīt. Viņš neaicina cilvēku mainīt kaut ko, kādu daļu, bet gan mainīt visu mūsu domāšanu, tas ir, piedzimt no jauna! – par ko tik ļoti pārsteigts toreiz bija vecais farizejs, jūdu valdības vīrs Nikodēms un par ko diemžēl joprojām pārsteigti ir tik daudzi. Būtība šeit ir tāda, ka vārds „grēks” ir jāsaprot daudz plašākā nozīmē, nekā tikai atsevišķi ļauni cilvēka darbi, vārdi vai domas.

Te ir jāievēro, ka Kristus neaicina cilvēkus mainīt savas sliktās īpašības, kaut ko savā domāšanā vai attieksmē, kas būtu slikts vai nepareizs, bet gan mainīt visu cilvēka prātu kopumā, tas ir, zaudēt savu veco prātu un iegūt pilnīgi citādu, jaunu prātu. Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka Kristus neaicina vispirms mainīt visu slikto, bet gan vislabāko, kas cilvēkam ir, un ar ko viņš lepojas, proti, viņa augstākās prāta spējas, talanti un tieksmes. Mācība par iedzimto grēku atklāj, ka tieši šīs lietas, ar ko cilvēki parasti mēdz lepoties ir tieši tās, kas atrodas grēka varā. Iedzimtais grēks ir šausminoši dziļa cilvēka dabas samaitātība, ko mēs katrs pārmantojam no saviem vecākiem, bet ko neredzam un nespējam pamanīt ar prātu. Pēc grēkā krišanas neviens cilvēks vairs nepiedzimst labs, bet gan ar iedzimtu dumpīgumu pret Dievu. Tādējādi jau piedzimstot, ikviens cilvēks pēc savas dabas ir ļauns. Pat tad, ja viņš ārēji nodzīvo izcilu dzīvi citu cilvēku acīs, tad tomēr Dieva priekšā viņš tiktu atzīts par ļaunu, samaitātu būtni, kas pelnījusi mūžīgu nāvi. To cilvēka prāts nespēj ieraudzīt un saprast. Tādēļ šāda mācība tracina filozofus un šīs pasaules gudros. To var iemācīt vienīgi Dieva vārds.

Un Dievs savā vārdā ikvienu dabiski dzimušo cilvēku sauc par garīgi mirušu. Šāds cilvēks gan kaut kādā mērā spēj saprātīgi domāt, runāt un darboties laicīgās lietās, bet garīgās lietās viņš ir pilnīgi akls un stulbs. Lai ko viņš darītu, Dieva priekšā viņa darbs būs grēks. Iedzimtais grēks kaut kādā mērā līdzinās purva staignājam - ja nekustēsies, nogrimsi tajā pamazām, ja kustēsies straujāk, nogrimsi ātrāk. Tādēļ, dara kaut ko cilvēks vai nedara, šā vai tā iedzimtais grēks viņu nogremdē elles dziļumos.

Raksti to paskaidro tuvāk, mācot, ka iedzimtais grēks nav tikai labā trūkums cilvēkā, bet arī dziļa, ļauna šausmīga, bezgalīga, neizdibināma un neizteicama viņa dabas un visu spēku, īpaši cilvēka augstāko spēju – prāta, sirds un gribas samaitātība. Pēc grēkā krišanas ikviens cilvēks piedzimst ar iekšēju sirds nešķīstību, ļaunām kārībām un tieksmēm. Šāda cilvēka prāts, viņa griba, spējas un talanti ir vērsti pret Dievu un Dievam naidīgi. Tādēļ viņš ir Dieva ienaidnieks, vienalga vai viņš to pats apzinās vai neapzinās.

Kā piemēru šeit varam minēt krievu revolucionāru Vladimiru Uļjanovu, ko vairāk pazīstam pēc iesaukas Ļeņins. Viņš bija labi izglītots, ar izcilu prātu un lielām darba spējām apveltīts cilvēks. Pēc tam, kad viņa brālim tika piespriests nāves sods un viņš tika pakārts, Ļeņins, būdams 16 gadus vecs, apzināti atteicās no kristīgās ticības, bradāja kājām savu krustiņu un nosolījās visu savu dzīvu veltīt atriebībai. Ārēji viņš it kā rīkojās apspiesto ļaužu labā, it kā rūpēdamies par laimīgu cilvēces nākotni, bet viņa iekšējais motīvs, tas, kas virzīja viņa gribu, bija ļauns, atriebības pilns naids. Tas pats naids, ar kuru velns ienīst Dievu. Tā tumsas kungs izmantoja visas Dieva dotās izcilās Ļeņina spējas un talantus, lai nodarītu neaprakstāmi lielu ļaunumu visai cilvēcei. Laimīgas nākotnes vārdā, kas, protams, tā arī nekad nepienāca, tika izpostītas miljoniem cilvēku dzīves, izliets neaptverami daudz asiņu, un neskaitāmas dvēseles iegrūstas ellē.
Tāds ir iedzimtā grēka raksturs, ka visu cilvēka gudrību un pat labos nodomus tas pārvērš briesmīgā, velnišķā augstprātībā un ļaunumā. Šis ļaunums ir tik liels, ka ar prātu nav iespējams to ne atzīt, nedz saprast.

Šā iedzimtā grēka dēļ ikviens cilvēks piedzimst velna varā un tiek pakļauts viņa tirānijai. Tā ne tikai Ļeņinu, bet arī daudzus citus gudrus un pat diženus cilvēkus, velns apdullina un noved no ceļa, sit ar garīgu aklumu, drausmīgiem maldiem, ķecerībām un bezdievību, kā arī ierauj visdažādākajos netikumos un postā. Beigu beigās Dievs šo ļaunumu soda ar mūžīgu nāvi. To cik briesmīgu sodu pelna grēks, skaidri redzam pārcilvēciskajās Kristus ciešanās pie krusta, jo Viņš tur izcieta Dieva sodu par visu cilvēku grēku. Ievērojiet, ka vārds „grēks” šajā nozīmē tiek lietots vienskaitlī, tātad tie ir nevis daudzi darbi, bet viens vienīgs dumpīgums un naids pret Dievu, ar ko katrs cilvēks piedzimst. Izbēgt no šā briesmīgā gūsta un Dieva soda, cilvēkam saviem spēkiem nav iespējams. Jo vairāk viņš to mēģina darīt, jo straujāk un dziļāk iestieg grēka muklājā. Patiesībā cilvēks nemaz nespēj īsti apzināties, kas viņš ir un ko viņam jāmaina, nedz arī grib un var šādas pārmaiņas veikt.

Ko tad Kristus grib panākt, aicinādams cilvēku uz šādām neiespējamām pārmaiņām? Vai tas neizklausās absurdi? Nē! Tas, ka Kristus saka – dari to! – nenozīmē, ka mēs to varam. Ar šādu mudinājumu Viņš vispirms, grib radīt mūsos izpratni par to, kas ar mums noticis, kādā postā un nelaimē esam nokļuvuši, cik nožēlojami esam. Otrkārt, Viņš grib, lai apzināmies, ka paši šeit neko mainīt nevaram, un tādējādi mūsos parādītos sāpes, ciešanas, patiesa nožēla, bailes no soda un pelnītās nāves nojauta. Turklāt arī šādas domas, izjūtas un patiesas bēdas sevī cilvēks nespēj radīt pats, bet to visu cilvēkā paveic Dieva Likums jeb Bauslība. Tas ir briesmīgs veseris, ar kuru Dievs sadragā cilvēka paštaisnības klinti un notriec uz ceļiem Savā priekšā.

Šajā taisnīgajā Dieva tiesā, kas skan caur bauslības vārdu, esam bijuši mēs visi. Jā, mēs ikviens esam tikuši pelnīti notiesāti uz nāvi! Spriedums ir bijis taisnīgs, tas tika paziņots un mums tikai bezpalīdzīgi atlika gaidīt tā nenovēršamo izpildi. Briesmīgi ir krist Dzīvā Dieva rokās! Briesmīgi ir - būt notiesātam uz nāvi! Un šādi ir visi dabiski dzimušie cilvēki – velna cietumnieki, kam Dievs savā likumā pasludinājis nāves spriedumu, kļūt par mūžīgām elles pagalēm, degt bezcerības pilnu moku liesmās. Kad bauslība veic savu darbu, tad nekur vairs nepaliek ne mazākās cerības, nekādas līdzjūtības un mierinājuma, vien apziņa, ka esi vainīgs un tev ir pelnīti jāmirst.

Šajā bezcerības pilnajā stāvoklī Kristus tomēr aicina kaut kam ticēt. Ar ticību šeit Viņš domā kaut ko, uz ko mēs varētu paļauties vai cerēt. Uz ko tad var cerēt un paļauties uz nāvi notiesātais? Tā ir tikai un vienīgi apžēlošana? Šo apžēlošanas rakstu Kristus sauc par Evaņģēliju jeb labo vēsti. Tajā Dievs, Kristus nopelna dēļ, pasludina visus cilvēkus, arī katru no mums, par nevainīgiem savā priekšā, aicinot kristus vārdā saņemt apžēlošanas rakstu. Citiem vārdiem sakot, tai brīdī, kad jūtam cilpu sažņaudzamies ap savu kaklu, kad redzam giljotīnas nazi nolaižamies pār mums un nāves smirdošā elpa iecērtas mums sejā, tad Kristus mūs aicina
cerēt, paļauties uz Viņu.

Dažos šis aicinājums rada neizteicamu prieku un pateicību, ko apustulis Pāvils sauc par saldo dzīvības smaržu, kas aizdzen baismīgo nāves smaku. Šādi cilvēki patiesi piedzimst no jauna, jo tie ir izbēguši no nāves, izsprukuši no tās briesmīgajām ķetnām. Tie atkal jūt, kā smaržo dzīvība, tie ir nokļuvuši mūžīgā pavasarī. Taču diemžēl ir daudzi, kam Evaņģēlija labā vēsts tā arī paliek nāves smarža uz pazušanu. Tie atsakās ticēt, tas ir, paļauties uz apžēlošanas rakstu jeb Evaņģēliju. Tā vietā tie vai nu vēlas likt paši savus darbus, vai arī atklāti lād un zaimo gan Dievu, gan Viņa Dēlu, līdz Dieva Gars viņus aizpūš kā pelavas. Nāves un elles smirdoņa tos apņem uz mūžiem.

Turpretī ticīgie atplaukst un uzzied kā puķes pavasarī. Ar svētajiem Sakramentiem un sludināto Vārdu tie tiek aplaistīti ar īstu dzīvības ūdeni. Patiesi, tie līdzinās kokiem, kas stādīti pie ūdens upēm. Viņi nes pareizus augļus pareizā laikā. Viņu lapas nesavīst un nenokalst un viss, ko tie dara, tiem izdodas labi.

Kur šādas puķes un koki atrodami? Tie atrodami Kristus baznīcā, un Tu esi viena šāda puķe un koks. Kristus dēļ tu esi Dievam mīļš bērns. Jebkurā brīdī tu vari netraucēts nākt pie Viņa dārgumu dārgumiem, kas dāvāti tavas dvēseles un miesas stiprināšanai. Lai velns kauc un pasaule plosās, tu vari droši celt dzīvības biķeri pie savām lūpām un dzert no tā, lai tev neslāptu nemūžam. Tu vari nākt un ēst dzīvības maizi, no kuras pāries tavs izsalkums un sirdī ienāks patiess, paliekošs miers un prieks. Tu esi mans un Es esmu tavs - saka Kristus. Nekas mūs nespēs šķirt, pat nāve ne, jo Es nāvi esmu uzvarējis. Tavs Draugs ir Dzīvības Kungs, Nemirstīgais, Visvarenais Dieva Dēls, kas tevis un tavas pestīšanas dēļ – cilvēks tapis, lai savas žēlastības spēkā, tevi darītu līdzīgu pats sev. Šī ir Kristus, Viņa apustuļu un Kristīgās baznīcas balss, kuru saklausīt mums palīdzējis krietnais baznīcas doktors Mārtiņš Luters. Āmen.