Īsais bēdu brīdis, kas nesīs nebeidzamu prieku

"Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit." Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: "Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?" Tie sacīja: "Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? - Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!" Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: "Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit? Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. (Jņ.16:16-23)

Gans un Bīskaps

ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; arī viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. (Jņ.10:11-16)

Grēku piedošanas vēsts

Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: “Miers ar jums!” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un sānus. Tad mācekļi kļuva līksmi, savu Kungu redzēdami. Tad Jēzus vēlreiz viņiem saka: “Miers ar jums! Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: “Mēs To Kungu esam redzējuši.” Bet viņš tiem sacīja: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu.” Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: “Miers ar jums!” Pēc tam Viņš Tomam saka: “Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” Toms atbildēja un sacīja Viņam: “Mans Kungs un Mans Dievs!” Jēzus viņam saka: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jņ.20:19-29)

Tas Kungs patiesi ir augšāmcēlies!

Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. (Mk.16:1–8)

Krustā sišana

Redzi, Mans kalps rīkosies gudri, viņš tiks paaugstināts un augsti godāts. Kā daudzi par tevi ir iztrūkušies,- jo viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam, un viņa izskats un stāvs nepavisam līdzīgs cilvēku bērniem,- tāpat viņš radīs izbrīnu daudzās tautās, un ķēniņi apklusīs savās runās par viņu, jo, kas tiem nekad nebija stāstīts, to tie tagad redz, un, ko tie nekad nebija dzirdējuši, tas tiem tagad kļūst skaidri saprotams. Kas tad nu tic mūsu sludināšanai, un kam ir atklājies Tā Kunga elkonis? Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti. No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods? Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē. Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību. No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus. Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem. (Jes.52:13–53:12)

Derības Mielasts

Bet pirms Pashā svētkiem, zinādams, ka Viņa stunda bija nākusi un ka Viņam no šīs pasaules jāiet pie Tēva, Jēzus parādīja savējiem, ko Tas šinī pasaulē bija mīlējis, Savu mīlestību līdz galam. Vakariņas ēdot, kad jau velns Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam, bija sirdī iedevis Viņu nodot, zinādams, ka Tēvs visu bija licis Viņa rokās un ka Viņš pie Dieva aiziet, kā Viņš no Dieva ir nācis, Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas?” Jēzus atbildēja viņam: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Pēteris Viņam saka: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja viņam: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Sīmanis Pēteris saka Viņam: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus saka viņam: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. (Jņ.13:1-15)

Cietējs Kalps

Jēzus kārdināšana
„Kam jūs esat mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?” – saviem vecākiem pārmetoši jautāja divpadsmitgadīgais Jēzus Jeruzālemes Templī (Lk. 2:49). Apustulis Jānis, īsi raksturodams Jēzus darbošanos Tēva lietās, raksta: „Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1. Jņ. 3:8) Galvenais velna darbs ir meli: „Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.” (Jņ. 8:44) Tādēļ savu misiju jeb darbošanos Tēva lietās šajā pasaulē pats Jēzus Poncija Pilāta priekšā raksturo kā patiesības apliecināšanu (Jņ. 18:37). Vienā no savām pēdējām sarunām ar mācekļiem Jēzus sevi raksturo kā personificētu Patiesību (Jņ. 14:6), tādējādi Jēzus sadursme ar velnu ir Patiesības konfrontācija ar Meliem. Šajā sadursmē Patiesība arvien uzvar Melus, tāpat kā gaisma uzvar tumsu (Jņ. 8:32). Tomēr tas nenotiek viegli un bez pretošanās, jo šīs pasaules melu tumsība arvien pretojas dievišķajai gaismai un cenšas to apslāpēt (Jņ. 1:5). Jēzus Svēto Garu sauc par „patiesības Garu”, kas, balstoties Viņa darbā, pasludina spriedumu šīs pasaules valdniekam, melu tēvam velnam (Jņ. 16:11 un tālāk). Tādējādi nav pārsteigums, ka tūdaļ pēc Jēzus Kristībām, kurās Svētais Gars nolaižas pār Viņu, šis pats patiesības „Gars aizveda Jēzu tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts” (Mt. 4:1).