Nespēja saskatīt un uzņemt Kristu

Šī ir Jāņa liecība, kad jūdi no Jeruzālemes sūtīja pie viņa priesterus un levītus, lai viņam jautātu: "Kas tu esi?" Viņš atzinās un neliedzās, bet apliecināja: "Es neesmu Kristus." Tad tie viņam jautāja: "Kas tad? Vai tu esi Ēlija?" Bet viņš saka: "Es tas neesmu." - "Vai tu esi gaidāmais pravietis?" Viņš atbildēja: "Nē." Tad tie viņam sacīja: "Kas tu esi? Mums atbilde jādod tiem, kas mūs sūtījuši. Ko tu pats saki par sevi?" Viņš teica: "Es esmu vēstneša balss, kas tuksnesī sauc: sataisait Tā Kunga ceļu, kā pravietis Jesaja ir sacījis." Tos bija sūtījuši farizeji, un tie viņam jautāja: "Ko tad tu kristī, ja tu neesi ne Kristus, ne Ēlija, ne gaidāmais pravietis?" Jānis viņiem atbildēja: "Es kristīju ar ūdeni. Jūsu vidū stāv viens, ko jūs nepazīstat, kas pēc manis nāk, kuram es neesmu cienīgs atraisīt kurpes siksnu." Tas notika Betānijā, viņpus Jordānas, kur Jānis kristīja. (Jņ.1:19-28)


Šīs dienas evaņģēlija lasījumā mēs dzirdējām kādu ārkārtīgi svarīgu ziņojumu. Tajā viens no bijušajiem Jāņa Kristītāja mācekļiem atstāstīja pravieša atbildes uz oficiālas jūdu valdības sūtītas delegācijas jautājumiem par gaidāmo Mesiju. Kristītāja atbildes bija īsas un lakoniskas – es neesmu Kristus, bet Viņš jau ir klāt! Jūs Viņu vēl nepazīstat, bet Viņš jau ir atnācis! Viņš ir mūsu vidū! Šī liecība tika sniegta tajā pašā laikā, kad velns kārdināja Jēzu tuksnesī, tātad tieši pirms Jēzus publiskās darbības sākuma. Vispirms Jānis jau bija sniedzis šādu liecību saviem mācekļiem un tiem ļaudīm, kas no visas Jūdejas un Jeruzālemes bija devušies pie viņa, lai tiktu kristīti. Tagad viņš sniedza tādu pašu liecību oficiālai jūdu valdības delegācijai. Tas notika “Betānijā, viņpus Jordānas” apmēram 27. Tā Kunga žēlastības gadā.

Lai gan Jāņa liecība vēsturiski ir ļoti nozīmīga, tā baznīcā tiek sludināta, nevis lai uzlabotu mūsu vēsturiskās zināšanas, bet stiprinātu ticību Kristum. Jūdu tauta tika gatavota sagaidīt un uzņemt Mesiju, kad tas būs atnācis viņu vidū, mēs tiekam gatavoti sagaidīt Viņa nākšanu sludinātājā vārdā un īpaši Kristībā, Absolūcijā un Svētajā Vakarēdienā. Tādējādi Jāņa Kristītāja vārdi mūs vispirms brīdina no jūdu valdības vīru un farizeju garīgā akluma un māca ar ticības acīm Vārdā un Sakramentā saskatīt un uzņemt atnākušo Kristu.

Cilvēka grēcīgās dabas un samaitātā prāta dēļ Kristus netika atpazīts tad, kad Viņš stāvēja jūdu tautas vidū. Jūdu reliģiskā vadība un daudzi citi Viņu nepazina, jo negribēja pazīt. Tieši tāpat Viņš netiek pazīts un sagaidīts tad, kad nāk sludinātajā vārdā un sakramentos. Tādēļ mums jālūdz Svētā Gara palīdzība, lai ar sludināto vārdu un Sakramentu tiktu atdarītas mūsu ausis un sirdis, ka šo vēsti ne tikai dzirdam, bet arī saprotam un gūstam no tās garīgu labumu un mūžīgu svētību.

Savā pārgalvībā un augstprātībā mūsdienu cilvēki līdzīgi Jēzus laika farizejiem domā, ka zina un saprot visu, lai gan patiesībā nezina un nesaprot pašu galveno. Kas tad ir tas, ko nespējam saprast ar savu prātu un ko nevaram atklāt ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību? Savas augstprātības un lepnības dēļ, garīga akluma pārņemti, cilvēki nezina, ka ir nožēlojami nocietinājušies grēcinieki, kurus velns gatavo elles ugunskuram. Tāpat kā malkas bluķis tiek saskaldīts pirms dedzināšanas, tā velns skalda cilvēku prātus un personības, darinot sev elles pagales. Lepodamies ar savām tehnoloģijām, filozofiskajiem uzskatiem un psiholoģijas zināšanām, mūsdienu cilvēki patiesībā ir garīgi naivi un neaizsargāti. Savu kļūdaino filozofisko uzskatu maldināta, viengabalaina rakstura un garīga spēka vietā, mūsdienu pasaule veido samezglotas personības ar lielām ambīcijām un izteiktām šizofrēnijas pazīmēm. Arvien vairāk un vairāk pieaugot stresa situācijām, kuras tiek risinātas ar alkohola, narkotiku un stirpu psihotropo medikamentu palīdzību, cilvēki tiek notrulināti, kļūst bezjūtīgi un vienaldzīgi egoisti, kurus interesē tikai pašu labsajūta. Tā nu Dievam ir jāsūta Jāni Kristītāju un pēc viņa arvien jaunus un jaunus sludinātājus, kas cilvēkiem sludina bauslību, atklājot viņu nožēlojamo stāvokli Dieva priekšā, draudošo nāvi un elli. Dažu cilvēku sirdis Svētais Gars tā atmodina, ka tie izbīstas un vaicā pēc glābiņa. Tad cilvēku var kristīt, piedot viņam grēkus un pabarot ar Svēto Vakarēdienu. Kas nostiprina ticību, ka Jēzus ir Kristus, kas atpircis viņu no grēka, nāves un elles varas. Šai vēstij ir jātiek atkal un atkal atkārtotai, jo cilvēka vecā daba arvien paliek mežonīga un nespējīga Dievam ticēt. Tādēļ ir jānāk tai palīgā ar Dieva Vārdu, to apgaismojot un darot svētu.


Tas ir ārkārtīgi grūts darbs, jo farizejs, vienalga vai viņš dzīvo Jāņa Kristītāja vai mūsu dienās, arvien ir akls un stulbs; viņš sevi par grēcinieku neuzskata, nicina Kristību, grēku piedošanu, dievkalpojumu apmeklēšanu un lūgšanu, un, kā jau visi muļķi, ir ļoti augstās domās pats par sevi. Ja arī viņš interesējas par kristīgo ticību, tad tikai ar domu savai jau lielajai gudrībai pievienot vēl kaut ko jaunu, tā teikt, papildināt sevi vai arī māņticīgā cerībā, ka reizi pa reizei aizejot uz baznīcu labāk veiksies dzīvē. Tas, ko šāds cilvēks atstāj bez ievērības, ir fakts, ka Jāņa vēsts par atnākušo Kristu skan tuksnesī. Citiem vārdiem sakot, tā nav savienojama ar šo pasauli, tās gudrību un lepnību. Evaņģēlijs nevar papildināt cilvēka gudrību, un tas ātrāk neķeras pie darba, pirms cilvēciskā gudrība un augstprātība ir notriekta pie zemes. Tā Evaņģēlijs pašu cilvēku padara par tuksnesi, par garā nabagu un māca tam klausīties saucēja balsī, kas vēsta par atnākušo glābēju – Jēzu Kristu. Kur šī vēsts tiek dzirdēta un uzklausīta, tā nes augļus un padara tuksnesi par auglīgu oāzi. Tur šajā oāzē, ko sauc par baznīcu, arvien ir dzīvības ūdens papilnam, tur viss plaukst, zied, zeļ un cauru gadu nes bagātīgus augļus. Lai gan ne vienmēr to redzam ar cilvēka acīm un saprotam ar cilvēka prātu. Tas tādēļ, ka mūsu redze vēl ir ļoti vāja un prāts nespēcīgs. Mūsu priekšā vēl ir grūts ceļš caur šīs pasaules tuksnesi uz apsolīto zemi. Jo garīgā nozīmē pasaule ir tuksnesis, tas ir, tajā nav atrodams dzīvības ēdiens un dzēriens, bet tur valda grēka kaislību postošais karstums, kas rada neciešamas slāpes un visapkārt sēj nāvi. Lai tu nenomirtu ceļā pa šīs pasaules tuksnesi, Tas Kungs pats tevi dzirdina ar dzīvinošo grēku piedošanas ūdeni un stiprina ar visvērtīgāko barību - savu miesu un asinīm. Cauri nāves tuksnesim ejot, tev šīs lietas ir vajadzīgākas vairāk par visu.


Tas tādēļ, ka tavs aklais prāts liek tavām acīm ieplesties platām jo platām, blenzt šīs pasaules tuksnesī un redzēt tur dažādas mirāžas. Tad viņš liek tev sasprindzināt visus spēkus un skriet tām pakaļ, līdz tu bezspēkā pakrīti un mirsti. Lai tā nenotiktu, tev labi jāiegaumē ceļš uz vietu, kur vari saņemt dzīvības ēdienu un dzērienu – Dieva Vārdu un Sakramentu. Tajos pie tevis nāk pats dzīvības Kungs, lai sniegtu tev veldzi un stiprinājumu. Vienkārši un pazemīgi Debesu Ķēniņš un Dzīvības Valdnieks atkal nāks pie tevis, lai svētajā Sakramentā dāvātu Tev pats savu miesu un asinis. Tas ir liels ticības noslēpums, kas līdzinās Kristus miesā nākšanai. Tajās tālajās dienās Jānis Kristītājs uzrunāja jūdu tautu, apliecinādams, ka Kristus ir atnācis un aicinādamas visus pie Viņa. Arī šodien pravieša gars dod liecību par Jēzu, aicinādams tevi pie Kristus miesas un asinīm Svētajā Vakarēdienā, kur žēlsirdīgais un mīlīgais Kungs Jēzus pats nāks pie tevis - nožēlojama grēcinieka, lai darītu tevi svētu. Tu, protams, neesi tādas nākšanas cienīgs, jo pat Jānis nebija cienīgs atraisīt Viņa kurpju siksnas, kad Viņš staigāja pa šo zemi. Un tomēr Viņš nāk pie tevis un ticība sveic Viņa nākšanu - Slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Āmen.