Jums šodien Pestītājs dzimis

Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu." Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts." Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: "Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot." Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu. Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu. Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši. Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī. Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts. (Lk.2:8-20)

Šīs dienas evaņģēlija stāsts vēsta par brīnumainiem, ārkārtīgi neparastiem notikumiem. Tomēr nedz eņģeļi, nedz gani ir šā stāsta centrā, bet visu uzmanība tiek vērst uz jaundzimušo bērniņu, kas guļ Betlēmes silītē, dzer Marijas pienu un kūtī jūtas labāk, nekā ķēniņa pilī. Lai gan stāsts ir vienkāršs un skaidri saprotams, tomēr mūsdienu cilvēks tam īsti tā kā ticēt negrib. Kristus dzimšanas stāsts mūsu ausīm šķiet tāds kā drusku naivs un bērnišķīgs, kā leģenda vai pasaka. Patiešām, ja te būtu runa par kādu senu leģendu, mēs viegli spētu to saprast un novērtēt, bet uzskatīt to visu par reālu notikumu, tas mūsu prātam šķiet tā kā drusku par daudz.

Taču mums jāņem vērā, ka cilvēka prāts nebūt nav tik nevainojams instruments, kā daudzi domā. Patiesībā kritušā cilvēka prāts ir dziļi tendenciozs, aizspriedumains un tā raksturīgākā īpašība ir nevis nemaldīgums, bet gan maldīgums. Ikvienam ir pazīstams seno latīņu izteiciens – kļūdīties ir cilvēcīgi. Šī iedzimtā nosliece uz kļūdīšanos sevišķi izpaužas garīgajos jeb ticības jautājumos. Šajā jomā cilvēki ar apbrīnojamu stūrgalvību noraida patiesību, daudz labprātāk ticēdami visdažādākajām blēņām un izdomājumiem, ja vien tie izklausās moderni un gudri. Vienīgā iespēja, kā cīnīties pret šo iedzimto aklumu, ir atkal un atkal no jauna uzklausīt Dieva Vārdu, kas vada mūs patiesības gaismā un dara brīvus no velna lielā izgudrojuma, proti, meliem. Labi pazīstot cilvēka prāta vājumu, Kristus mūs aicina kļūt līdzīgiem maziem bērniem, kas paļāvīgā uzticība uzklausa vecāku sacīto. Arī apustulis Pāvils saka, ka miesīgais cilvēks nespēj uztvert to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas tam arvien šķiet muļķība. Tādēļ Pavils mudina lai par dievišķām lietām mēs nekad nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, kurus devis Svētais Gars. Pārdomāsim tagad visi kopīgi, ko Svētais Gars licis pierakstīt evaņģēlistam Lūkam par to tālo dienu notikumiem, kad Dieva Dēls piedzima kā cilvēks.

Tikpat pārsteidzoši kā vienkāršie Kristus dzimšanas apstākļi, cilvēka prātam ir arī pirmie un patiesībā vienīgie Kristus dzimšanas liecinieki gani. Kādēļ tie nav garīdznieki, filozofi, valdības vīri, bet gan vienkārši gani? Acīmredzot tādēļ, ka viņi ir pietiekoši vienkārši, vientiesīgi ļaudis, lai nesāktu tūdaļ apšaubīt notiekošo un par to visgudri prātot un spriedelēt. Viņi arī labi apzinās, ka ir grēcīgi un necienīgi ļaudis, un tādēļ eņģeļa parādīšanās viņos izraisa lielas izbailes. Eņģelim nākas viņus īpaši mierināt un iedrošināt, vēstot, ka viņš nav ieradies sodīt, bet pasludināt lielu prieku.

Eņģeļu parādīšanos mums nevajadzētu vērtēt kā kādu parastu notikumu un ja tie neparādās mums mūsu dienās, tad domāt, ka eņģeļu vienkārši nav. Svētajos Rakstos mēs lasām, ka eņģeļi parādījušies īpašos gadījumos, kas saistīti ar cilvēces glābšanu. Šie notikumi nekad nav atstāti tikai pašu cilvēku ziņā, bet kā īpašus vēstnešus Dievs arvien sūtījis savus eņģeļus. Bauslība Mozum tika nodota ar eņģeļu rokām un arī priecīgo vēsti par Dieva Dēla miesā nākšanu pirmo reizi sludina eņģeļi. Tādēļ mēs varam sacīt, ka Evaņģēlijs patiešām ir eņģeliska jeb debesu vēsts, kas nav radusies cilvēku galvās, bet „ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” Dieva mīlestība pilnīgā veidā atklājas Kristū, jo Viņā Dievs piedod mums visus mūsu grēkus un dara atkal par saviem bērniem. Eņģeļi vēsta, ka nevienam, kas tic, vairs nav jābīstas no Dieva dusmām, jo ir pienākusi ilgi gaidītā diena, un pasaulē ieradies visu cilvēku Glābējs. Tas, ko Dievs bija apsolījis Ādamam un Ievai, Tas par kuru bija sludinājuši pravieši, Tas, kura dēļ pastāvēja pati Israēla tauta, nu ir klāt! Tas ir noticis, kā pravieši to vēstīja, Dāvida pilsētā Betlēmē. Kristus Tas Kungs ir ieradies šajā pasaulē, lai remdētu Dieva dusmas par cilvēku grēkiem, radītu mieru starp Dievu un cilvēkiem. Nu eņģeļi aizgūtnēm slavē Dievu un priecājas, ka Dievam uz cilvēkiem ir labs prāts.

Šīs vēsts iepriecināti un nomierināti gani ar interesi klausās, kur tad īsti šis Kristus ir atrodams. Eņģeļi tiem saka, ka Viņš, autos tīts, guļ kāda tuvējās Betlēmes pilsētiņas namā – silītē. Te nu ganiem vajadzēja sākt smieties, domājot, ka eņģelis tos izjokojis. Gaidītais Kristus, visu ķēniņu ķēniņš un valdnieku valdnieks piedzimis nevis Jeruzalemē, bet Betlēmē, nevis ķēniņa pilī vai templī, bet ganu novietnē un autiņos ietīts tur guļ silītē. Ganiem vajadzēja domāt, ka kāds grib tos vienkārši izjokot. Kādēļ gan dzirdot šādu neticamu, pat muļķīgu stāstu, lai tie pamestu savas avis un dotos meklēt kādu mazu silītē gulošu bērniņu?

Tomēr gani, protams, nav izvēlēti nejauši, jo viņi ir ticīgi ļaudis. Viņi, nesāk neko analizēt, apdomāt un prātot, bet vienkārši tic un paklausa sludinātajam Vārdam. Viņi zina, ka eņģeļi neko nedara paši no sevis. Tie ir atnesuši vēsti no paša Dieva Tā Kunga un tādēļ gani steigšus dodas uz Betlēmi, raudzīt, kas īsti ir noticis. Viņi zina, ka Dieva vārds un Viņa pavēles nav apspriežamas vai diskutējamas. Dzirdēt Dieva vārdu, nozīmē tam nekavējoties paklausīt.

Nonākuši pilsētiņā, gani patiešām atrod silītē gulošo bērniņu kopā ar Viņa vecākiem. Ieraugot mazo Jēzus bērniņu, kas ārēji nevarīgs dusēja silītē uz salmiem, tiem taču beidzot tomēr it kā vajadzēja nākt pie prāta. Kā gan šīs bērniņš var būt ķēniņš un pasaules glābējs? Viņa vecāki taču ir vienkārši ļaudis! Redziet, cik pieticīgos apstākļos tie atrodas! Vai tad Dievs būtu licis Kristum piedzimt šādā vietā, šādos apstākļos, šādā ģimenē? Jāiet prom, ka nepaliekam par muļķiem, ticēdami šādām blēņām, tā varēja domāt gani, tā viņu vietā būtu domājuši gandrīz visi. Te nu gan jāatgādina, ka patiesība parasti nekad nepieder vairākumam. Mūsdienās gan ir izplatīts viedoklis, ka patiesība noskaidrojama aptaujās, ja vairākums tā domā – tad tas tā arī ir. Tomēr tautas balss reti kad ir Dieva balss, ja vispār kādreiz.

Tomēr gani domā savādāk, nekā pūlis domātu, vai, patiesību sakot, tie vispār daudz nedomā, bet tic tam, kas tiem sacīts, jo zina, ka sacītājs ir pats Dievs. Tādēļ tie vienkārši stāsta Marijai un Jāzepam un vēl kādiem ļaudīm, kas tur varēja būt, visu, ko eņģelis bija tiem teicis. Pats par sevi saprotams, ka ganu sacītais visos rada izbrīnu. Es domāju, ka ļaudis grozīja vien galvas un domāja, ka gani varbūt piedzērušies vai kļuvuši traki, vai varbūt joko. Tikai Marija paturēja šos vārdus prātā un pārdomāja savā sirdī. Vēlāk viņa savās domās bieži atgriezās pie tiem, un kad evaņģēlists Lūka pēc daudziem gadiem tai prasīja par to tālo dienu notikumiem, tai nesagādāja lielas grūtības atstāstīt ganu sacīto. Svētais Gars būs arī īpaši mudinājis Lūku vārds vārdā to pierakstīt, jo šis stāsts pat pēc Kristus nāves un augšāmcelšanās, kad Lūka par šīm lietām rakstīja, varēja likties dīvains un neticams.

Taču viss, kas saistās ar Jēzu Kristu, ir prātam grūti saprotams un pieņemams. Jau pravietis Jesaja, pirms vairāk kā piecsimt gadiem, sludinot par Kristus nākšanu, bija nosaucis Viņu par Brīnumu. Brīnuma būtība ir tāda, ka tas nav izskaidrojams cilvēciskās pieredzes robežās, to pilnībā aptvert un novērtēt spēj tikai ticība. Tas pats pravietis par Viņu bija vēstījis, ka Kristus būs Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera valdnieks. Kurš gan spētu ar prātu saprast, ka mazais, silītē gulošais bērniņš, ko Marija tin autiņos un dzirda ar pienu, ir vienlaicīgi visaugstākās gudrības nesējs, pats Varenais Dievs, Pasaules Radītājs un Uzturētājs? Te prātam un visai cilvēcīgai gudrībai ir jāapklust un pazemīgi jāraugās Brīnumā un jāņem piemērs no Marijas, kas šos vārdus patur sirdī un apdomā.

Līdzīgu brīnumu mēs pieredzēsim arī šodien. Tikpat pazemīgi kā reiz Viņš gulēja Betlēmes silītē, Dieva Dēls nāks pie mums, lai Altāra Sakramentā dusētu uz mūsu altāra. Tā Dievs savā žēlastībā rīkojas vienmēr. Viņš nenāk pie mums savā visvarenajā augstībā, lai satriektu un iznīcinātu, bet lai nestu mieru, glābtu un palīdzētu. Uuniversa valdnieks, kā priekšā dreb eņģeļu pulki, Tevis dēļ netur par kaunu gulēt silītē un nākt pie Tevis maizē un vīnā. Viņam nav kauns arī dusēt tavā samaitātajā un grēku pilnajā sirdī. Ignorēdams visu pašreizējo postu ļaunumu un netīrību, Viņš ar savu miesu un asinīm dara svētu arī tavu miesu un asinis. Viņš ir kļuvis par cilvēku – par mūsu miesu un asinīm, lai varētu mūs atbrīvot no visas nešķīstības, lai mēs varētu kļūt svēti, kāds Viņš ir un jaunajā pasaulē dzīvot un valdīt kopā ar Viņu mūžīgi. Āmen.