Mierinājums bēdās

Tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej? Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju. Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu. Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas. Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu. (Jņ.16:5–15)


Vārdus, kurus mēs dzirdējām Jāņa evaņģēlija lasījumā, žēlsirdīgais un laipnais Kungs Jēzus teica Saviem nomāktajiem un uztrauktajiem mācekļiem neilgi pirms savas krusta nāves. Šajā pasaulē nekad nav bijusi un arī vairs nebūs tik dārga, draudzīga un jauka kopība un sadraudzība, kāda bija starp Kristu un Viņa mācekļiem. Tieši tādēļ mācekļi kļūst bēdu pārņemti, kad tie dzird, ka Viņu dārgais Kungs un Mācītājs drīz teiks atvadu vārdus un viņus pametīs. Viņi ir noskumuši tāpēc, ka tiem nāksies zaudēt šo īpašo sadraudzību. Viņi ir tik sagrauzti, ka pat neuzdrīkstas Jēzum par to jautāt.

Vērojot noskumušos mācekļus, Viņš tos mierina un stiprina, lai mazinātu neizbēgamās aiziešanas sekas. Jēzus ciešanas un nāve būs smags trieciens, ar ko velns un pasaule tiem cietsirdīgi uzbruks. Dārgie bērni, Viņš saka, jūs esat ļoti uztraukušies par manu nenovēršamo aiziešanu, un jums tik tiešām sāp, ka Es no jums tikšu paņemts prom un jūs paliksiet vieni. Taču dzeniet prom savas skumjas, jo pēc Manas aiziešanas jums klāsies daudz labāk nekā tagad. Ja Es jūs nepamestu un neaizietu no šīs tagadējās dzīves, tad jūsu stāvoklis paliktu tāds pats un nekas nemainītos: jūdi turpinātu dzīvi Mozus bauslības gūstā, pagāni – savā aklumā – un visa pasaule – paliktu pakļauta grēkam un nāvei. Bet, kad Es jūs atstāšu, lai mirtu un ietu pie Tēva un paveikšu uzdevumu, ko Dievs Mani sūtījis izpildīt, tad Es savukārt sūtīšu jums Svēto Garu, kas aizsāks jaunu dzīvi jūsos un visā pasaulē. Tādēļ tas ir uz labu, ka jūsu sirdis tagad lūzt un mūsu šīs zemes sadraudzība tiks pārtraukta, jo jums tiks dāvāts jauns Aizstāvis - Svētais Gars.

Arī mums lūst sirds, kad zaudējam kaut ko dārgu. Taču sirdssāpes ir dažādas. Vienas ir viltus un liekuļotas, kad cilvēki no kaut kā atsakās, lai ar laiku iegūtu vairāk, nekā tiem bija sākumā. Otras sirdssāpes ir derīgas un labas. Tās rodas tad, kad mums ir jāatsakās no tā, kā mums pietrūks, kad tā vairs nebūs. Tad mūsu sirds nelūst mūsu nepacietības vai uztraukuma dēļ, bet mēs pacietīgi samierināmies ar notiekošo un atstājam to Dieva ziņā. Tā arī mācekļi ļoti mīl savu Kungu un Mācītāju, kas ir labi un pareizi, tomēr viņiem jāatsakās no šīs zemes sadraudzības ar Viņu un jāpiedzīvo sirdssāpes. Viņiem tagad klājas tāpat kā kādreiz Ābrahāmam, kurš ļoti mīlēja savu dēlu Īzāku. Īzāks bija Sāras un Ābrahāma vienīgais dēls, kurš bija piedzimis, kad tie jau bija ļoti veci. Viņš bija arī apsolījuma nesējs, bet Dievs, pārbaudīdams Ābrahāmu, bija prasījis, lai viņš upurē savu dēlu. Patriarha sirds lūza, bet viņš būtu upurējis savu mīļoto dēlu, ja eņģelis no debesīm nebūtu viņu apturējis. Ar šo piemēru Dievs norādīja uz savām sāpēm, kad tam būs jāupurē savas Dēls, sūtot to nāves un elles ciešanās.

Tādēļ, kad piedzīvojam kaut ko sāpīgu vai rūgtu, mums tas ir jāpieņem paklausībā Dievam, pacietīgi jāpanes un jāgūst mierinājums, ticot, ka galu galā Dievs visu vērsīs par labu. Jo tā Dievs mēdz rīkoties, ka pēc kārdinājumiem un pārbaudījumiem, kad mūsu sirdis ir salauztas, Viņš dāvā bagātīgu un pāri plūstošu mierinājumu.

Tā Kristus šeit mierina Savus mācekļus ar gaidāmo svētību – Svēto Garu – it kā sakot, dārgie brāļi, turiet drošu prātu un saņemiet mierinājumu, kaut arī Es aizeju un atstāju jūs vienus bez šīs zemes sadraudzības ar mani. Es drīzāk gribētu palikt ar jums, lai man nebūtu jādzer kauss, ko Mans Tēvs man devis. Bet patiesi būs labāk, ka Es aiziešu pie Tēva, nekā ja es palikšu pie jums. Ja es neaizeju, Aizstāvis un Mierinātājs nenāks pie jums. Bet, ja Es aizeju pie Tēva, Es sūtīšu Aizstāvi – Svēto Garu. Tādēļ mana aiziešana ir daudz labāka priekš jums nekā palikšana.

Tālāk Kristus saka, ka tad, kad nāks Svētais Gars, Viņš pārliecinās pasauli par grēku taisnību un tiesu. Kad Svētais Gars nāks, paskaidro Kristus, Viņš liecinās par mani caur jums visai pasaulei. Jūs būsiet mani liecinieki un pasludināsiet mani visā pasaulē. Es jums sūtīšu Svēto Garu; Viņš jūsos darbosies tā, ka kļūsiet drosmīgi, gatavi cīnīties un nosodīt visu pasauli. Caur jūsu vārdu un sludināšanas amatu Svētā Gara spēkā visa pasaule jums taps pakļauta un būs jums pateicību parādā.

Vārds „pasaule” šajā gadījumā ir visi ļaudis visā pasaulē – gudrie, mācītie, svētulīgie, varenie, imperatori, ķēniņi, valdnieki, dižciltīgie, pilsētnieki, laucinieki, necilie, nabagie, jaunie un vecie. Vārdi „pārliecināt” vai „nosodīt” nozīmē, nerespektējot personas, apstrīdēt visu cilvēku darbus un rīcību, neskatoties uz to, kas viņi ir. Tas nozīmē pasludināt, ka Dieva acīs tie visi ir peļami un netaisni un ka tiem ir jāuzklausa šī Kristus sludināšana vai jātiek nolādētiem un jāiet mūžīgā pazušanā. Tādā veidā visi cilvēki šajā pasaulē tiek padoti Vārda sludināšanai, apustuļiem un viņu pēctečiem darbojoties Dieva vietā.

Jēzus ietver Svētā Gara un apustuļu kalpošanu trīs daļās, sakot, ka viņiem caur Svēto Garu vai Svētajam Garam caur viņiem ir jāpārliecina pasaule par grēku, taisnību un tiesu. Pirmkārt, par grēku, jo tie netic Jēzum. Kristus saka, ka apustuļiem caur vārdu un Svētā Gara spēku jāpārliecina visi šīs pasaules gudrie, taisnīgie, dievbijīgie un varenie par viņu grēcīgumu Dieva priekšā, par to, ka tie pārdoti grēka varā. Un apustuļiem jānosoda neticības grēks. Pasaule nav jānosoda tikai zagšanas, laulības pārkāpšanas, slepkavošanas un citu baušļu pārkāpšanas dēļ, par ko mēdz sodīt arī laicīgā vara. Bet apustuļiem jānosoda pasaule tāpēc, ka tā atsakās ticēt Jēzum. Tādēļ apustuliskā sludināšana būs kaut kas pilnīgi jauns un svešs pasaulei, proti, ka bez ticības uz Jēzu viss ir grēks, lai cik svēti un labi tas izskatītos pasaules acīs. Un no otras puses – tiem, kas tic uz Jēzu, visi grēki, lai cik lieli un smagi tie būtu, ir apklāti un piedoti; un viss, ko ticīgie dara – ēd, dzer, ceļas, guļas, visi viņu labie darbi ir pieņemami un tīkami Dieva acīs. Bet visi neticīgo darbi, lai cik labi un svēti tie šķistu, ir grēks, tā ka pat tad, kad tie ēd maizi, viņi izpelnās Dieva nepatiku un grēko.

Otrā lieta, par ko jāpārliecina pasaule ir: „Par taisnību, jo Es aizeju pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit.” Šī ir unikāla un neparasta taisnība, kas atšķiras no tās, kas ir pasaulei. Tā nav mūsu, bet gan Kristus taisnība; jā – tas ir pats Kristus. Un tomēr tā kļūst par manu taisnību, kad es ticu, ka Kristus ir aizgājis pie Tēva, proti, ka Viņš piedzima no Jaunavas Marijas, cieta zem Poncija Pilāta, tika krustā sists, aprakts, trešajā dienā augšāmcēlās, uzkāpa debesīs un sēž pie Tēva labās rokas. Tātad taisnība, kas der Dieva priekšā un kas tiek saukta par kristīgo taisnību nenāk no mūsu pašu sirds, kaut arī tai tur ir jāatrodas. Tā nesastāv no mūsu darbiem, bet no ticības uz Kristu. Dieva Dēls nodeva Sevi nāvē par mūsu grēkiem un tika augšāmcelts mūsu attaisnošanai un ir mūsu Kungs un Pestītājs. Tādēļ Dievs pasludina par attaisnotu to, kurš tam tic.

Šī ir īpaši mierinoša vēsts, kuru Aizstāvis Svētais Gars pasludināja pasaulē caur apustuļu muti. Kas gan var būt vēl mierinošāks, ka visi grēki, lai cik daudz un lieli tie arī būtu, ir izdzēsti, piedoti, apklāti un netiek pieskaitīti vai pielīdzināti mums, tāpēc ka mēs ticam uz Kristu, un ka tas, kuram ir šāda ticība, ir attaisnots Dieva priekšā bez jebkādiem darbiem vai nopelniem no savas puses, bet vienīgi caur ticību uz Kristu?

Trešā vēsts ir: „Par tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir notiesāts.” Kad šī vēsts tiek sludināta pasaulē, tad jūdi līdz ar visiem pasaules dievbijīgajiem saka: „Vai tad Dievs pats neiedibināja bauslību un labos darbus? Bet jūs sakāt, ka nekas no tā nav derīgs Dieva priekšā, kā vien ticība Kristum!” Te Kristus saka apustuļiem: „Turiet drošu prātu; lai pasaules viedoklis jūs neietekmē. Ja jūdu un pagāni nosoda jūsu mācību, nepievērsiet tam uzmanību. Jo velns nevar neko citu darīt, kā nosodīt un vajāt ticības un kristīgās taisnības mācību.

Nav nekādas nozīmes tam, ka viņi jūs izslēdz no sadraudzības un nosoda kā maldu mācītājus. Viņi jau ir notiesāti. Šīs pasaules valdnieks ir atbildīgs par apsūdzībām, kas vērstas pret jums. Bet nekļūstiet bailīgi un neļaujieties iebiedēties; šīs pasaules valdnieks jau ir notiesāts. Dārgie bērni, pasaule jums uzbruks; tā tiesās jūsu rīcību un nosodīs jūsu mācību; bet gūstiet mierinājumu no tā, ka Es jau esmu notiesājis šīs pasaules valdnieku; tādēļ viņa izvirzītās apsūdzības jums neko nespēj kaitēt.

Mūsu dārgais Kungs Kristus mierina un stiprina Savus mācekļus un līdz ar to arī visus kristiešus, lai tie neizbīstas no pasaules sprieduma, nedz arī domā, ka ir Dieva noraidīti un nosodīti, kad tos tiesā un nosoda velns un pasaule. Ps. 37:33 saka, ka Tas Kungs taisno „nepamet bezdievīgā varā un nepazudina viņu, kad to tiesā”. Tātad Kristus māca: Kaut arī pasaule un velns jūs nosoda, esiet droši, ka Es viņus jau esmu notiesājis; Es esmu nosodījis šīs pasaules valdnieku! Ar to ķēniņu un farizeju gudrība ir satriekta. Kristus paturēs virsroku, kad pasaule jūs tiesās, lai cik gudri un dievbijīgi šie tiesneši izrādītos. Vienīgi Kristus ir patiesi gudrs un taisns, kamēr visi cilvēki ir muļķi un grēcinieki. Tādēļ Kristus būs tas, kurš teiks pēdējo vārdu. Un Viņš ir mūsu taisnība, dzīves svētums, prieks, miers un drošība. Tā ir jauna, pasaulei sveša - Evaņģēlija dziesma, kuru mums māca dziedāt Svētais Gars. Āmen.