Tas Kungs patiesi ir augšāmcēlies!



Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” Un tās izgāja ārā un bēga no kapa, jo drebēšana un bailes tās bija pārņēmušas, tās nesacīja nevienam nenieka, jo tās bijās. (Mk.16:1–8)


Sabats, kas saistījās ar Israēla cerībām un ilgām šoreiz pagāja drūmā bezcerībā. Smagu domu māktas, jūdu sievas gaidīja vakara iestāšanos kad, dienai beidzoties, uz brīdi tiks atvērtas tirgotavas. Marija Magdalēna, Marija, Jēkaba māte, un Salome izmantoja šo brīdi, lai pirktu svaidāmās zāles. Lai gan tās bija ļoti dārgas, nauda netika žēlota. Rīt agri no rīta tās cerēja doties uz Jēzus kapu, lai sērotu un svaidītu ar smaržīgajām zālēm savu krustā sisto mācītāju, parādot Viņam pēdējo godu. Tas bija viss, ko tās vēl varēja darīt, un tad, šķiet, visam būs pienākušas beigas - beigas cerībām, kas bija dzimušas viņu sirdīs, klausoties Jēzus sludināšanā un vērojot Viņa varenos brīnumdarbus. Priekšā gan vēl bija bezcerības, smagu domu un bēdu pilna nakts. Šī nakts dziļi simboliski parāda neticību – tā ir bezcerības un tumsas pilna, draudoša un mokoša.

Laiks bija it kā apstājies, stundas vilkās bezgalīgi lēni, un bez ievērības palika liegās pavasara nakts skaistums. Beigu beigās tomēr parādījās rītausmas krēsla. Un tā, ļoti agri, līdz ar pirmajiem saules stariem sievas devās ceļā. Tuvojoties kapam, tās atcerējās, ka piektdien, guldot Jēzus miesas kapā, Arimatijas Jāzeps bija pievēlis pie kapeņu durvīm lielu akmeni. Tas gan tika darīts, lai pasargātu mirēja miesas no plēsīgiem zvēriem, bet ārkārtīgi sarežģīja arī sievu nodomu iekļūt kapenēs. Pienākušas tuvāk, sev par pārsteigumu sievas ievēroja, ka ļoti lielais kapa akmens ir novelts. Daudz nedomādamas, tās iegāja kapenēs, bet tur sev par pārsteigumu ieraudzīja sēžam kādu jaunekli garās baltās drēbēs. Pilnīgi saprotams, ka sievas izbijās.

„Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet to vietu, kur Viņu nolika; bet ejiet un sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” – atskan jaunekļa mierinājuma pilnais vēstījums (Mk.16: 7).

Tāpat kā visi citi lielie pestīšanas notikumi, arī Jēzus augšāmcelšanās nebalstās kādā apstākļu sakritībā vai pieņēmumos. Tā tiek eņģeļa pasludināta. Tomēr te ir vēl kaut kas vairāk par pasludinājumu, jo jauneklis pavēl sievām nodot šo ziņu mācekļiem un atgādināt tiem par Jēzus agrāk doto, bet tagad mācekļu aizmirsto solījumu – „Bet, kad es celšos augšām, tad es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju.” (Mk. 14:28) Eņģeļa vārdi daudz ko paskaidro. Tajos balstās kristiešu sludināšana par Jēzus augšāmcelšanos. Vispirms šo vēsti ir jādzird mācekļiem, tad pārējiem kristiešiem un beidzot visiem cilvēkiem līdz pat pasaules galam.

Sievas bija devušās uz Jēzu kapu, nelolojot nekādas cerības. Viņām ne prātā nenāca, ka Jēzus varētu būt augšāmcēlies. Arī eņģeļa pavēle un paskaidrojumi nebūt netiek tūdaļ pieņemti. Baiļu pārņemtas, sievas vienkārši bēg! Mēs tomēr nevaram tām pārmest mazdūšību. Kurš gan te būtu parādījis lielāku drosmi? Mateja evaņģēlijā mēs lasām, ka pirms sievām naktī no kapa bija bēguši arī kaujās rūdītie Romas armijas izlases karaspēka vīri, kurus no savas apsardzes Poncijs Pilāts pēc jūdu lūguma bija norīkojis kapa apsardzei (Mt. 28:4).

Evaņģēlista vārdi, ka baiļu pārņemtās sievas nevienam neko nesacīja, ir tikuši bēdīgi pārprasti. Saņēmušas uzdevumu pavēstīt par notikušo mācekļiem, sievas vienkārši nesacīja neko nevienam citam. Savukārt, mācekļus atrast nebija tik vienkārši. Bailēs no jūdu atriebības tie bija izklīduši kur kurais pa visu pilsētu. Kopā bija palikuši tikai Pēteris ar Jāni. Un tad, kad sievu pulciņš ieradās atpakaļ Jeruzalemē, arī šie abi jau bija prom. Tādēļ pagāja gandrīz visa diena, kamēr izdevās tos atrast un sapulcināt vienkopus. Tad arī kļuva skaidrs, kas īsti šajā dienā noticis – kaps tukšs, tajā neatraisīts guļ Jēzus līķauts, bet Krustā sistais ir augšāmcēlies.

Dzirdētais Marka evaņģēlija stāsts ir viena no senākajām mums pieejamajām liecībām, par Jēzus augšāmcelšanos. Lai gan mēs vispirms ticam šim stāstam, kā dievišķi iedvesmotai Bībeles patiesībai, tomēr ir interesanti, ka pēc rūpīgas analīzes un pētījumiem to par patiesu ir atzinuši arī daudzi vēsturnieki. Protams, šā notikuma saturs un nozīme īsti aptverami un saprotami vien ticībai. Tomēr ticība nav subjektīva sevis krāpšana, jo tā nerada faktu, kuru tā skaidro. Tas, kas rada faktu vai notikumu, šajā gadījumā Jēzus augšāmcelšanos, ir Dievs. Ticība vien uztver un attiecina uz sevi šo Dieva darbu, satverot to, kas ir īsts un patiess, kaut arī tas nav vēl redzams fiziskajām acīm.

Jēzus mācekļiem un arī sievu pulciņam, kas Viņam sekoja šī ticība bija zudusi. Visi bija zaudējuši cerību uz Dieva valstības nākšanu, Israēla atjaunotni un lielo Vecās Derības apsolījumu piepildījumu Jēzū Kristū. Sastopoties ar šo baismīgo sirds cietību un neticību, nepietika ar tukšo kapu un eņģeļa parādīšanos. Pašam augšāmceltajam Kungam vajadzēja vairākkārtīgi parādīties saviem mācekļiem, lai izgaisinātu viņu šaubas un neticību. Jēzus arests Ģetzemanes dārzā, tam sekojošā šausminošā tiesa un soda izpilde Golgatā, bija izdzēsusi mācekļu ticību, pārvēršot to apbrīnojamā neticībā. Lai to pārvarētu, Jēzum nācās ne tikai rādīt savus caurdurtos sānus, kājas un rokas, bet pat ļaut vienam no saviem mācekļiem apraudzīt un bakstīt ar pirkstu Viņa brūces. Ja kāds domā, ka Jēzus mācekļi, nespēdami samierināties ar Jēzus nāvi, izdomāja stāstu par Viņa augšāmcelšanos, tad tāds vienkārši nerēķinās ar faktiem. Tie ir fakti, kas liecina par baismīgu sirds cietību un neticības tumsu pat pašu tuvāko Jēzus līdzgaitnieku sirdīs. Arī mūsu sirdis nebūt nav labākas. Tās mainīt var tikai pats augšāmceltais Kungs. Mūsu dienās, kad mums pieejami ne tikai pašu šo notikumu aculiecinieku stāsti, bet arī neskaitāmi vēsturiski pētījumi, kas ļauj pilnīgāk saprast šo tālo dienu notikumus, cilvēku sirdis nav mainījušās. Neticības pārņemti, mēs joprojām mēģinām brīnišķīgo Dieva darbu aizstāt ar pagāniskiem mītiem. Dabas atmoda pavasarī cilvēkiem šķiet kaut kas saprotamāks, ticamāks un pieņemamāks, ko svinēt, nekā Kristus augšāmcelšanās. Šī baismīgā un mežonīgā pasaules neticība ielaužas arī baznīcās. Daudzviet tur dzirdamo sludināšanu var raksturot ar izmisušās Marijas vārdiem: „Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši.” (Jņ. 20:13), jo augšāmceltā Kristus vietā klausītājiem jāsastop safabricēts psiholoģisks surogāts. Ja ir kāda vitāli svarīga mācība, kas mūsdienu baznīcai jāmācās no senās baznīcas, tad tā vispirms ir tikpat vienkāršā, cik diženā patiesība, ka katra svētdiena baznīcai ir Lieldienas, kur Altāra sakramentā vaigu vaigā sastopam augšāmcelto Kungu. Ja mēs spēsim to saprast, tad neraugoties uz visām grūtībām un problēmām arī baznīca piedzīvos savu augšāmcelšanos. Jā, visa mūsu dzīve kļūs par neizsīkstoša prieka pilniem Augšāmcelšanās svētkiem. Āmen.